Ilmārs Stūriška: Radeviča pelnījusi citu attieksmi 0
Sports un dopings diemžēl ir tuvu stāvošas lietas, turpat blakus arī viena no galvenajām motivācijām – nauda. Kad trijstūris savienojas un iesaistīti arī valsts līdzekļi, sākas problēma. Kā gadījumā ar Inetu Radeviču, no kuras Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vēlas atgūt piešķirto prēmiju ap 30 tūkstošiem eiro par ceturto vietu tāllēkšanas sacensībās 2012. gada Londonas olimpiskajās spēlēs.
Lai arī pozitīvas dopinga analīzes Latvijas sportā nav nekāds retums, šī ir bezprecedenta situācija, jo pirmo reizi ir diskvalifikācija pēc atkārtotām veco analīžu pārbaudēm. Valsts maksā prēmiju par sasniegumu un, ja izrādās, ka tas anulēts, vēlme atgūt naudu ir saprotama. Bet ne obligāti īstenojama.
Juristi gana spēcīgus argumentus atrastu abām pusēm, un šobrīd sarežģīti prognozēt, kura ņemtu virsroku.
Nav izslēgts, ka tik tālu arī nonāks. Bijusī sportiste situāciju nav komentējusi un uz centieniem sazināties nereaģē.
Sporta aizkulisēs izskan versija, ka IZM iniciatīvā nav izticis arī bez politiskiem motīviem, jo Radeviča pēdējos gados bija satuvinājusies ar politisko vidi vai vismaz to aprindu cilvēkiem un acīmredzot – ne Jauno konservatīvo partiju, kuras pārziņā šobrīd ir ministrija. Interesanti, ja Radevičas draugu vidū būtu “jaunie konservatīvie”, vai arī tad viņai liktu atvērt maciņu?
Jebkurā gadījumā ministrei Ilgai Šuplinskai un padotajiem vajadzēja savu gājienu veikt krietni korektāk. Līdz pat pagājušā gada novembrim, kad klajā nāca informācija par Inetas Radevičas pozitīvajām dopinga analīzēm, viņa bija paraugs it visā – sportā, ģimenē, funkcionāres darbā (Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente, kas ir sabiedrisks amats). Bieži piedalījās publiskos pasākums, aicināja jauniešus sportot un ievērot veselīgu dzīvesveidu. Ap viņu strāvoja pozitīvisms, viņa devusi savai valstij ļoti daudz ne tikai kā sportiste.
Apzinātu vai neapzinātu iemeslu dēļ nokļuva ēnas pusē, taču bija pelnījusi vismaz to, lai ierēdņi par naudas atmaksu vispirms sazinās un aprunājas personīgi, nevis caur medijiem.
Līdz šim, izmaksājot valsts prēmiju sportistiem, nav bijis precīzi atrunāts, kas notiek, ja vēlāk rezultāts tiek anulēts dopinga dēļ. Tagad ierēdņi steidz šo nepilnību labot. Uzrakstīt noteikumus var, bet situāciju tie nepadarīs skaidrāku, jo analīzes var uzglabāt desmit gadus, tādējādi sanāk, ka tikai pēc termiņa beigām sportists pilnīgi droši varēs skarties klāt naudai.
Atcerēsimies, ka šķēpmetējs Vadims Vasiļevskis, kurš 2004. gadā izcīnīja olimpisko sudrabu, brīdi padzīvoja zaļi, bet tad vēlējās medaļu notirgot, lai savestu kārtībā savu finansiālo situāciju.
Saviem eksvaroņiem atņemsim pēdējo, uzsūtīsim parādu piedzinējus, dzīsim piespiedu darbos? Varbūt pietiktu vien ar “kauna stabu”, ko situācija paģēr automātiski?
Kaut skaitīt naudu cita makā nav labais tonis, visticamākais, Inetai Radevičai nedraud dzīve trūkumā, jo dzīvesbiedra Pjotra Sčastļivija līgumi profesionālajā hokejā savulaik bija rakstāmi ar sešām nullēm. Tieši pateicoties viņa finansiālajām iespējām, Ineta pēc pirmā bērna piedzimšanas varēja trenēties kvalitatīvos apstākļos Krievijā un arī ASV. Tieši krievi viņu sagatavoja Eiropas zeltam un pasaules sudrabam. Šie tituli ir tīri un neaptraipīti, turklāt neviens cits mūsu vieglatlēts pēc neatkarības atgūšanas ar šādu kombināciju nevar palepoties.
Jāpiebilst, ka pēc citu valstu sportistu diskvalifikācijas virkne latviešu ar prāvu laika nobīdi ieguvuši spožāku cēlmetālu – Oskara Melbārža bobsleja ekipāžas, vieglatlēti Laura Ikauniece, Aiga Grabuste, Māris Urtāns, smaiļotājs Aleksejs Rumjancevs un vēl citi. Viņiem valsts piemaksājusi prēmijas starpību.
