“Pērciet koka galdus un krēslus!” Daiga Zute aicina atbalstīt latviešus domāt “zaļi” 41
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daiga Zute strādā mežzinātnes institūtā “Silava”, bet ar klimata jautājumiem strādājusi arī iepriekš Zemkopības ministrijā. Arī Daigas izglītība saistīta ar mežzinātni – šobrīd iestājusies mežzinātnes doktorantūrā. Pašlaik strādā pie klimata tēmas – kāda ir oglekļa uzkrājuma dinamika vecās mežaudzēs. Vecie meži ir svarīga Zaļā kursa tēma – gan no bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas viedokļa, gan no oglekļa uzkrāšanas nozīmes.
“Silavā” viņa divus gadus strādā Meža selekcijas un kokaugu adaptācijas nodaļā, kas pētī, ko mežsaimniecībā darīt, lai meži labāk pielāgotos klimata pārmaiņām.
Klimata pakta nosaukums latvieša ausīm neskan tīkami – izklausās pēc slepenas vienošanās, kurā kāds sazvērējies pret kādu citu. Bet tā jau ir arī ar citiem Briselē radītiem nosaukumiem, kā, piemēram, komisārs. Par vai pret ko ir Klimata pakts?
Daiga Zute: Klimata mērķi arvien tiek paaugstināti – nu jau ES ir plāns līdz 2030. gadam samazināt emisijas vēl vairāk, proti, vismaz par 55%, un līdz 2050. gadam kļūt par pirmo klimatneitrālo kontinentu. Tā ir Eiropas Komisijas iniciatīva, Eiropas Savienību pozicionējot kā globālo Zaļā kursa līderi.
Tā kā mērķu sasniegšana ir atkarīga no to izskaidrošanas sabiedrībai un smagnēji uzrakstītās direktīvas un regulas ļaudis vakarā pie tējas glāzes nelasīs, Eiropas Komisija aicinājusi talkā ieinteresētos, kuri saprotami varētu izstāstīt par zaļajām tēmām. Starptautiskos klimata projektos piedalos jau vairāk par desmit gadiem, tāpēc, kolēģu mudināta, aizpildīju anketu, un šogad mani apstiprināja par Klimata vēstnieci.
Starp ko vienošanās ir Klimata paktā?
Tas nav līgums, bet drīzāk iniciatīva. Es to saprotu kā nodomu memorandu starp Eiropas Komisiju un mani kā ieinteresēto personu par klimata pārmaiņu skaidrošanu sabiedrībā. Man Eiropas Komisija nesaka priekšā, kā man kaut kas jāpaskaidro. Tas kā pētniecei man jāzina pašai. Es neesmu viena – Latvijā jau ir trīs vēstnieki un droši vien būs vēl. Katrs var izvēlēties sev tuvāko tēmu. Cits varbūt stāstīs par pārvietošanos ar velosipēdu, kas ir mobilitātes tēma. Es runāju par mežiem.
Vienlaikus tā ir kā platforma mums, Klimata vēstniekiem – cilvēkiem ar dažnedažādu dzīves pieredzi, kur citam citu atrast un kopā izstrādāt kā liela, tā maza mēroga klimata problēmu risinājumus. Eiropas Klimata pakts domāts arī, lai savestu kopā visus, kas vēlas planētas labā organizēt dažādas iniciatīvas un pasākumus.
Labi, tad varbūt varat paskaidrot, vai šovasar Grieķija dega un Vācija slīka cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu rezultātā vai tā ir kārtējā dabas katastrofa?
Jūs man piešķirat Dieva lomu – atbildēt, kāpēc pasaulē viss notiek tā. Domāju, ka abi iemesli summējušies. Arī Latvijā pārlaidām nebijušu karstumu. Klimata pārmaiņas raksturo ne tikai karstuma periodi, bet vēl jo vairāk – netipiski cikli, neprognozējamas dabas svārstības.
Ja notiekošais kaut daļēji ir cilvēka darbības rezultāts, tad vai ar izmešu samazināšanu par 55% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni pietiks, lai Eiropā nekas neapplūstu un neaizdegtos?
Mērķi ir ļoti ambiciozi, bet ES bagātākajām valstīm tie ir augstāki, piemēram, Somijai tie ir grūtāk sasniedzami nekā Latvijai. Bet arī mums klimata mērķis ir ambiciozs, un tā sasniegšana nav pašsaprotama. Globālajos pētījumos ir izstrādāti dažādi klimata scenāriji, bet, atklāti sakot, neviens īsti nezina, kā būs pēc 30 gadiem.
Ambiciozs, pārtulkojot saprotamā valodā, nozīmē neizpildāms?
Mērķim ir jābūt augstam. Tomēr jāpatur prātā ilgtspējīgas attīstības pieeja ar tās trim “vaļiem” – sabiedrība, ekonomika un vide. Mēs nedrīkstam izjaukt līdzsvaru un “pārbraukt pāri” cilvēkam – nedz ar ekonomiku, nedz ar vides prasībām. Jāmāk gudrā veidā iet uz klimata mērķi, bet vienlaikus domāt par cilvēku un par ekonomiku – to jāspēj sabalansēt.
Varbūt pašreizējā pieeja ir nepareiza? Mēs domājam, kā samazināt ogļskābās gāzes izmešus atmosfērā, bet varbūt jādomā, kā vairāk saražot skābekli? Mežus taču uzskata par planētas plaušām. Vai vairāk jāstāda meži, nevis tie jāizcērt plastmasas aizvietošanai?
Latvijas likumi neatļauj mežu nocirst un neatjaunot. Un mūsu mežus nedrīkst salīdzināt ar Brazīlijas tropu mežiem, kur atmežo – nocērt un mežu neatjauno. Latvijas situācijā, kur meža platības jau pārsniedz 50% no valsts teritorijas, lielāka nozīme jāvelta mežaudžu veselībai, noturībai un produktivitātei.
Jaunas mežaudzes, augot visstraujāk, piesaista CO2, savukārt vecās audzēs, kur ir lielu dimensiju koki, ir lielāks uzkrāta oglekļa apjoms. Papildus svarīga oglekļa krātuve ir koksnes produkti. Koka galds un krēsls uz savas dzīves laiku to iekonservē. Mūsmājās, piemēram, ir vecātēva galds no ulmaņlaikiem. Kamēr es to nenolemšu krāsnij, tas uzglabās oglekli – nu jau kādus 90 gadus.
Bet varbūt veco galdu vai nu samalt un izmantot skaidu plāksnēs, vai vēl modernāk – pārstrādāt celulozē un papīrā?
Jā, ja to pārstrādā papīrā, tad CO2 gaisā vēl netiek palaists. Tas ir tā saucamais kaskādes princips. Zinātnieki gan vēl nav izstrādājuši formulas, ar kurām var pateikt, cik kurā procesā ogleklis paliek, pārtopot no viena produkta otrā.
Dr. oec. Aleksejs Nipers taču to vien dara, kā rēķina emisijas no katra zemes hektāra veida…
Jā, LLU viņš šīs formulas rēķina par laukiem, mēs “Silavā” – par mežiem. Mums ir laba sadarbība. Tas ir skaidrs: jo vairāk lauksaimniecības zeme aizaug, jo vairāk biomasas un attiecīgi – labāk klimatam. Bet tas ir tikai viens aspekts. Plašāk domājot, svarīga ir katra hektāra produktivitāte.
Bet, ja no aizaugušās zemes krūmus sašķeldo un sadedzina pagasta katlumājā, tad jau tūdaļ oglekli atbrīvo un tas tikai pāris gadu ir bijis uzglabāts… Tas ir labi? Varbūt skaidas labāk izmantot mulčai?
Sākumā krūmi augot piesaista oglekli. Tas ir labi. Ja krūmus sašķeldo un sadedzina, tas no klimata viedokļa vairs nav labi, bet svarīga šā oglekļa uzkrāšanas un atbrīvošanas bilance ne jau šim vienam hektāram, bet valstī kopumā.
Uz ko vedināsit kā Klimata vēstniece? Dedzināt koku ir klimatam nedraudzīgi?
Nē, es nesaku, ka dedzināt ir slikti. Visam ir sava vieta. Katru gadu nocirsto var sadalīt divās daļās – viena ir galdi, krēsli, tas ir, pārstrādei, bet otra daļa – kurināmais. Runa ir par proporciju. Klimatam labāk būtu, ja palielinātos galdu un krēslu apjoms.
Un kāda tagad ir mežu bilance Latvijā? Cilvēkiem, ieraugot kailcirtes, rodas sajūta, ka mežus vairāk izcērt nekā tie pieaug…
Jā, saprotu šo emocionālo sajūtu, bet statistika to neapliecina. Meža platības ir stabilas ar pieaugošu tendenci. Kā Latvijā bija 50–52% mežainība, tāda tā arī ir. Katrs par to var pārliecināties, papētot brīvi pieejamu Valsts meža dienesta un “Silavas” mežu monitoringa statistiku.
Ir domstarpības starp mežsaimniekiem un vides aizstāvjiem par to, vai Latvijā atļaut mazāku caurmēru koku ciršanai. Bet kā uz šo jautājumu jāskatās no oglekļa uzglabāšanas viedokļa?
Tas var likties paradoksāli, bet no Klimata pārmaiņu novēršanas viedokļa ir svarīgi, lai oglekļa aprite notiktu pēc iespējas ātri. Veselīga mežaudze, kurā neiemetas patogēni un mizgrauži, ir labāka no klimata viedokļa. Jo tā ir stabila, ātrāk aug. Ja atļautu cirst ar mazāku caurmēru, tad jānosaka mežaudžu atjaunošana ar augstvērtīgiem selekcionētiem stādiem (konteinerstādiem ar minerālmēslu “pūriņu”). Ja esošā meža vietā īpašnieks iestādīs veselīgāku, ātraudzīgāku un ražīgāku, tas klimatam būtu vislabāk.
Vai koks ir vienīgais veids, kā uzkrāt ogļskābo gāzi?
Visa augu pasaule to uzkrāj, koki – lielākā apjomā. Nedomāju, ka tas ir perspektīvi – ogļskābo gāzi iepumpēt pazemes krātuvē. Tas rada aplamu motivāciju: dari, ko gribi, bet kaitīgo iepumpē zemē. Man liekas, ka prātīgāk būtu maziem solīšiem pāriet uz ilgtspējīgu dzīvošanu.
Kas, jūsuprāt, Latvijā būtu jādara veiksmīgāka Zaļā kursa īstenošanā?
Mums būtu jāiemācās savstarpēji sarunāties. Aicinātu uz cilvēcīgu, dažādu interešu sarunu. Pašlaik tik viegli ir pateikt: “tu man nepatīc!”, “es esmu gudrāks!” vai iestāties durvīs “nē, es ar tevi nerunāšu!”. Daudzas lietas mēs jau līdz šim būtu varējuši labāk izdarīt, ja prastu saprasties. Diskusijās vides nevalstiskās organizācijas bieži pieķeras kādai vienai patiesībai un reti ir atvērtas sadarbībai.
Ko mājsaimniecībām darīt Zaļā kursa priekšvakarā? Saķert galvu, cik tas būs dārgi, kā jautājumā par pāreju uz elektromobiļiem?
Es teiktu: pērciet koka galdus un krēslus, jo tā atbalstīsiet Zaļo kursu. Arī Latvijas mazdārziņu kultūrai ir liela pozitīva ietekme: tie netiek vesti pāri visai Eiropai no Holandes vai apstrādāti ar ķimikālijām. Ja kaut ko audzējat mājās paši, jūs palīdzat novērst klimata pārmaiņas.
