Kādas problēmas no tā rodas? Bērniem ar ievainotā bērna sindromu sliktāk sokas mācībās, viņiem ir problēmas attiecībās ar vienaudžiem, bail no ārstiem, medicīniskām manipulācijām utt. 0
Apstāsimies pie dažiem medicīniskās vides aspektiem.
Viens no vissvarīgākajiem ir jautājums par iespēju vecākiem būt klāt savam bērnam, tai skaitā reanimācijā. Separācija (atdalīšana) un deprivācija (kaut kā liegšana) ir viens no lielākajiem draudiem bērna normālai attīstībai.
Bailes no separācijas no mātes bērns izjūt no pirmās dzīves dienas. Instinktīvi, bioloģiskā līmenī bērns jūt, ka līdzās viņam ir māte, tēvs vai cits pieaugušais cilvēks, kurš sniedz drošību. Ja bērns, īpaši pirmajos dzīves mēnešos un gados, izjūt dažāda veida separāciju vai deprivāciju, nesaņemdams pietiekami daudz uzmanības, viņš ar visām savām šūnām uztver, ka dzīve nav droša un ir bīstamību pilna. Un šīs pēdas paliek uz mūžu – viņš dzīvo ar pastāvīgi paaugstinātu stresa, adrenalīna un kortizola līmeni organismā.
Kad jūsu pamata izjūta ir “dzīve ir nedroša”, – mazākie satraukumi izsauc augstas pakāpes bīstamības sajūtu. Tādos gadījumos jūsu organisms daudz ātrāk, vieglāk un biežāk reaģē uz nenozīmīgiem negatīviem notikumiem, riskiem, stresiem. Tas padara cilvēku nenoturīgāku pret sirds-asinsvadu slimībām, nervu sistēmas saslimšanām, psihiskām slimībām. Tā rodas arī neirozes un psihozes. Saprotams, ja cilvēks nejūtas droši un atrodas hroniskā stresā, tad viņa veselība, psiholoģiskais stāvoklis un apmierinātība ar dzīvi būs zem jautājuma zīmes.
Tādēļ bērna atdalīšana no mātes, kas viņam ir Dieva vietā, rada augstas pakāpes nedrošības sajūtu un ir potenciāli bīstama.
Ir jānodrošina iespēja vecākiem būt klāt bērnam slimnīcā. Varbūt kāds ārsts iebildīs – ir bijuši gadījumi, kad kāds piedzēries uzklupis ārstam. Tas ir cits jautājums. Slimnīcās jābūt diennakts apsardzei. ASV klīnikās jūs netiksit tālāk par administratoru, ja neuzrādīsit personu apliecinošu dokumentu. Jārunā nevis par to, ka ir neadekvāti vecāki, bet par to, ka pie pacientiem vecāki var nokļūt tikai adekvātā stāvoklī.
Viens no pamatjautājumiem par medicīnisko agresiju ir – bērna sāpju kontrole, ārstēšana un profilakse, bērnam nokļūstot stacionārā.
Ir aprēķināts, ja neiznēsāts bērniņš nokļūst uz trim mēnešiem intensīvajā terapijā, pa šo laiku ar viņu veic 480 dažāda veida manipulācijas. Vairums no tām izsauc tā saucamās procedūrās sāpes – liekot katetru, intubējot, atsūcot gļotas no elpceļiem utt. Šo sāpju nemazināšana vai nekontrolēšana ietekmē ne tikai bērnu veselību, bet arī izdzīvošanu kopumā.
Mūsdienās ir daudz veidu, kā remdēt sāpes, kas saistītas ar medicīnisko iejaukšanos. Piemēram, bērnam var uz 30 minūtēm uzlikt krēmu – vietējo atsāpināšanu, un tikai pēc tam likt katetru preparātu ievadīšanai. Pēc stāvokļa stabilizēšanas ir vērts medikamentus dot orālā formā un, kad vien iespējams, izrakstīt uz mājām.
Pēc tam, kad bērns izrakstīts no slimnīcas, vecākiem jāpalīdz bērnam pārdzīvot traumatisko situāciju – hospitalizāciju. Pirmkārt, vajag visu laiku ar bērnu runāt un skaidrot, ka šī situācija bija neizbēgama. Pats baisākais un briesmīgākais bērnam ir vecāku nodevība. Slimnīcā bērns piedzīvo to, kā viņš tiek aizvests mammas, kas ir viņa drošības garants, acu priekšā, ar viņas klusējošu piekrišanu, lai veiktu dažādas medicīniskas manipulācijas, injekcijas, noņemtu analīzes, turklāt mamma vēl šiem mediķiem palīdz.
Bērnam jebkurā, es uzsveru, jebkurā vecumā vajag paskaidrot, ka tā vajadzēja, ka mamma šajā situācija bija apstākļu spiesta to atbalstīt un viņai nebija izvēles. Un šo notikumu visu laiku vajag “izspēlēt”. Kad bērns izrunā, “izspēlē” negatīvos notikumus, viņa zemapziņa palēnām notīra to no atmiņas. Ja censties to visu apklusināt un apiet asos stūrus, tad zemapziņa agri vai vēlu iespiedīs šo notikumu dziļi jo dziļi, jo tas ir nepatīkams. Taču noteiktā brīdī līdzīgā situācijā notiks restimulācija un cilvēks pat nesapratīs, no kurienes radusies trauksme. To varēs izsaukt jebkas – smarža, cilvēka āriene, skaņa – jebkas var iedarbināt simpātisko nervu sistēmu un cilvēkam sāksies panikas lēkme. Viņš nevarēs paskaidrot, kāpēc tā reaģē. It kā viss kārtībā, visi dzīvi, sveiki un veseli, bet iekšā ir kaut kāda trauksme, kas liek sirdij ātri sisties un paaugstināties asinsspiedienam. Cilvēks kļūst nefunkcionējošs un zaudē darbaspējas un kontroli pār sevi. Tas viss ir pagātnes notikumu, senu problēmu dēļ, kas palikušas izspiestas no atmiņas un nav izstrādātas apziņā. Tādēļ nekautrējieties iet pie psihologa.
Pozitīvi, ja slimnīcās ir psihologi un spēļu istabas/vietas bērniem.
Kopsavilkums.
Saprotiet – dzīves pirmie gadi ir ļoti nozīmīgi. Mēs pat nevaram iedomāties, cik lielā mērā visi notikumi, kas saistīti ar slimnīcas vidi, ietekmē smadzeņu attīstību, kas tomēr vislabāk attīstās klusā, mierīgā un mīlestības pilnā vidē.
Šobrīd jau ir zinātniski pierādīts, ka separācija, bērna nokļūšana intensīvajā terapijā, atkārtota nokļūšana slimnīcā var novest, pirmkārt, pie nopietniem traucējumiem kognitīvajā sfērā. Tas nozīmē, ka bērns var sliktāk mācīties vai zaudēt daļu prasmju, kuras viņš apguvis līdz hospitalizācijai.
Otrkārt, šiem bērniem var būt dažāda veida uzvedības problēmas. Bailes no injekcijām, bailes no ārstiem, slimnīcām, bailes palikt vieniem – tas viss var pāraugt fobijās. Tas var novest līdz tam, ka bērns jutīsies apspiests, depresīvs, un tas var ietekmēt attiecības ar vienaudžiem.
Ja bērns tiek regulāri hospitalizēts un viņam jāizcieš medicīniska rakstura iejaukšanās, viņš pamazām zaudē sociālās iemaņas.
Un jo vairāk šādu negatīvu notikumu bērns pārdzīvo pirmajos 3-4 dzīves gados, jo lielāka varbūtība, ka problēma nofiksējas uz visu dzīvi.
Avots: sq.com.ua
