Perfekcionisms melnā manierē 0
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) līdz 30. aprīlim apskatāma Guntara Sietiņa personālizstāde “Riņķa kvadratūra”.
Sākumā nav nekā – tikai tumsa un tukšums, melnums, kas vairs nevar būt melnāks. Perfekta vieta. Viens pieskāriens – un atstātais gaišais plankums izjauc absolūtu līdzsvaru. Jo vairāk pieskaries, kaut ar vissmalkāko adatu, jo straujāk attālinies uz neatgriešanos no melnās pilnības. Meklējot jaunu līdzsvaru starp neesamību un ienesto gaismu, samtainā tumsa pamazām atkāpjas un ar mākslinieka roku palīdzību pārtop par ēnu, siluetu vai arī par kontūru, no kura dzimst attēls. Tā no melnās abstrakcijas rodas reālistiskas formas, un tā top Guntara Sietiņa mecotintas un akvatintas tehnikā veidotie darbi, kurus vēl mēnesi var apskatīt izstādē “Riņķa kvadratūra” LNMM ceturtajā stāvā.
Mākslinieka Guntara Sietiņa vārds asociējas gan ar mecotintas tehniku, gan ar galēju perfekcionismu, kas ļauj viņam radīt apbrīnojamas virtuozitātes mākslas darbus. Pakļaujot mecotintas tehniku dzelžainai kontrolei, mākslinieks rada attēlus, ne tikai atdarinot realitāti ar fotogrāfisku precizitāti, bet vienlaikus ar optisko ilūziju palīdzību spēlējas ar mūsu redzi. Tikai atšķirībā no alpīnistiem mākslinieka Everests nav sasniedzams, un nemitīgā tiekšanās pēc pilnības un ideāla pārvēršas bezgalīgā ceļā, ko pavada neapmierinātības sajūta ar retiem gandarījuma uzzibsnījumiem. Iespējams, tāpēc, savā izstādē atskatoties uz pēdējos gados paveiktajiem darbiem, virsperfekcionists Sietiņš izvēlējies to nosaukt par “Riņķa kvadratūru”, metaforiski pielīdzinot nesasniedzamo ideālu šai neatrisināmajai ģeometriskajai problēmai.
Tā kā bezgalīga pilnība var pastāvēt tikai idejā, bet ne matērijā, lai saprastu, cik tuvu Guntaram Sietiņam izdevies pietuvināties savam mērķim, svarīgi pievērsties pašai tehnikai. Kas ir mecotinta, dažreiz saukta par melno manieri, manera negra vai arī angļu maniere? Mecotinta, no itāliešu valodas burtiski “pustonis”, ir ļoti darbietilpīgs, mūsdienās reti izmantots grafikas dobspiedes tehnikas paveids. Tā principiāli atšķiras no daudzām citām tehnikām, jo gravieris strādā nevis ar melnu līniju vai punktu uz gaišā fona, bet otrādi – veido attēlu no tonālām gradācijām, pakāpeniski izejot no tumšā uz gaišo. Mecotinta tika izgudrota 17. gs. baroka laikā, kad arī glezniecība sākās ar tumšo fonu, uz kura mākslinieki ar aizvien gaišākiem eļļas krāsu toņiem rādīja savas vīzijas. Tikai atšķirībā no gleznotājiem, strādājot mecotintas tehnikā, jāsavalda nevis tekošā krāsa, bet metāla plate, kuras virsma vispirms tiek mehāniski uzirdināta ar robota instrumenta – graudotāja – palīdzību, radot neskaitāmus sīkus un regulārus iedobumus, bet pēc tam slīpēta tajās vietās, kurām jāpaliek gaišām. Jo rupjāks kļūst reljefs, jo vairāk aiz tā aizķeras krāsa un tumšāks sanāk novilkums uz papīra.
Tomēr nevajadzētu domāt, ka Guntara Sietiņa darbos tehniski nav nekā laikmetīga. Pirms ķeršanās pie mehāniskā darba, veidojot šos miniatūros ciļņus, skrāpējot un pulējot klišejas virsmu, lai radītu attēlu no dažādām gluduma pakāpēm, autors pārnes digitālo zīmējumu vai fotoattēlu, uz pamatnes izmantojot ne tikai sietspiedi, bet arī tādas jaunas drukas tehnoloģijas kā ultravioletās gaismas printeris. Nav svarīgi, kā uzdrukāt attēlu uz metāla plates, svarīgi, cik perfekti to var iestrādāt tajā. Šeit arī sākas bezgalīgā cīņa starp ideju un matēriju.
Lai panāktu savos darbos realitātes sajūtu, kas māksliniekam vienmēr bijis liels izaicinājums, jau kopš deviņdesmito gadu vidus Guntars Sietiņš grafiskajām kompozīcijām kā izejas punktu izmanto reālu priekšmetu fotoattēlus. Bet – kā ar fotogrāfijas palīdzību, kas bez iejaukšanās cenšas tikai objektīvi fiksēt esošo, spēlēties ar realitāti? Bezgalīgi ideāla lodes forma, kuru, šķiet, radīja mecotintas tumsa, apslēpjot kvadrāta stūrus, devusi māksliniekam šo instrumentu realitātes deformēšanai. Zīmētas lodes vietā Sietiņš izmanto īstas metāla sfēras, kuru spoguļu virsmas koncentrē sevī visu vizuālo informāciju par tās atrašanās vietu. Telpa un tās atspulgs, realitāte un ilūzija ir galvenie motīvi, kurus var saskatīt Sietiņa sfēriskajos spoguļos. Telpa viņa darbos var būt kā šaurs mākslinieka kabinets, kā digitāla telpa, aizpildīta ar bināra koda cipariem, vai arī tumša un bezgalīga. Bezgalība parādās arī kā ļoti konkrēta matemātiska zīme, kas tiecas pazust aiz papīra lapas robežām, bet nevar aizbēgt no sava pretstata – visu redzošās un vienojošās sfēras.
Izejot cauri “Riņķa kvadratūrai”, starp divdesmit pieciem darbiem var izbaudīt gan mūsdienās reti sastopamu tehnisku virtuozitāti, gan elegantu žonglēšanu ar paradoksāliem tēliem, bet galvenais – ieraudzīt, ka Guntara Sietiņa mecotintas ir laikmetīga parādība. Un nav runa tikai par digitālām fotokamerām ar makroobjektīviem, jauniem printeriem vai arī datora grafiskajiem redaktoriem, ko mākslinieks izmanto sagatavošanas fāzē. Svarīgākais ir tas, ka mākslinieks, izmantojot universālus un pārlaicīgus simbolus un zīmes, prot tajos iekodēt tagadnes kvintesenci kā spožā lodē, kas atspoguļo savas atrašanas vietas GPS koordinātas.
