Mudina pievērsties 4
Vaicāta par izmaksām, K. Piliena atzīst, ka ļoti svarīga ir visu izmaksu un procesu organizēšana. Z/s “Bērzi” vidēji no kazas izslauc 420 – 450 litru piena gadā. Vasarā vidējais izslaukums no kazas ir 2 l, bet rudenī – mazāk. Jārēķinās, ka saimniekošanas modeļi ir dažādi – daži saimnieki kazlēnus mammai tur klāt kādu laiku, citi to nedara, jo nevar atļauties. “Bērzos” nākotnē vēlas izkopt trīs dažādas šķirnes – “Zānes”, “Alpu” un “Būru” – gaļas šķirnes kazas. Līdzīgi rīkojas arī citu saimniecību īpašnieki, jo tas izlīdzina piena daudzuma un kvalitātes sastāvu (tauku un olbaltumvielu daudzumu), kas ir svarīgi rādītāji siera ražošanas ekonomikai. Arī pašmāju vietējā šķirne ir laba, taču tai piena iznākums nav tik liels.
Lielākās izmaksas saistītas ar lopbarības sagatavošanu, ko Pilieni piesaista kā ārpakalpojumu, jo savas tehnikas viņiem nav. Arī elektrība veido daļu no lielākajām izmaksām. Graudus saimnieki izaudzē paši un tas ļauj samazināt produkcijas pašizmaksu. Lielajās saimniecībās svarīga izmaksu pozīcija ir algotais darbaspēks, taču “Bērzos” saimnieki iztiek ar pašu spēkiem.
Optimāli saimniecībā būtu turēt līdz 100 kazām. “Šim ganāmpulkam būtu vajadzīgs, kā minimums, 300 m2 šķūnis vai kūts, kur lopi var uzturēties. Slaukšanas aparāts varētu izmaksāt ap 1000 eiro, piena dzesētāju var iegādāties lietotu – līdz diviem tūkstošiem eiro vērtībā. Zemi apsaimniekošanā vajadzētu ap 20 – 25 ha, lai kazām būtu kur ganīties. Jārēķinās, ka šķirnes dzīvnieks – grūsna jaunkaza – var izmaksāt līdz 200 eiro,” izmaksas rēķina K. Piliena. Viņa gan atceras – šķirnes kaza no Holandes “Bērzu” saimniecībai savulaik izmaksāja 1000 eiro, bet divas nedēļas vecs āzis – 500 eiro. K. Piliena mudina jaunos lauksaimniekus pievērsties tieši kazkopībai, kas ir perspektīva nozare un ļauj strādāt ar peļņu. “Bērzu” saimniece arī domā, ka nozarē nepieciešama lielāka kooperācija, lai nebūtu tā, ka “pēc piena jābrauc no Ventspils uz Rēzekni”, kas sadārdzina izmaksas.
