Pieaug efektivitāte laukos; “graudinieku”peļņa no hektāra – 300 eiro 0
Neraugoties uz krīzēm un kaprīzajiem laika apstākļiem, kas ik pa brīdim bojā dzīvi zemniekiem, saimniekošanas efektivitāte Latvijā pieaug. Piemēram, graudkopības nozarē peļņa sasniedz jau vidēji 300 eiro no viena hektāra zemes. Novados peļņas rādītāji atšķiras, taču starpība nav būtiska. Tā, pēdējo piecu gadu laikā peļņa no viena hektāra pirms nodokļiem un amortizācijas Zemgalē ir vidēji 330 eiro, Kurzemē – 280 eiro, Latgalē – 250 eiro. Tie ir ļoti labi rādītāji, lai gan nesasniedz visu laiku rekordu – 1000 eiro no hektāra 2012. gadā, tas gan bijis vien izņēmuma gadījums kādā Zemgales saimniecībā, kad veiksmīgi “sakrita” gan ražas, gan cenas faktors.
Investīcijas sasniedz 200 tūkstošus un vairāk
Peļņas pieaugums no hektāra saimniekiem ļauj ne tikai uzņemties lielākas finansiālās saistības, bet arī tās veiksmīgi nokārtot un attīstīt saimniekošanu. Šopavasar veiktās aptaujas dati rāda, ka katrs trešais saimnieks šogad plāno pat vairāk nekā 200 tūkst. eiro lielus ieguldījumus saimniecībā, saka AS “Swedbank” lauksaimniecības eksperts Raimonds Miltiņš. Viņš atzīst, ka laukos efektivitāte palielinās, no viena hektāra iegūst arvien vairāk, cilvēkresursi tiek aizstāti ar modernām tehnoloģijām, tā palielinot mūsu lauksaimnieku konkurētspēju pasaules tirgū. Zemnieki lielākoties plāno ieguldīt naudu graudu kaltēs un torņos. Acīmredzot tiek izdarīti secinājumi pēc pērnās vasaras, kad lietainā laika un ražas pārpilnības dēļ radās sastrēgums gan kaltēs, gan ostās, tādējādi liedzot iespēju “noķert” labāko tā brīža cenu biržā.
Arī citās nozarēs plānotas investīcijas, piemēram, piensaimniecībā, jūtami sarosījušies arī gaļas liellopu audzētāji. Saimnieki aktīvi atjauno tehnikas parku, kā arī joprojām liela interese par lauksaimniecības zemes pirkšanu.
“Pēdējos gados redzam, ka nomas un sava īpašuma zemju attiecība ir apmēram 50 – 60%, tādēļ saimniecībām pastāv risks, ka iznomātājs vienubrīd atteiks un naudas plūsma samazināsies. Līdz ar to interese par zemes iegādi ir nemainīgi augsta,” saka R. Miltiņš.
Jautāts, vai pret lielākiem klientiem bankai ir vēlīgāka attieksme, viņš atbild noraidoši. “Mums ir objektīva un profesionāla attieksme pret jebkuru saimniecību neatkarīgi no tā, vai tie ir 100 vai 1000 hektāri. Galvenais ir saimniecības finanšu dati un saistību apjomu lielums, protams, maksājumu kavējumi arī ir arguments.” Bankas pārstāvis arī akcentē, ka joprojām sanāk saskarties ar stereotipu, ka bankā grūti saņemt finansējumu apgrozāmiem līdzekļiem. “Šobrīd populāri aizņemties no piegādātājiem, bet tas mainās, jo arī šie partneri pretī prasa nodrošinājumu. Bankai šajā ziņā ir pluss: finansējuma cena ir zemāka un saimniekam ir iespēja saņemt procentu atmaksu no LAD “de minimis” ietvaros, turklāt, ja saimniekam ir finansējums kontā, viņš var pie jebkura piegādātāja prasīt izdevīgāku cenu.”
Tehnoloģijas topā
Aizvadīto trīs gadu laikā vairāk nekā puse graudkopības saimniecību darbībā ieviesušas precīzās tehnoloģijas, liecina zemnieku aptaujas dati. Šo procesu sekmē arī ES fondu finansējuma apguves prasības. Saimnieki atzīst, ka jaunievedumi attaisno cerības. Trīs gadu tops liecina, ka pirmajā vietā ir GPS sistēmas, slāpekļa sensori un automātiskie degvielas sensori. Arvien populārāka kļūst lauku novērošana ar droniem, kā arī meteostaciju iegāde, kas ir loģiski, ņemot vērā laika apstākļu ietekmi uz miglošanas un pārējo darbu plānošanu. Tikmēr neliela pretruna veidojas aptaujas datos par darbaspēka pieprasījumu. Puse saimnieku atzinuši, ka viņiem ir problēma piesaistīt darbiniekus, vienlaikus norādot, ka jaunus darbiniekus algot neplāno. “Acīmredzot tās ir bažas – ja zaudēšu kādu no esošajiem darbiniekiem, nespēšu atrast līdzvērtīgu, tātad nāksies palielināt darba algu. Izskatās, ka saimniecības plāno attīstīties, tieši kāpinot efektivitāti, nevis palielinot darbinieku skaitu. Lai gan Latvijā joprojām ir piena fermas, kur ir 30 un vairāk darbinieku, kamēr citas ar desmit darbiniekiem padara trīsreiz vairāk, tā ka redzam, kur tiek “noēsta” peļņa,” saka bankas pārstāvis. Viņš arī stāsta, ka šajā sezonā saimnieki nevairās ieguldīt sējumu apdrošināšanā. “Reizēm zemnieks apdrošina apvidus automašīnu pārdesmit tūkstošu eiro vērtībā, bet neapdrošina lauku, kur ir 500 tūkstošu eiro potenciāls ienākums. Šobrīd ir pēdējais brīdis apdrošināt rapsi, kur lauki izskatās īpaši labi. Potenciāls ir milzīgs, bet pēdējais, kam būtu jānotiek, ir krusa, kas vienā naktī izkuļ visu. Vēl var paspēt apdrošināt, jo tādā veidā tiek apdrošināti arī maksājumi bankā un saistības pret piegādātājiem,” rezumē R. Miltiņš.
