Biruta: Nokļuvu vulkāna epicentrā 2
“Atslēgties gongu skaņās bija ļoti viegli. Ikdienišķās domas izgaisa ātri, tajās negremdējos. Jau tas vien ir ieguvums,” uzsver Biruta Pāvilsone.
Biruta ir mūsu žurnāla lasītāja daudzus gadus. Viņa ar prieku piekrita piedalīties 36,6 °C eksperimentā, jo patīk daudz ko izmēģināt. Apmeklējusi klusuma kursus, piedalījusies jogas nometnē, joprojām dejo un nūjo, brauc ar velosipēdu. Pēdējos gadus strādājusi par masieri, tagad ir pelnītā atpūtā, tomēr visu laiku ir aizņemta dažādās nodarbēs.
“Eksperimentā negrasījos tikt galā ar kādu veselības kaiti, jo esmu visai kustīga un pārāk nesirgstu. Cerēju gan relaksēties, gan gūt enerģiju.
Palasīju par gongiem internetā, šķita interesanti. Tomēr tas, ko piedzīvoju, bija stipri iespaidīgāk!
Domāju, sitīs pa gongu, dimdēs līdzīgi kā vecs sienas pulkstenis, tikai stiprāk, taču bija ļoti daudz skaņas nianšu, kā orķestris skanēja visapkārt. Kādā brīdī pat nozibsnīja doma – cik gan daudz cilvēku pūlas manā labā –, bet Dace taču darbojās viena! Viņa prot radīt ļoti bagātīgu skaņu un vibrāciju kokteili.
Dažbrīd gongs skanēja ļoti skaļi. Šķita, ka sācies vulkāna izvirdums – viss vibrē, kustas zemes plāksnes, un es tam visam pašā centrā… Vienlaikus skaidri zināju – ar mani nekas slikts nenotiks, jo viss ne tikai pārvietojas, bet arī sakārtojas.
Skaļa mūzika man nepatīk, bet gongu seansā tas nekaitināja. Kad skaņas klusinājās, iestājās meditācijai līdzīgs efekts. Patīkami. Līdzīgi kā operā – ir kulminācija, tai seko mierīgs dziedājums.
Daudziem domās lūdzu piedošanu, kā eksperimenta vadītāja ieteica. Par visiem savējiem palūdzos. Tāds svētīgs brīdis.
Parasti man ir grūti neko nedarīt ilgu laiku, taču te vajadzēja gulēt mierā vairāk nekā stundu, un bija labi, pat negribējās grozīties. Nekas ne sāpēja, ne tirpa. Šķita, ka ķermeni pat nejūtu.
Visskaistākais, ka dabūju visur izceļoties. Dažreiz šķita, ka atrodos kosmosā, kā Dace mums solīja. Pēc brīža – lidoju ar lidmašīnu, tad atkal kaut kur klīdu pa tālām zemēm. Otrajā eksperimenta dienā atkal piedzīvoju ceļojumus. It kā šūpojos viļņu mugurās, biju templī kopā ar mūkiem, viena kaut kur gāju, tālumā aiztraucās vilciens… Tūkstotis izjūtu, bet visas brīnišķīgas!
Sapratu, ka pirmajā reizē vairāk domāju, neļāvu atslēgties prātam, lai gan tobrīd šķita, ka tā nav. Pēc tam atslābinājos, laikam pat aizmigu.
Pirms eksperimenta vadītāja demonstrēja, ar kādu skaņu viņa ieskandēs seansa beigas. Pieķēru sevi domājam – kaut vēl tās nebūtu… Seansa laiks šķita tik īss. Pēc tam pārņēma pacilātība. Nebūtu pareizi teikt – liela laime, tomēr laimes sajūta bija. Vēl vairākas dienas ik pa brīdim atgriezos piedzīvotajā, gremdējos neparastajos ceļojumos.
Manī daudz kas sācis sakārtoties. Notiek vērtību maiņa – saprotu, kas ir manas dzīves prioritāte un ko varētu likt malā. Parasti, lai nonāktu līdz šādam dzīves izvērtējumam, vajag ilgu laiku. Pārsteidza, ka to atskārtu jau pēc pāris gonga skaņās pavadītām stundām.”
Ko Biruta ieguva eksperimentā
* Ik reizi piedzīvoju citādas sajūtas, tomēr visas bija patīkamas.
* Uzlādējos. Biju pacilāta vēl ilgi pēc eksperimenta.
* Jūtos laimīgāka.
