Pelnīti cildinājumi Žoržam. Atvērti Georga Andrejeva memuāri 0
Memuārliteratūras lasītājiem ieteicamo grāmatu plauktā jāpievieno īpaši gara, bagāta mūža ceļojums paša autora, ārsta un politiķa Georga Andrejeva (85) atskatā.
Universitātes Mazajā aulā “Man dāvātā laika” lieldarba atvēršanā piedalījās mīļie dzimtas cilvēki, senāki un jaunāki draugi no dzimtā novada un latviešu diasporas pasaulē, kolēģi dakteri, citas tuvu stāvošas personas, kam ir licence mūsu joprojām stalto bijušo ārlietu ministru uzrunāt vienkārši par Žoržu. Auditorijā bija arī viesi, oficiālie sveicēji no Ārlietu ministrijas, darbabiedri Augstākās Padomes deputātēšanas laikā, dāmas, kas viena pēc otras atzinās mīlestībā savam favorītam, neraugoties uz visu cienītās dzīvesbiedrenes Anitas klātbūtni pasākumā. Jāatzīmē, ka arī “Latvijas Avīzē” esam vienmēr sastapuši intervējamo Andrejeva kungu kā patīkamu, atsaucīgu sarunu partneri, tēvijas patriotu, mūsu ārpolitikas kolosu, un aulā izskanējušie cildinājumi ir no tiesas pelnīti un neviltoti.
Doma apkopot biogrāfisku atceres materiālu par ilgos gados, daudzās notikumiem bagātās darbavietās piedzīvoto Georgam Andrejevam bijusi pasen, taču intensīvā darba dēļ nav bijis vaļas ķerties pie tintnīcas un rakstāmspalvas. Viņš vien uzlasījis kā graudus no vārpām prātā iekritušās atmiņas, domu kopojumus, interesantākās publikācijas.
Tukuma vidusskolas absolventu salidojumā 50 gadus pēc izlaiduma klases audzinātāja vedinājusi sirmos, kādreiz audzināmos zēnus uzrakstīt, kā gājis pusgadsimtā pēc skolas beigšanas. Tematiskais “Mana dzīve” sacerējums 2002. gadā Georgam tīri labi padevies, bet pagājis vēl labs laika strēķis, līdz stāstnieks sācis izpakot mūža gājumu no uzkrāto materiālu kastēm un lādēm un slēdzis līgumu ar izdevniecību, lai memuāri kādudien ieraudzītu dienasgaismu drukātā veidā.
Latvijas visu laiku labākā ārlietu ministra iegrāmatotais mūžs ir sanācis ASV valsts sekretāra Henrija Kisindžera grāmatu biezumā un plašā, enciklopēdiska izmēra drukas darbu tvērumā. Plūstošā stāstījumā, vērotāja rakstnieka manierē autors ved lasītāju atmiņu uzplaiksnījumos no puikas gadu vieglas gaitas pirmskara Tukumā, karaceļu pusaudža takās, līdz drošiem ārsta, politiķa, diplomāta soļiem un mūža pilnbrieda apcerīgam gājumam. Tā vien šķiet, ka autors sīki dokumentējis notiekošo ar hronometru vienā, bloknotu un zīmuli otrā rokā katrā dzīves stundā, un, kā piebilda grāmatniece Vija Kilbloka – palikušās vairāk nekā 800 lappuses ir tikušas saīsinātas “asiņainā procesā”.
Ir ko stāstīt, jo Žoržs dzīves ceļā saticis klasesbiedrus Imantu Ziedoni un agronomu Visvaldi Pirkstu, ārstus – slavenības, kultūras un mākslas izcilības, pasaules politikas zvaigznes un ievērojamus cilvēkus. Protams, arī autors pats pēc vidusskolas beigšanas ar sudraba medaļu ieminis dziļas, neizdzēšamas pēdas Latvijas ārstniecībā un zinātnē, politikā un diplomātijā.
Laikabiedri, līdzgaitnieki bija vienisprātis komplimentu birumā, ka “Man dāvātā laika” autors ir lielisks cilvēks un spilgta personība. Profesors un LZA īstenais loceklis. Dakteris Andrejevs tika godināts “kā dievināts ārsts, nevis vienkārši medicīnisko pakalpojumu sniedzējs”. Savu zināšanu dziļuma, ārsta-anesteziologa profesionālā radošuma un varēšanas dēļ. Medicīniskais personāls, pacienti atceras, ka dr. Andrejevs nekad nav bijis nepieejams vai iedomīgs.
Iejūsmīgo vārdu katalogu turpināja liecinieki par deputāta un ministra Andrejeva līdzdalību Latvijas atveseļošanā pēc okupācijas un atgūtā valstiskumā. Te viņu titulēja kā vīru, kurš nelokāmi vienmēr apliecinājis valstsgribu un lielu mīlestību pret Latviju. Andrejevs bijis ārzemju diplomātu, valstsvīru cienīts Latvijas ārlietu ministrs, vēlāk vēstnieks un eiroparlamentārietis, kurš šai augstā sabiedrībā cēlis mūsu valsts prestižu.
Tā ka lasiet, studējiet ziemas gariem novakariem piemērotu “Man dāvātais laiks” izdevumu, kuru sarakstījis vīrs ar patriotisku stāju un mugurkaulu, kas šais laikos, kad daudziem muguriņas ieliekušās un stāvs sakrities, ir paliels retums.
