Peldus pāri Lamanšam – olimpieša Kalmikova izaicinājums 0
Divkārtējais olimpisko spēļu dalībnieks Valērijs Kalmikovs grasās kļūt par pirmo Latvijas pārstāvi, kurš pārpeldējis Lamanša jūras šaurumu no Lielbritānijas uz Franciju. Lai segtu visus izdevumus, viņam nācās pārdot ģimenes džipu.
Šķērsojot Lamanšu, jānopeld vismaz 33 kilometri, bet kopējā distance var sasniegt 40 km. Pirmo reizi tas notika 1875. gadā, līdz vakardienai bija reģistrēti 1636 finišu sasnieguši peldētāji. Vecākais – Oto Tanings no Dienvidāfrikas Republikas (73 gadi), jaunākais – brits Tomass Gregorijs (11 gadi). Visātrāk pāri Lamanšam ticis austrālietis Trents Grimsijs – sešās stundās un 55 minūtēs (2012).
Kāda ir peldējuma kārtība?
V. Kalmikovs: Ir īpaša asociācija, kas organizē peldējumus pāri Lamanšam. To paveikt grib daudzi, un tiesības jārezervē jau vairākus gadus iepriekš. Biju plānojis augustā pāri Lamanšam nopeldēt stafetes sastāvā, lai saprastu, kādi ir apstākļi, un pats visu distanci veikt nākamā gada jūlijā, bet vasaras sākumā draugi piezvanīja un piedāvāja, ka ir iespēja laikā no 6. līdz 12. septembrim. Šis skaitās pateicīgs periods, jo ir labi laika apstākļi, ūdens temperatūra pat līdz plus 18 grādiem. Ja nemainīsies prognoze, peldēšu svētdien vai pirmdien, iespējams, tas notiks naktī.
Kā jāgatavojas šādam peldējumam?
Man vairāk patīk peldēt baseinā. Bāze ir iekrāta, tāpēc nepeldu 50 kilometrus nedēļā, bet katru dienu ir trīs četru kilometru treniņš ar mazu pulsu. Ik pēc divām trim nedēļām – garāks treniņš upē vai okeānā. Domāju, ka man peldējums pāri Lamanšam aizņems desmit līdz 14 stundas.
Jūlijā tu Austrālijā kļuvi par pirmo, kurš nopeldējis apkārt Lielajai Kepela salai.
Tā vieta ir kā paradīze, neviens nebija peldējis, jo tur ir atklātais okeāns un cilvēki baidās no haizivīm. Bet viņas jau nesēž zem akmens un negaida, kad kāds peldēs.
Viss noritēja labi, 20,2 kilometrus veicu nepilnās piecās stundās, un sajūta bija, ka varu peldēt vēl. Ūdens bija silts – 19, 20 grādi, Lamanšā būs mazliet vēsāks.
Kādi noteikumi jāievēro, peldot pāri Lamanšam?
Nedrīksti pieķerties pavadošajai laivai, pieskarties palīgiem. Būs vairāku cilvēku komanda, kas skatīsies, vai netiek pārkāpti noteikumi, un rūpēsies par drošību. Peldbikses – maksimums līdz ceļiem. Vari vilkt arī hidrotērpu, bet tad tas nebūs oficiāls peldējums. Galvenais ir laivas kapteinis, kurš jebkurā brīdī var apturēt peldējumu drošības dēļ. Mani atbalstīs sieva Džoja un draugs.
Vai padomā jau arī nākamie izaicinājumi?
Ir septiņu kanālu peldējums visā pasaulē, un Lamanšs ir viens no tiem. Ja šoreiz izdosies veiksmīgi, nākamais varētu būt Kuka kanāls Austrālijā un pēc tam skatīsimies. Šobrīd nav plāna visus nopeldēt, jo tas prasa laiku, vēlmi, naudu. Šoreiz tikai laiva vien maksā vairāk nekā četrus tūkstošus eiro, bet vēl arī aviobiļetes, naktsmītne un viss pārējais. Kopumā šādam pasākumam jārēķina vismaz desmit tūkstoši.
Man nācās pārdot džipu, lai visu apmaksātu, tagad pārvietojos ar darba busiņu. Gan jau mašīnu nopirkšu vēlāk, mantiskas lietas mani īpaši neuztrauc, bet šis būs īpašs piedzīvojums. Lamanšu nopeldēt mēģina daudzi, bet vairāk nekā pusei tas neizdodas.
Esi piedzīvojumu meklētājs?
Jā, tāds mazliet trakais, bet pirms darīšanas arī apdomājos, īpaši ar gadiem. Esmu vairāk nekā desmit stundas pa kalniem staigājis. Gribētos sacensībās “Iron man” piedalīties, bet bažījos par skriešanu, vai locītavas izturēs. Ķermeņa konstrukcija nav domāta ilgai skriešanai, jānomet svars. Pirms diviem gadiem man bija 130 kilogrami, pērn tiku zem simta, bet kopš šīs ziemas turu ap 110 kilogramiem tieši šim peldējumam, lai brīdī, kad sākas tauku dedzināšana, būtu vairāk enerģijas un mazāk vajadzētu ēst. Man nav liels vēders, bet tauki ir pa visu ķermeni.
Šķiet, biji viens no pirmajiem Latvijas sportistiem, kas devās studēt uz ASV.
Jā, 1996. gadā biju viens no pirmajiem postpadomju valstīs. Daudzi gribēja, bet kaut kas nesanāca. Es, ja godīgi, negribēju, jo bija labi rezultāti, saņēmu stipendiju. Mamma (trenere Jeļena Solovjova. – I. S.) pārliecināja, ka jābrauc. Manam trenerim Nebraskā savulaik treneris bija latvietis, kurš Otrajā pasaules karā devās bēgļa gaitās. Sākumā viņš man ļoti palīdzēja, dzīvoju latviešu ģimenē, mācījos angļu valodu. Ja nebūtu aizbraucis, rezultāti būtu labāki, jo mammai ir ļoti laba acs uz tehniku, ASV nebija tādas individuālas pieejas. Vairāk uz emocijām – labs darbs, dod pieci!
Kā dzīves vēji tevi aiznesa uz Austrāliju?
ASV strādāju par treneri, bet reiz Havaju salās, viesojoties pie draugiem, iepazinos ar nākamo sievu Džoju. Viņa agrāk bija Austrālijas izlases peldētāja, tiesa, olimpiskajā komandā netika. 2009. gadā pusgadu nodzīvojām Latvijā, bet tad pieteicās otrs bērns un nolēmām būt tuvāk sievas ģimenei, tāpēc pārcēlāmies uz Austrāliju. Mums ir kompānija “Aqualification fitness” – apmācām cilvēkiem drošību uz ūdens, peldētprasmi, pārvaldām baseinu.
Tava māsa Margarita arī piedalījās divās olimpiskajās spēlēs. Kā viņai klājas?
Māsa ar ģimeni dzīvo Kolorādo, ASV un šobrīd ir simtprocentīga mamma – dēlam divarpus gadi, janvārī piedzima dvīņu meitenes. Apmierināta, laimīga. Margarita vispār nepeld, pat nelien ūdenī. Katram savs. Manai sievai līdzīgi, viņa netika uz 2000. un 2004. gada olimpiskajām spēlēm, un atmiņas par sportu saistās ar negatīvo – smago darbu treniņos, tāliem braucieniem. Man savukārt ir pozitīvais atmiņā – treniņu nometnes, sacensības, pēc tam kāda ballīte. Manas un sievas medaļas mājās glabājas divās stikla vāzēs.
Vizītkarte. Valērijs Kalmikovs
* Dzimis: 1973. gada 4. martā Rīgā, dzīvo Austrālijā.
* Sportā: peldētājs, piedalījies olimpiskajās spēlēs Atlantā (1996) un Sidnejā (2000).
* Labākie starptautiskie sasniegumi: 13. vieta 200 metros brasā Atlantā (Latvijas peldētāju labākais rezultāts olimpiskajās spēlēs pēc valsts neatkarības atgūšanas); piektā vieta Eiropas čempionātā (2000).
* Latvijas čempions: 96 reizes.
* Latvijas rekordi: 38 reizes.
* Izglītība: absolvējis Nebraskas Linkolna universitāti ASV.
* Ģimene: sieva Džoja, bērni Džets (11) un Kūpere (9).
