Peļķe – tavs spogulis. Vēlreiz par slapju ceļu briesmām 1
Sniega vairs nav, un Rīga brīžiem pludo. Stāvi, skaties un brīnies – liela daļa ļautiņu pa peļķēm brauc kā jukuši. It kā nekad nebūtu ne fizikas, ne pieklājības likumus dzirdējuši. Kā tad tas būtu pareizi jādara – par to aizpērn rudenī runājām ar Latvijas visu laiku titulētāko rallistu Ivaru Cauni. Pēdējās dienās redzētais rāda – nepieciešams kaut īsināts toreiz teiktā atkārtojums. Varbūt vismaz kāds saklausīs.
Izlūkošana. Nekad nelien ar joni svešā peļķē. Tu nezini, cik tā dziļa (vienkāršam ielas auto droši pārvarami ir kādi 30 cm jeb ūdens, kas sniedzas līdz pusriteņiem). Tu nezini, vai ūdens neslēpj kādu akmeni vai bedri. Ja uz šā ceļa esi viens – jābrien. Ja vari sagaidīt kādu kolēģi, kas šo vietu labi pazīst (vai ir pietiekami dulls, lai par izlūkošanu nospļautos), skaties, kā klājas viņam. Ja labi, brauc tieši pa to pašu taku arī tu.
Lēni, bet rūcot. Te pretruna, kuru risināt spēj tikai prasmīgi šoferi. Dzinēja dziesmai vajadzētu būt skaļai (kādi 3000 apgriezieni vismaz) – lai nodrošinātu pietiekamu izplūdes gāzu spiedienu izpūtējā. Lai krietni burbuļo! Bet ātrumam nelielam – lai viļņus un šļakatas neceltu, lai motortelpu un augstsprieguma vadus, un indukcijas spoli (kam tādi ir) lieki nepieslapinātu, lai nepieļautu ne mazāko risku, ka kāda lāse var trāpīt gaisa ieplūdes kanālos. Lai apkārtējos neslīcinātu, galu galā. Kā šādu kombināciju panākt? Ar pirmo pārnesumu (mehāniskās ātrumkārbas), piedevām izspiežot sajūgu (neatlaižot gāzi), ja ātrums kļūst par lielu. Tiem, kas brauc ar “automātiem”, – nebrauciet ar vienkāršu “D” (drive) režīmu! Pirms peļķes sameklējiet iespējami zemāko manuāli ieslēdzamo “robu”. Ja ripojiet par ātru, piebremzējiet ar kreiso kāju. Gāzi neatlaist!
Vēlams – pa vienam. Principā solīdā sabiedrībā ūdensšķēršļos divi auto vienlaikus neiebrauc. Ja kādam pārāk tuvu sekosi un viņa mēģinājums būs neveiksmīgs, sabojāts tiks arī tavs brauciens – dabūsi mainīt ātrumu, trajektoriju un droši vien “noslāpsi” arī tu. Ja kādam metīsies pretim – tā ir cūcība un risks, kuru neattaisno ne steiga, ne absolūta pārliecība par savu tehniku un iemaņām. Jūsu saceltie viļņi krustosies un summēsies neprognozējamos veidos, un izredzes “aizrīties” augs daudzkārt.
Ja “noslāpi”… nestreb karstu. Labāk pat nemēģini startēt. Ūdens jau būs izpūtējā, un to izpūst lēni grieztie virzuļi nespēs. Vajag striķi (vēlams garu, lai vilcējs var nostāties seklākā vai sausā vietā), kura tev nav… Vajag labsirdīgu izpalīgu, kurš neaizdrāzīsies tālēs zilajās, par tevi ņirgdams. Tad, krastā izvilkts, celsi motora vāku, slaucīsi, žāvēsi un būsi laimīgs, ja ar to pietiks, lai rūciens atjaunotos.
Šis nav apdrošināšanas gadījums!!! Ja nerūks… Ziepes lielas, jo dziļā ūdenī gūtus defektus (ieraujot ūdeni dzinēja gaisa pieplūdes traktā, tie var būt arī ļoti nopietni) par savas atbildības zonu neatzīst ne apdrošinātāji, ne auto ražotāju pārstāvji. Šī nav stihiska nelaime, bet tevis paša steidzīgi, azartiski, pārgalvīgi pieņemta lēmuma un rīcības sekas.
Vēl vienas lamatas. Citādas peļķes, pa kurām daudzi brauc ātri un bīstamību, šķiet, nemaz neapzinās. Latvijas vecajos asfaltos tik izplatītās garenrisas. Labā, kārotā ceļa profila, no kura ūdentiņš rātni uz grāvi vai kanalizāciju notecētu, jau sen vairs nav gandrīz nekur. Ir vagas, kuras laika gaitā ieminuši smagie kolēģi. Vietām baigi dziļas. Kāda agra rīta klusumā fiksi piemetu garu lineālu šķērsām pusei Daugavgrīvas šosejai pie Spilves pļavas. Ieraudzīju, ka starp diviem izciļņiem te slēpjas gandrīz 10 cm dziļa ieplaka, kas krietna gāziena laikā nemaz nav ieraugāma, jo ir ūdens pilna. Uh! Skaistas šļakatiņas būs! Būs. Bet nevajadzētu gan šķiesties, jo izredzes aizbraukt šķībi un šķērsām kļūst lielas. Maz ticams, ka vienādu pretestību sastaps tavi labie un kreisie riteņi. Pa pussausu vai mērenu slapjumu ripojošajiem būs vieglāk, dzelmē dzītie var nespēt ūdentiņu izspiest, var “uzpeldēt”, saķeri zaudēt. To sauc par akvaplanēšanu. Precīza manevra iespējas zudumu.
Tādēļ šādās vietās un šādos laika apstākļos tā vien gribas bļaut kādā milzīgā skaļrunī – ei, ļautiņi! Vai tad nevar kādu gabaliņu pilsētā pabraukt ar 70, nevis 90 vai 100 km/h?! Kur un kas deg? Un gandrīz vai ļaujos ļauna prieka sātanam, kad redzu, kā skrējējs trāpa vēl vienās tās pašas peļķes slēptās lamatās. Dziļā bedrē. Blaukš!
“Pēdējo dienu laikā pie mums vērsušies jau vairāk nekā 10 polišu īpašnieki, kuru automašīnām nopietni bojātas riepas, iebraucot bedrēs,” atzīmē BTA Apdrošināšanas atlīdzību departamenta direktore Iveta Rijniece. “Sliktā ceļa seguma dēļ transportlīdzeklim radīto bojājumu novēršana var izmaksāt ievērojamu summu. Piemēram, pērn klients ar savu 2011. gada transportlīdzekli “BMW” iebrauca bedrē, sabojājot riepas, diskus, aizsargstieni un priekšējos automašīnas lukturus. Par šo transportlīdzekļu bojājumu novēršanu izmaksājām apdrošināšanas atlīdzību gandrīz 1500 eiro. Un šādi gadījumi ik sezonas ir vairāki desmiti. Jāatzīmē, ka šādus transportlīdzekļu bojājumus atlīdzina tikai KASKO un KASKO “Bedres” apdrošināšanas polišu ietvaros. Ņemot vērā, ka saskaņā ar sinoptiķu prognozēm ir gaidāms ziemas “otrais vilnis”, paredzams, ka ceļu stāvoklis pēc ziemas pasliktināsies vēl vairāk un bedres nopietni apdraudēs autovadītājus. Attiecīgi prognozējam, ka pieteikto negadījumu skaits par transportlīdzekļu bojājumiem, kas gūti, iebraucot bedrē, varētu pārsniegt pagājušā gada līmeni, jo pērn laikapstākļi bija salīdzinoši labvēlīgāki autovadītājiem.”
