Sociālisma pašreklāma 34
Strēlnieku muzeja viesu grāmatā Gorbačovs atstāja cildinošu ierakstu, kas slavēja latviešu strēlniekus par viņu uzticību “Lielā oktobra ideāliem”. 1987. gadā tika svinēta 70 gadu jubileja kopš 1917. gadā boļševiku sarīkotā valsts apvērsuma, kas tolaik bija pazīstams kā “Lielā oktobra sociālistiskā revolūcija”. Vizītes laikā Rīgā padomju līderis Gorbačovs uzstājās ar apjomīgu runu, kurā izvērtēja PSRS sasniegumu un trūkumu bilanci. Protams, viņš aizgūtnēm slavēja sociālisma sasniegumus un uzsvēra, ka “krievu karavīrs atbrīvotājs ir palīdzējis Baltijas zemkopim un zvejniekam pasargāt dzimto zemi no apgānīšanas un verdzības”. Savā runā Gorbačovs pavēstīja: “Bijušās buržuāziskās valstis ar tām raksturīgo ekonomisko sastingumu un stagnāciju sociālistisko pārveidojumu gados kļuvušas par vispusīgi attīstītām padomju republikām ar industriāli agrāru daudznozaru ekonomiku, krietnu zinātnes un kultūras potenciālu. Pats par sevi tas ir visai nozīmīgi, jo būtībā no jauna radīta plaša mašīnbūve, elektroenerģētika un ķīmijas industrija, izveidojusies liela tirdzniecības un zvejas flote. Salīdzinājumā ar 1940. gadu, kad notika iestāšanās PSRS sastāvā, rūpniecības produkcija Latvijā pieaugusi 55 reizes. Tas ir piemērs, kurš rāda, ko var paveikt cilvēki sociālistiskās sabiedrības apstākļos.”
Taču vienlaikus Gorbačovs arī atļāvās publiski kritizēt atsevišķus sociālistiskās saimniekošanas trūkumus. Piemēram, viņš norādīja, ka Latvijas kolhozos un padomju saimniecībās vidējais izslaukums no govs ir par 560 kg mazāks nekā Igaunijā un par 104 kg mazāks nekā Lietuvā. Arī “labības ražošanas dinamika” esot ļoti vāja; graudaugu ražība jau piecus gadus nav pacēlusies virs 27 centneriem no hektāra (mūsdienās vidējā graudaugu ražība Latvijā ir 45 centneri no hektāra). “Mazāk kabinetu sēžu, mazāk patosa un sajūsmināšanās. Vairāk darba. Tas ir tagadējais lozungs. Ir enerģiski jāpalīdz visiem partijas, padomju un saimnieciskā aparāta darbiniekiem pavērsties ar seju pret praktiskām lietām un darīt galu, cik tas iespējams, papīru sacerēšanai,” uzsvēra Gorbačovs.
Cīņa pret “zaļo pūķi”
Lai novērtētu pārbūves principu īstenošanu praksē, Gorbačovs apmeklēja tolaik milzīgo ražošanas uzņēmumu VEF. Kompartijas laikraksts “Cīņa” aprakstīja Gorbačova sarunu ar 27 gadus veco rūpnīcas darbinieci Simonu Brenardi, divu mazu bērnu māti: “Stāstīdama par savas ģimenes dzīvi, viņa sprieda tā: protams, divas nelielas istabas četriem cilvēkiem nav nekāda greznība. Varētu būt labāk… Bet tūliņ viņa izlaboja pašas teikto: būs labāk, ja mēs visi, un pirmām kārtām es, iemācīsimies strādāt efektīvāk, izskaudīsim no cehiem brāķi, pārvarēsim nolaidību, paviršību un vēlēšanos dot sabiedrībai mazāk, bet no tās saņemt pilnā mērā. Tāds ir vienkārša darba cilvēka viedoklis, un tas skaidri atspoguļo tās pārmaiņas, kas tagad notiek miljoniem padomju cilvēku apziņā: katra paša labklājība nav šķirama no sabiedrības bagātības pieauguma.”
VEF darbinieces arīdzan atzinīgi novērtēja Gorbačova sākto “zaļā pūķa” apkarošanas kampaņu, vēršoties pret alkoholismu un žūpību, kas iedzinusi postā daudzas ģimenes. Šī tēma tika skarta arī vienā no Rīgas bērnu namiem, ko apmeklēja Gorbačova dzīvesbiedre Raisa. “Visi bērni ir skaisti apģērbti, aprūpēti un apgādāti ar rotaļlietām un mācību spēlēm. Es esmu Rita! Bet es – Sanita! Irma, Kristīne, Igors, Ingrīda, Guntis… Desmitiem bērnu balsu priecīgi sagaidīja viesus. Patlaban bērnu namā ir mazliet pāri simt bērniem, bet pagājušogad bija divas reizes vairāk. Pat viena paša mūsu bērnu nama piemērs, atzīmēja audzinātājas, ļauj spriest par pasākumiem, kas mūsu zemē veikti žūpības un alkoholisma apkarošanā. Taču šī nelaime – bērnu palikšana bez vecākiem – ir tikai apturēta. Visai sabiedrībai, sacīja R. Gorbačova, jāpanāk tās izskaušana,” rakstīja “Cīņa”.
