Pediatre: Zīdīts bērns neapēdīs par daudz; piena maisījums ir jādozē 1
Autore: Aija Rutka
Kad ģimenē laimīgi sagaidīts mazulis, daudziem no malas varētu šķist, ka tagad tik sāksies vieni vienīgi prieki. Taču vecākiem līdz ar laimes sajūtu parādās arī gana daudz kreņķu – kāpēc mazulītis tik daudz raud, par daudz vai nemaz nekakā, neēd vai gluži pretēji – nav piebarojams… Raizes nekad nebeigsies, arī tad, kad nesen dzimušais mazulītis būs pusaudzis, un tas ir tikai normāli.
Lai viestu skaidrību, cik daudz svarā jāpieņemas dzīves pirmajā un otrajā pusgadā, un kā atšķiras priekšlaikus dzimušo bērnu svara dinamikas attīstība no iznēsātiem mazuļiem, stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre, neonatoloģe Maija Streiķe.
Kad bērniņš nāk pasaulē, viņš tiek nosvērts, un tas ir viņa dzimšanas svars. Iznēsātam, veselam mazulim – tādam, kurš piedzimis no 38. līdz 42. grūtniecības nedēļai, vidējais dzimšanas svars ir 3500 gramu.
“Varam teikt, ka no 3200 gramiem līdz 4200 gramiem, tas arī būs labi. Bērnus, kuri dzimuši lielāki par četriem kilogramiem, mēs saucam par lieliem bērniem,” saka daktere.
Vaicāju neonatoloģei Streiķei, vai arī viņa ir novērojusi to, ka mūsdienās bērni dzimst ar lielāku ķermeņa svaru. “Svarīgākais ir, kurā grūtniecības nedēļā bērns ir piedzimis, un, vai svars ir atbilstošs bērna vecumam. Bezgalīgi pieaugt bērna dzimšanas svars jau nevar. Turklāt vienmēr ir bijuši gan lielāki, gan mazāki bērni. Domāju, ka tas arī ir jāsaista ar ģenētisko mantojumu. Tomēr pēdējo desmit gadu griezumā nedaudz vairāk dzimst bērni, kurus mēs, speciālisti, saucam par lieliem,” akcentē Streiķe.
Kā jau ārste minēja, ir lieli un ir mazi bērni. Un attiecībā uz viņiem pastāv jēdziens – mazs gestācijas laikam. Ar terminu “mazs gestācijas vecumam” medicīniski saprot bērnu, kura svars un/vai augums, sasniedzot noteiktu grūtniecības nedēļu, ir mazāks, nekā tam vajadzētu būt. Piedzimstot šie mazuļi var būt gan fiziski, gan neiroloģiski nobrieduši, tomēr vienlaikus mazāki un ar pazeminātu ķermeņa masu, ja salīdzina ar citiem tā paša vecuma zīdaiņiem.
Iemesli, kādēļ bērns piedzimst mazs savam gestācijas vecumam, ir dažādi un komplicēti, jo attīstības procesu ietekmē iedzimtība, mātes vecums, uzturs un slimības grūtniecības laikā, medikamentu lietošana, apreibinošu vielu lietošana, smēķēšana un citi apstākļi.
Streiķe saka, ka parasti šo jēdzienu var attiecināt uz bērniem, kuru piedzimuši ar svaru, kas ir zemāks par trīs kilogramiem, pie nosacījuma, ka mazulis dzimis laikā – no 38. līdz 42. grūtniecības nedēļai.
Pirmās dzīves dienas, pirmais mēnesis, pirmais pusgads
Pirmajās dzīves dienās mazulis krītas svarā. Un šis process ir saistīts ar fizioloģiju – mazulim radikāli izmainās visa dzīve. Bērns sāk pats elpot, dzīvot ārpus mātes ķermeņa, kur viņam ir pilnīgi cits mikroklimats, kur viņam ir gaiss ar citu temperatūru. Pie tam bērnam apkārt vairs nav ūdens, bet gaiss, un līdz ar to viņš no savas ādas iztvaiko ūdeni, tas pats notiek, elpojot caur plaušām. Bērniņš izkakā savu pirmo kaku – mekoniju.
“Tur tie visi mīnusi sanāk, bet tie nevar būt bezgalīgi. 10 procenti no ķermeņa dzimšanas svara – to mēs, ārsti, joprojām uzskatām par normu šajā ziņā. Šī svarā krišanās varētu ilgt pirmās trīs dzīves dienas. Ja pēc tam šis process neapstājas, bet bērns turpina zaudēt svaru vai nesāk pieņemties svarā, vai iet pāri šiem 10 procentiem, tad ir jāmeklē kāds papildu iemesls, kādēļ tā notiek,” skaidro pediatre.
Ap desmito dzīves dienu bērniņam vajadzētu atgūt savu dzimšanas svaru, ja tā nenotiek, noteikti jāmeklē cēloņi, kāpēc mazulis nepieņemas svarā.
Pirmajā dzīves mēnesī mazuļus vajadzētu nosvērt reizi nedēļā. Streiķe saka, ka tas nebūt nav mediķu mudinājums visiem iegādāties svarus, bet rekomendācija – kontrolēt bērna svaru. Daudzi ģimenes ārsti jaunajiem vecākiem uz mazu laiciņu var aizdot svarus, varbūt kādam paziņam tie jau ir. Svara kontrole pirmajā dzīves mēnesī, kad mazulis adaptējas jaunajā pasaulē, ir svarīga.
“Svēršanās palīdzētu ārstam vai bērna aprūpes māsai izvērtēt, kā tad bērns pieņemas svarā un ātri noķert, ja nepieņemas. Ja mamma pie ārsta aiziet tikai pēc mēneša un konstatē, ka mazulis ir pieņēmies vien par 100 gramiem, tas nav labākais veids. Ja redzu, ka kādam mazulim varētu būt problēmas ar svarā pieņemšanos, saku mammai: “Ziniet, nākamnedēļ bērns ir jānosver”.
Ja nav pārliecības, ka bērns varēs pazīst, iesaku nosvērties. Uz aci jau nemaz tā nevar pateikt – bērns zīž un paēd pieniņu vai nē. Turklāt ne visām māmiņām zīdīšana izdodas, kā apraksta grāmatās. Pirmajā mēnesī es ieteiktu nosvērties reizi nedēļā, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Ja pirmajā mēnesī ēšanas lietas sakārtojas, tālāk jau mierīgi var iztikt bez svēršanās. Ja pirmajā mēnesī kaut ko aizlaiž, tad vēlāk ilgāk no šīs situācijas jākārpās ārā,” tā daktere.
Pirmajā mēnesī zīdaiņa svara pieaugums varētu būt nedaudz mazāks, ņemot vērā svara krišanos pirmajās dzīves dienās. “No 150 līdz 200 gramiem nedēļā plusā – tas būtu pilnīgi ideāli. Pirmā mēnesītī bieži vien sanāk nedaudz mazāk, bet jāņem vērā to pirmo dienu “bremzi”. Kamēr svars atjaunojas, tas ir normāli.
Tas nozīmē – pirmajā dzīves mēnesī plusā 500 grami no dzimšanas svara, tas būtu normāli. Ja vairāk, arī labi.
Pirmajos trīs mēnešos, ja bērns mēnesī pieņemas vairāk par kilogramu, pie nosacījuma, ka bērns visādi citādi jūtas labi – vēders iziet, nav atgrūšana, ir laba saskarsme ar mammīti, tad nav pamata uzskatīt, ka kaut kas būtu darīts nepareizi. Ja bērniņš pieņemas svarā arī 1200 gramus, tāpat nākamajos mēnešos viss izlīdzināsies. Kad bērns sāks aktīvāk kustēties, viņš vairs tik strauji svarā nepieņemsies. Tad vidējais sanāks, kā grāmatās – pirmajā pusgadā mēnesī mazulim jāpieņemas par aptuveni 700 gramiem, sākot no otrā dzīves mēneša,” skaidro pediatre.
Otrais dzīves pusgads
Otrajā dzīves pusgadā bērniņš ir daudz kustīgāks – jau iemācījies velties, vēlāk – līst, sēdēt, un šīs nodarbes prasa arī gana daudz enerģijas. Tāpēc šajā periodā bērns mēnesī vidēji pieņemas svarā par puskilogramu. “Puskilograms mēnesī ir norma, bet ir bērni, kuri jau sešos, septiņos mēnešos ir uzņēmuši kādus deviņus kilogramus, vēlāk pieņemas vien par 300 gramiem mēnesī. Ja bērns ir veselīgs, attīstās labi – viss ir kārtībā. Svars ir lieta, kas jāskata kontekstā ar citiem apstākļiem,” akcentē Streiķe.
Daudziem vecākiem kā atskaites punkts ir viena gada sasniegšana. Un atkal jāatceras, ka katrs bērns ir individuāls – ir apaļāki un kalsnāki mazuļi. Apaļš bērns jeb robeža par aptaukošanos būs 15 kilogramus smags viengadnieks, bet 12 kilogrami šajā vecumā ir normāli.
“Ārstiem ir savas tabulas, pēc kurām tiek vērtēts, vai bērna svars atbilst vidējām normām. Ja robežas tiek pārsniegtas, ārsts domās, kā tālāk rīkoties. Dažreiz ar bažām skaties, ka bērniņš atkal nav pieņēmies svarā, bet, ja bērns attīstās labi, jāizvērtē arī ģenētiskais faktors – jāizjautā vecāki par viņu svaru šajā vecumā.
Ja bērns ir dzīvelīgs, psihomotorā attīstība atbilst vecumam, tāpat arī intelektuālā, zobi nāk, nav ko kreņķēties.
Jā, ir daudzi, kuri līdz gadam ir resnīši, turklāt it kā “krūts” bērni, tad gadās, ka mazulis ir galēji nepareizi barots, tādā veidā uzdzenot svaru. Ja bērnu baro ar cepumiem un tamlīdzīgām lietām, tā tiek reāli uzdzīts svars, jo bērns jau gada vecumā pats neiet pie ledusskapja. Viņu baro mamma un var būt, ka dara to ļoti nepareizi,” skaidro pediatre.
Pediatre: Zīdīts bērns neapēdīs par daudz; piena maisījums ir jādozē
Maz būs vecāku, kuri atzīs, ka viņiem bērnu barošanā nepastāv itin nekādu problēmu. Kādam bērns negrib ēst tik, cik it kā vajadzētu, citam mazulis būs gatavs ēst visu laiku, un par to liecinās arī viņa svars. Taču, kā uzsver ārste, par daudz jeb par pārbarotu bērnu var runāt tikai gadījumos, ja bērns tiek barots mākslīgi. “Pārbarot bērnu var tikai tad, kad viņu baro ar mākslīgo piena maisījumu. Kad baro tikai ar krūti, kad bērniņš pats zīž, ar šādu jēdzienu pārsvarā nav sastapšanās.
Arī tad, ja bērns ir daudz pieņēmies svarā – piemēram, pirmajā dzīves mēnesi vairāk nekā kilogramu, mēs, pediatri, to neuzskatīsim par nepareizu svara dinamiku, bet, visticamāk, par bērna fizioloģisko nepieciešamību. Protams, dosim kādus gudrus padomus mammai – varbūt ir kādas lietas, ko viņa dara ne tā, bet mātes piens ir fizioloģisks ēdiens. Protams, mēdz būt izņēmuma gadījumi, bet, ja pieņem, ka bērns tiek barots ar krūti, un arī mammas uzturs ir sabalansēts , un mazulim ir savs ēšanas režīms, tad šie mazuļi neapēdīs vairāk, kā viņiem to prasa organisms. Taču, ja mazulim tiek dots mākslīgais piena maisījums, tad jābūt stingri dozētai barošanai – atbilstoši vecumam un svaram,” uzsver pediatre.
“Ar krūts pienu barotos mazuļus mēs izvērtējam nedaudz citādāk, jo viņi neapēdīs par daudz. Mātes piens ir ēdiens, kas ir ideāli piemērots – tas labi uzsūcas organismā un nerada vielmaiņas problēmas, bet visi mākslīgie piena maisījumi var novest pie pārbarošanas. Ja bērns netiek barots ar mātes pienu, piebarošana jāuzsāk iespējami ātrāk, šādas ir pēdējā laika tendences pediatru vidū. Trīs četru mēnešu vecumā obligāti kaut kas jau jāsāk piedāvāt – pa karotītei dārzeņus, putras, protams, ne uz govs piena bāzes. Bet patiesībā visu to pašu var attiecināt arī uz bērniem, kurus zīda. Arī viņiem nevajadzētu ilgi kavēties ar piebarošanas uzsākšanu.
Nevajag baidīties no piebarošanas un nevajag šo procesu bremzēt – sešu mēnešu vecumā jau jāpiedāvā arī kāda gaļiņa. Pēdējā laika pētījumi rāda, – jo mēs ilgāk nedodam piebarojumu, jo bērnu padarām alerģiskāku, jo viņam pieaugot , ir daudz grūtāk organismā adaptēt šos visus alergēnus,” stāsta ārste.
“Ja bērns neņemas svarā un ir aplūkoti visi citi iespējamie faktori (neprot, nespēj zīst, mammai par maz piena, par retu ēdienreižu), tad ir jātaisa asins analīzes, bioķīmiskās asins analīzes, lai varētu izdifirencēt, kas tam ir pamatā – vai tas ir tikai olbaltumvielu enerģētiskais trūkums uz kāda cita fona – slimības vai infekcijas, vai vēl kas… Jāsāk ar to, ka ģimenes ārsts sūta uz analīzēm un domā, pie kura speciālista nosūtīt – iespējams, pie endokrinologa vai infektologa.
Mazulim mēdz būt perinatālā periodā iegūtas infekcijas, kuras sāk attīstīties lēnāk – pirmajos dzīves mēnešos un tad, lūk, tas var būt viens no iemesliem. Tas var būt intrauterīnās infekcijas, citomegalovīruss vai kāds no toksoplozmozes vīrusiem. Bet, ja bērnam ir kāda no šīm infekcijām, nebūs novērojama tikai nepieņemšanās svarā. Bērniņš noteikti būs maz aktīvāks, nejutīsies tik komfortabli, var būt bālāks. Tieši tādēļ ir nepieciešams veikt asins analīzes, lai tam visam sekotu, lai būtu nopietni pierādījumi, ne tikai aizdomas,” skaidro Streiķe.
Arī runājot par pēdējā laika tendencēm, kad ir pieaudzis to ģimeņu skaits, kuri savā ēdienkartē atteikušies no gaļas, ārstei ir savas domas: “Ja vecāki ir pietiekami saprātīgi un inteliģenti, rūpējas par to, ko viņi ēd, un rūpējas par savu veselību, uzskatu, ka viss ir kārtībā. Galējības dzīvē vienmēr ir slikti. Tikpat slikti, ja mamma, kura nav vegāne, un kurai pašai ir liekais svars un viņa neko citu nedara, kā bērnam skraida pakaļ, piedāvājot ēdienu. Pat daudz lielāks sliktums, nekā vegānu mamma, kura gudri gatavo, pati ir vesela, papildus lieto ārsta nozīmētus vitamīnus, tādējādi arī bērnam tos dodot.
Taču arī uzskatu, ka bērna pirmajā dzīves gadā ir jāpiedāvā pilnvērtīgs uzturs, tā jau arī gudri veģetārieši-vecāki dara – viņi piedāvā bērnam izvēlēties, jo viņš vēl nav vecumā, kad varēs pateiks – tas garšo vai nē. Nerunāšu par gadījumiem, kad vegānisms un veģetārisms ir tikai poza un izlikšanās, un vecāki paši tajā nav iedziļinājušies. Tad gan bērna veselībai var tikt nodarīts arī kaitējums. Ieteiktu pirmajā dzīves gadā vadīties pēc normāliem priekšrakstiem,” uzsver Streiķe.
Priekšlaikus dzimušiem sava svara dinamikas attīstība
Iepriekš aplūkojām svara dinamikas normas veseliem, iznēsātiem bērniem, bet gana daudz mazuļu dzimst arī pirms laika. Lai runātu par šādu bērniņu svara pieauguma normām, pilnīgi katrs gadījums jāskata atsevišķi, jo ļoti svarīgi ir, kādā grūtniecības laikā mazulis nācis pasaulē.
“Esam izaudzinājuši arī 24. grūtniecības nedēļās dzimušus mazuļus. Viņiem svara dinamika katram patiešām būs ļoti individuāla. Šie priekšlaikus dzimušie bērni sešu vai pat deviņu mēnešu vecumā lēnām sāk piedzīt savus vienaudžus, citam tas izdodas tikai gada vecumā. Arī gadā viņu svars būs zem vidējā. Viņi saglabājas maziņāki un smalkāki arī vēlāk. Šie bērni ar lielu svaru nelepojas. Toties psihomotorā ziņā piedzen savus vienaudžus ļoti naski, dažreiz tieši mazā svara dēļ, jo ir veiklāki par dažu labu apaļāku bērniņu, kas var būt slinkāks,” stāsta neonatoloģe.
Mazākais priekšlaikus dzimušais mazulis Bērnu slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļā, kurā ievieto pirms laika dzimušos, ir 590 gramus smags, kurš patlaban aug.
“Agrāk tik mazus nevarējām izaudzināt, pirms aptuveni pieciem gadiem 900 gramu jau bija sasniegums, bet tagad ir 670 gramus smagi ķipariņi. Ja viņiem viss ir Dieva dots, tad viņi nodaļā aug, un ap četru vai pat piecu mēnešu vecumu tiek izrakstīti mājās. Kad bērns pats ēd un sasniedzis ap divu kilogramu svaru, ir gatavs termoregulācijai, tad var doties mājās. Priekšlaikus dzimušajiem bērniem krietnu laiku ārsta skatījumā būs divi vecumi – kamēr vien viņš nebūs piedzinis savus vienaudžus, līdzi ies mazuļa koriģētais vecums.
Ja, piemēram, bērns piedzimis 25. grūtniecības nedēļā, un viņam pēc piedzimšanas ir sasniegts divu mēnešu vecums, pārsvarā tās ir 33., 34. koriģētās grūtniecības nedēļas.
Pēc koriģētā vecuma un piedzimšana svara arī rēķina ēdienu, nevis vecuma pēc pasaulē nākšanas. Tāpēc es vienmēr niknojos, ka uz piena maisījuma pakām raksta – no sešu mēnešu vecuma, piemēram. Ēdiena apjoms jārēķina pēc svara, un šiem priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem aptuveni jārēķina no 150 līdz 180 gramiem uz kilogramu diennaktī un jāsadala šis daudzums uz barošanas reižu skaitu. Bērniņš droši vien ēd bieži, ik pēc trīs stundām, tad viņam vienā reizē jāizēd ap 360 gramiem diennaktī, vienā ēdienreizē izēdot ap 50 gramiem.
Pārsvarā šos mazuļus baro ar atslauktu mātes pienu, jo ir ļoti svarīgi redzēt katru mililitru, ko mazais apēd. Zīdīšana sākās kaut kad vēlāk, bet tad noteikti jābūt kontrolsvēršanai, jo nevar paļauties, cik bērniņš daudz izēdīs. Ja nu pēkšņi viņš vienu dienu nav kārtīgi zīdis, nākamajā dienā viņš būs jau švaks, un varam palaist kaut ko garām. Skaidrs, ka sieviete nav slaucama mašīna, tāpēc ieteicams mazuli arī vienkārši likt pie krūts, lai abi gūtu pozitīvas emocijas. Zinu arī sievietes, kuras līdz bērna sešu mēnešu vecumam katru dienu ir atslaukušas pienu, un saglabājuša laktāciju. Citas zīdīdamas to nav spējušas. Tas viss ir ļoti individuāli,” stāsta ārste.
