Juris Lorencs: Modernajos laikos rūpes par pelēm var apturēt gāzesvada būvniecību 6
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Klāt 14. jūnijs. Kopš 1941. gada vasaras notikumiem, pirmajām masu deportācijām Latvijā pagājuši 80 gadi. Būs vēl citas traģēdijas un citi piemiņas datumi, bet šī ir pirmā.
Tagad mēs zinām, ka 14. jūnija pamati tika likti 1939. gada 23. augustā līdz ar Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanu.
1940. gada pavasarī Latvijā vēl ritēja mierlaika dzīve, bet čekas un gestapo moku kambaros jau mira poļu patrioti.
Nacistu okupētajā Polijas daļā ebreji bija sadzīti geto un gaidīja nosūtīšanu uz nāves nometnēm.
Bet varbūt ir vērts atskatīties vēl tālākā pagātnē, uz 1938. gada 30. septembri un Minhenes vienošanos, kurā fašistiskā Itālija un demokrātiskās (?) Francija un Lielbritānija atdeva Hitleram saplosīšanai Čehoslovākiju, atņemot tai Sudetijas apgabalu.
Trīs dienas agrāk, 27. septembrī, britu premjerministrs Nevils Čemberlens (viņa paraksts ir zem Minhenes dokumenta) teica šādus vārdus: “Cik muļķīga ir doma, ka mums jārok tranšejas un jāpielaiko gāzmaskas tikai tādēļ, ka kādā tālā valstī sastrīdējušies cilvēki, par kuriem mums nekas nav zināms.”
Tāda ir reālpolitika.
Šodien Čemberlena jautājums skan: “Vai mums jāatsakās no Krievijas gāzes tikai tādēļ, ka kaut kādā tālā, nezināmā Eiropas nomalē kāds karo?”
Pavisam nesen, jūnija sākumā, Dānija atsaukusi būvniecības atļauju plānotajam Norvēģijas–Polijas gāzes cauruļvadam “Baltic Pipe”, kam vajadzēja iet cauri šīs valsts teritorijai.
Iemesls – nepieciešamība papildus izvērtēt, vai projekts nekaitēšot meža sicistas (lēcējpeļu dzimtas grauzējs) un sikspārņu populācijām, kas dzīvo cauruļvada būvniecības zonā.
900 kilometrus garais gāzesvads bija iecerēts kā alternatīva Krievijas gāzes piegādēm.
Komentējot notikušo, Polijas ārlietu ministra vietnieks Marcins Pšidačs izteicies, ka “ekoloģija ir svarīga, bet mums jādomā arī par reģiona enerģētisko drošību”.
Atliek vien konstatēt, ka modernajos laikos rūpes par pelēm var apturēt gāzesvada būvniecību. Vai arī kalpot par ieganstu, lai piesegtu ilgtermiņa ekonomiskās un ģeopolitiskās intereses.
Iespējams, mēs dzīvojam ilūzijās, ka Eiropas Savienība un NATO ir tikpat stipras un vienotas kā pirms gadiem divdesmit, kad pie šo organizāciju durvīm klauvēja bijušās padomju bloka valstis.
Apliecinājums tam – Slovākijas galvaspilsētā Bratislavā bāzētās domnīcas “GLOBSEC” jaunākais ziņojums “GLOBSEC Trends Report 2021”.
Tajā publicēti nesenas aptaujas rezultāti dažās Eiropas valstīs. Uz jautājumu “Kuru no šīm valstīm – ASV, Krieviju vai Ķīnu – jūs vēlētos redzēt kā savas valsts stratēģisko partneri”, sniegtas šādas atbildes.
Polijas iedzīvotāji: ASV – 54%, Krievija – 8%, Ķīna – 8%. Čehijas iedzīvotāji: ASV – 25%, Krievija – 14%, Ķīna – 10%. Lietuvas iedzīvotāji: ASV – 53%, Krievija – 8%, Ķīna – 4%.
Igaunijas iedzīvotāji: ASV – 49%, Krievija – 21%, Ķīna – 4%. Latvijas iedzīvotāji: ASV – 36%, Krievija – 27%, Ķīna – 10%.
Slovākijas iedzīvotāji: ASV – 17%, Krievija – 47%, Ķīna – 12%. Ungārijas iedzīvotāji: ASV – 13%, Krievija – 35%, Ķīna – 30%. Bulgārijas iedzīvotāji: ASV – 27%, Krievija – 45%, Ķīna – 8%.
Es speciāli lietoju nevis vārdus “igauņi” vai “latvieši”, bet gan “iedzīvotāji”, jo vismaz Baltijas valstu gadījumā izskatās, ka simpātiju līnija sakrīt ar sabiedrības etnisko dalījumu.
Bet kā lai skaidro, piemēram, ungāru, slovāku un bulgāru politiskās izvēles?
Interesanti – tās visas ir valstis, kas Otrā pasaules kara laikā bija vienā aliansē ar nacistisko Vāciju, bet pēc kara atradās padomju ietekmes zonā.
Ungāri bija tie, kuri 1956. gadā pirmie uzdrošinājās sacelties pret komunistu režīmu un Maskavu. Tad kas notiek? Un kāpēc?
Atbilde uz šo jautājumu mums, latviešiem, varbūt ir vēl svarīgāka nekā slovākiem vai ungāriem.
