Pēkšņi mūžībā aizgājis režisors Askolds Saulītis 0
Vakar, 10. martā, 54 gadu vecumā pēkšņi mūžībā devies kino režisors Askolds Saulītis, vēsta LTV.
Askolds Saulītis dzimis 1966. gada 5. jūnijā Liepājā.
1984. gadā beidzis Liepājas 5. vidusskolu. No 1984. līdz 1986. gadam mācījies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoģijas nodaļā.
1987. gadā devies uz Rīgu, kur kļuvis par palīgstrādnieku filmā “Dzīvīte”. Filmā “Ievas paradīzes dārzs” bijis administrators. Paralēli kā kinoamatieris Saulītis sācis veidot eksperimentālas spēlfilmas.
Viena no tām – 1989.gada “XXX” – saņēmusi “Grand Prix” Baltijas neatkarīgo filmu festivālā, bet 1991.gada kinolente “Opera” apbalvota Gdaņskas filmu festivālā Polijā.
1990. gadā kļuvis par režisoru, režisora asistentu un operatoru studijā “Kaupo”, veidojis reklāmfilmas. 1993.gadā kopā ar operatoru Uldi Janci uzņēmis savu pirmo filmu uz 35 milimetru lentes – dokumentālo filmu par Rīgas komunālajiem dzīvokļiem “Kas dzīvo komunalkā”.
1990. gados strādājis par režisoru un operatoru vairākos Latvijas televīzijas kanālos.
Viņš strādājis arī filmu studijā “F.O.R.M.A.”, veidojot 1999.gada dokumentālo filmu “Sarkanais un Brūnais” un noveli “Tristans un Izolde” Latvijas un Igaunijas kopražojuma 1999.gada spēlfilmā “Trīs stāsti par…”.
Saulītis darbojies arī filmu studijā “Rija”, uzņemot 1999.gada animācijas filmu “Clara & Rubinšteins”.
1996. gadā iestājies Latvijas Kultūras akadēmijā kā brīvklausītājs. Pusgadu vēlāk kļuvis par pilntiesīgu akadēmijas studentu. 2000. gadā absolvējis akadēmiju ar bakalaura grādu TV režijas specialitātē.
2000.gadā dibinājis filmu studiju “Subjektiv Filma”, pirmā paša studijā uzņemtā dokumentālā filma bija 2001.gada “Jaunības avots”, un tā atnesa Saulītim otro Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu kā labākajam dokumentālā kino režisoram, – pirmā tika piešķirta gadu iepriekš, par filmu “Sarkanais un Brūnais”.
Divos nacionālajos festivālos Saulīša filmas saņēmušas Skatītāju balvu – 1998.gadā “Eiropas nolaupīšana” un 2003.gadā “Keep smiling!”.
Šī filma, kas veltīta Latvijas teritorijā kritušu karavīru piemiņai, 2003.gada festivālā saņēma piecas nominācijas un balvu par labāko scenāriju, vēlāk tika nominēta Krievijas kino akadēmijas balvai “Nika”.
Arī Saulīša nākamā dokumentālā filma 2005.gada “Svētku anatomija” Nacionālajā filmu festivālā saņēma piecas nominācijas un tika apbalvota par labāko montāžu.
2008.gadā Saulītis pabeidza darbu pie dokumentālās filmas “Parāds Afganistānai”, 2009.gada 5.martā Rīgā pirmizrādi piedzīvoja igauņu režisora Arbo Tammiksāra filma “Friči un blondīnes”, kurai Saulītis bija Latvijas puses producents.
Filma stāsta par Baltijas aktieriem, kuri padomju laika filmās tēlojuši nacistus. Tajā pašā gadā pabeigta arī paša Saulīša režisētā filma “Bermontiāda”, kas ar plašu arhīvu materiālu un inscenējumu palīdzību pēta sarežģītu periodu Latvijas vēsturē.
Studijā “Subjektiv Filma” ar valsts atbalstu tapusi arī dokumentālā filma “Ārpus spēles laukuma” par bijušām un esošām basketbola zvaigznēm, tās televīzijas pirmizrāde notika 2015.gada sākumā.
2011.gadā Saulītis dibināja biedrību “Terra Europa”, kurā uzņemtas vairākas dokumentālās filmas par Latvijas vēstures tēmām, apliecinot autora dziļo ieinteresētību un erudīciju vēstures jautājumos, – 2013.gada “Atmodas antoloģija”, 2014.gada “Baltijas brīvības ceļš”, 2018.gada “Dziesmuvara”.
Filmu programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” Saulītis iekļāvās ar 2017.gada dokumentālo filmu “Astoņas zvaigznes”, kas veltīta īpašai parādībai Latvijas vēsturē – latviešu strēlniekiem.
