Runājam tikai par naudu, bet ne par pacientu. Saruna ar Pēteri Apini 2
Žurnāls “Latvijas Ārsts” un Latvijas Medicīnas fonds šodien atzīmē savu 25 gadu jubileju. Plašākai publikai mazāk zināms fakts, ka mediķu žurnālu var uzskatīt par tādu kā “Latvijas Avīzes” līdzgaitnieku, jo “Latvijas Ārsts” ir tikai vienu gadu jaunāks un piedzimis toreizējās “Lauku Avīzes” redakcijā. Žurnāla ilggadējais redaktors ir Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidents Pēteris Apinis, kuram šoruden beidzas pilnvaru laiks un kurš vairs negrasās doties politikā, tāpēc nebaidās runāt to, ko domā.
P. Apinis: – Pasaules latviešu ārstu 1. kongress tālajā 1989. gadā bija tik nopietns izaicinājums, ka gatavošanās periodā izdevās lauzt kompartijas uzstādījumu, ka latviešiem nepienākas savs medicīnas žurnāls. Ilmārs Lazovskis, Ivars Krastiņš, Jānis Vētra gāja pie visām augstākajām amatpersonām, bet netika cauri padomju mašinērijai. Tuvojoties kongresam, attieksme pēkšņi mainījās. Pateicoties toreizējam Ministru prezidentam Vilnim Bresim un Latvijas Centrālās komitejas 1. sekretāram Alfrēdam Rubikam, tomēr saņēmām atļauju žurnāla izdošanai, bet man nolikumā izdevās iedabūt atļauju veidot pielikumus. Kongresa laikā iznāca gan pirmais žurnāla numurs, gan astoņi laikraksta “Latvijas Ārsts” numuri 25000 tirāžā, ko kā žurnāla pielikumus izdevām ” Lauku Avīzes” redakcijā un ko rūpīgi cenzēja Galvenajā literatūras pārvaldē jeb toreiz sauktajā Glavļitā.
Gatavojot avīzes sesto numuru, kuru bija paredzēts izdot Jāņu dienā, ieliku kailas (visai aizklātas) līgotājas foto naivā cerībā, ka cenzūra neiejauksies. Diemžēl Glavļita direktora vietnieks – vērīgais Dundura kungs lika to izņemt ārā. Līgo vakars, mēs jau esam gatavi doties ārpus Rīgas, bet viņš saka: nē, šito nevar drukāt! Tipogrāfiju es biju nedaudz stimulējis ar stiprākiem dzērieniem, tā ka laikraksts patiesībā jau bija nodrukāts pirms Glavļita paraksta, tāpēc, dzirdot aizliegumu, paraustīju tik plecus un devos pie vīriem, lai krauj ātrāk mašīnās jau nodrukātos eksemplārus, un braucām projām. Man bija iedalīti divi taksometri, ar kuriem aizvedām visus eksemplārus.
Nākamajā dienā (Jāņi toreiz nebija brīvdiena) tajās pat telpās satiku “Lauku Avīzes” galveno redaktoru Voldemāru Krustiņu, kurš mani brīdināja: esi uzmanīgs! Toreiz Glavļits man sacīja, ka neļaus vairs neko drukāt, tā arī neko pēc tam uz Glavļitu vairs nenesu. Bet ar šo svētību 25 gadus žurnāls joprojām tiek izdots, un man sanācis izdot vai rediģēt arī 160 medicīnas grāmatu.
Kongress deva iespēju arī citām būtiskām aktivitātēm. Brāļi profesori – Bostonas ortopēds Bertrams Zariņš un Stenfordas angioķirurgs Kristaps Zariņš – ar izcilu ārstēšanu Amerikā bija nopelnījuši gana daudz naudas. Astoņdesmito gadu beigās viņi nolēma dibināt Latvijas Medicīnas fondu, lai ar savu 5000 – 10000 dolāru lielo stipendiju atbalstītu vismaz trīs četrus jaunos latviešu ārstus gadā, dodot viņiem iespēju izglītoties ārpus Latvijas. Starp citu, Valdis Zatlers bija viens no pirmajiem, kuram piešķīra šo stipendiju.
Bertramam un Kristapam ir ļoti bagāti pacienti, kas arī atbalsta fondu. Pašreizējais ASV valsts sekretārs Džons Kerijs, kurš savulaik balotējās Valsts prezidenta vēlēšanās, trīs dienas pirms vēlēšanām, lecot no smagās automašīnas, pārrāva pleca saites. Kerijs lidoja pāri Amerikai uz Bostonu, lai operētu plecu pie slavenā ķirurga Bertrama Zariņa. Nākamajā dienā viņš jau varēja lidot uz priekšvēlēšanu debatēm. Manuprāt, ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam vajadzētu izmantot faktu, ka Bertrams ir ļoti labās attiecībās ar ASV valsts sekretāru.
Katrā “Latvijas Ārstā” tiek publicēts 20– 25 medicīnas rakstu. Vai Latvijas medicīna tiek līdzi tam, kas starptautiskajā mērogā parādās, vai mēs tomēr atpaliekam?
Mazā valstī specialitātes attīstību nosaka līderis. Kamēr, piemēram, manā mīļotajā anestezioloģijā līderis bija Georgs Andrejevs, viņš mūs vilka iekšā pasaulē līdz mielēm, bet vairs tādas sajūtas nav, kaut gan es augstu vērtēju arī profesores Antoņinas Sondores un docentes Evas Strīķes pienesumu. Īsti līderi, kuri šobrīd Latvijas medicīnu uztur pasaules līmenī kardioloģijā, ir Andrejs Ērglis, plaušu slimību ārstēšanā – Alvils Krams, aritmoloģijā – profesors Oskars Kalējs, gastroenteroloģijā – profesors Mārcis Leja, infektoloģijas – profesore Ludmila Vīksna un Uga Dumpis… . Mums ir vesela virkne cilvēku, kas savā specialitātē strauji virza lietas, lai Latvijas medicīna būtu konkurētspējīga pasaulē.
Diemžēl valstī nav politiķu, kas spētu Latviju izraut no ES valstu astes veselības aprūpes jomā… “Latvijas Avīzē” publicēts ne viens vien raksts par naudas šķērdēšanu medicīnā, un politiķi nemaz par to neuztraucas. No vienas puses, veselības aprūpei trūkst naudas, bet, no otras puses, tā nekontrolēti aizplūst pa labi un kreisi.
Ja ņem vērā naudas apjomu, kāds šobrīd ir Latvijas medicīnai, mēs esam efektīvākā medicīna pasaulē. Diemžēl pēdējos gados runājam tikai par naudu, remontiem, medicīnas aparatūru un zālēm, bet nedzird runājam par pacientu.
Runā gan! “Vissvarīgākais ir cilvēks” – tas bija rakstīts uz katra staba pirms aizvadītajām vēlēšanām.
Es negatavojos doties politikā, tāpēc varu izteikties diezgan brīvi, atļaujoties sacīt to, ko patiešām domāju. Ja kāds rūpētos par pacientu, tad slimnieks Latvijas medicīnas flagmaņslimnīcas uzņemšanas nodaļā nepieskatīts negulētu stundām, nesaprotot, kāpēc viņš tur atrodas. Precizēšu, ka es nerunāju par neatliekamās palīdzības nodaļu Gaiļezera slimnīcā. No uzņemšanas nodaļas slimnieku aizved uz nodaļu, kur viņam nav jāatrodas, tad mēģina dabūt no vienas nodaļas uz otru, jo nevienam šis pacients neinteresē. Ministrija un līdz ar to slimnīcas vadība tur rūpi tikai par slimnīcas naudu un jaunās slimnīcas celtniecību, aparatūras iegādi un sadarbību ar farmācijas firmām, kas, kā man šķiet, ir kļuvusi par prioritāti. Tiesa, medicīnai ir nepieciešama nauda, bet tā vispirms jāiegulda tā, lai pacientiem par ārstēšanos nebūtu jāmaksā tik lieli līdzmaksājumi un pacientu iemaksas, lielas naudas summas par recepšu medikamentiem, arī par maksas pakalpojumiem. Ja mēs šajās jomās varētu samazināt pacientu izdevumus, tad mēs sasniegtu daudz vairāk, nekā patlaban, tērējot valsts naudu tikai iepriekšējo parādu segšanai. Tāpēc es, žurnālu veidojot, distancējos no sarunām par naudu. Žurnālā mēs rakstām par medicīnu, par pacientu ārstēšanu, diagnostiku, rehabilitāciju un dažreiz arī par profilaksi. “Latvijas Ārsts” 25 gadus apmēram 200 numurus ir veltījis ārstu profesionālajai izaugsmei.
Pacientu līdzmaksājumus taču nevar samazināt, neieguldot medicīnā vairāk naudas. Gribi vai negribi, par to naudu ir jārunā!
Nenoliedzami, ir nepieciešams vairāk naudas, un pacientu maksājumiem jākļūst arvien mazākiem. Mums ir intensīvāk jādomā par profilaksi un primāro veselības aprūpi. Negribu apgalvot, ka man ļoti patīk ģimenes ārstu dienests, bet neko labāku šī pasaule nav izdomājusi. Labāk runāsim par mīlestību nevis naudu, jo medicīna taču ir mīlestība.
Diemžēl tā mīlestība pret pacientiem kļūst arvien pieticīgāka. Pacientu ombuds secinājis, ka daudzi ārsti nemāk runāt ar pacientu, daudziem nav laika to darīt un daudziem šķiet, ka viņi ir pārāk gudri, lai atkal un atkal kaut ko skaidrotu tiem, kas neko nesaprot. Sak, man taču par to mīlestību neko nemaksā!
Te pie vainas, pirmkārt, ir neiedomājamā birokratizācija, kas paģēr ārstiem aizpildīt simtiem veidlapu, talonu, anketu, digitālu formu… Ģimenes ārstam dokumentācijas noformēšana aizņem trīs reižu vairāk laika nekā pacienta apskate. Mīlestība ir sarukusi arī naudas trūkuma dēļ, bet Ārstu biedrība naudu nedrukā. Ārstu biedrība veic apjomīgu darbu ārstu izglītošanā.
Tomēr lielākā daļa izglītoto ārstu paliek Rīgā, nevis dodas strādāt uz reģioniem. Daugavpils slimnīcā esot tāds speciālistu deficīts, ka pat nespējot nokomplektēt dežūrārstu sarakstus.
Daugavpils slimnīcai ir menedžmenta problēmas. Salīdzinot Daugavpils un Liepājas slimnīcu, prieks skatīties, kā Liepāja piesaista jaunos kolēģus. Apmēram trešdaļai jauno mediķu dzimtā ir krievu valoda, tāpēc nevajadzētu būt grūtībām piesaistīt jaunos ārstus Daugavpilī, vēl jo vairāk tādēļ, ka šai pilsētas slimnīcai ir pietiekami liels budžets.
Vai pēc tikšanās ar Ministru prezidenti, kura patlaban pilda arī veselības ministres pienākumus, radās cerība, ka pacienti, nevis būves un aparatūra kļūs par galveno veselības aprūpes sastāvdaļu?
Līdz vēlēšanām neko vairs nevar paspēt. Es ceru, ka Straujumas kundze izņems no Veselības ministrijas plāniem virkni glupību, kā notrallināt nākamā plānošanas perioda Eiropas Sociālā fonda līdzekļus. Priekšvēlēšanu laikā nepārtraukti izskan tukši solījumi. Valstij nav naudas, bet tiek runāts, ka jāsamazina nodokļi, piemēram, pārtikai. Ticu, ka pirms vēlēšanām kādi 20 – 25 miljoni eiro veselības aprūpei tiks papildus piešķirti, bet tie visi atkal aizplūdīs slimnīcām ugunsgrēka dzēšanai jeb parādu segšanai, un viss turpināsies tāpat kā līdz šim, līdzmaksājumi nemazināsies. Es neuzskatu, ka viens lats no pacienta kabatas pie ģimenes ārsta ir par daudz, bet, nedod Dievs, ja pacientam jāveic kāda lielāka manipulācija vai pat operācija, tad tie viņam ir nenormāli izdevumi. Ja slimnieks nav aktīvajā naudas pelnīšanas vecumā, viņš šo naudu nespēj samaksāt.
Lielo līdzmaksājumu un pacientu iemaksu dēļ mūsu valstī pacientu aprūpe tiek diferencēta pēc klasiskajām nevienlīdzības pazīmēm – veselais saņem labāku palīdzību nekā slimais, jaunais labāku nekā cilvēks cienījamā vecumā, bagātais labāku nekā nabagais un rīdzinieks labāku nekā laucinieks. Jo demokrātiskāka valsts, jo atšķirības mazākas. Jo nevienlīdzīgā valstī dzīvojam, jo šīs atšķirības lielākas. Protams, nevar salīdzināt starpību veselības aprūpē starp maskavieti un pitalovieti, bet arī Latvijā lauku veselības aprūpes līmenis būtu nopietni jāstimulē ar papildu naudu. Diemžēl Latvija daudzus gadus nav ieguldījusi naudu cilvēkos, bet gan e-veselībā, dzelžos, datoros, ēku remontos un citur. Vai mums ir nepieciešamas tik smalki apgādātas ātrās palīdzības mašīnas ar salonā izvietotām filmējamām kamerām? Es labāk gribētu braukt ar tādu mašīnu, kurā nav ievietota šī kamera, toties vairāk samaksātu neatliekamās palīdzības dienesta darbiniekam.
Kura varētu būt tā spējīgā persona, kura domātu par mediķiem un pacientiem, un kurai pēc Saeimas vēlēšanām varētu uzticēt veselības ministra portfeli?
No pēdējās piecpadsmitgades ministriem Ivars Eglītis ir vienīgais profesionālis, kuram bijusi saprašana par to, kas notiek valstī. Viņš savu laiku vēl nav nokalpojis un izskatās diezgan sprauns. Piemērots ministra amatam būtu arī pašreizējais Slimību profilakses un kontroles centra direktores vietnieks Dzintars Mozgis.
Bet viņš taču vadīja Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, kad atklājās nelikumības būvniecības procesā!
Tā nebija Mozga vaina, ka politisku motīvu dēļ Tautas partija Bērnu slimnīcas valdē ielika vienu savu negodīgu cilvēku, kas arī vadīja iepirkumus un uzraudzīja celtniecību. Iesaku izlasīt Dzintara Mozga grāmatu “Ceļvedis Veselības aprūpes vadībā” par medicīnas menedžmentu, viss pamats tur ir uzrakstīts. Viņš ir arī sabiedrības veselības profesors.
Tev šoruden beidzas jau otrais pilnvaru laiks – astoņi gadi Ārstu biedrības prezidenta amatā. Ja neiesi politikā, tad kur gan citur?
Domāju, ka braukšu kaut kur pasaulē. Kā veselības aprūpes organizators esmu pietiekami ilgi bijis starptautisks spēlētājs, galvenais redaktors žurnālam “World Medical Yournal”.
Ārstu biedrība ir demokrātiska organizācija. Ģimenes ārstu dienests, kas cietis pašreizējās ministres laikā, iespējams, virzīs kādu no saviem kolēģiem uz Ārstu biedrību. LĀB prezidenta amats ir ceturtais ietekmīgākais medicīnā aiz Rīgas Stradiņa universitātes rektora, veselības ministra un valsts sekretāra amata. Jaunā Ārstu biedrības valde izraudzīsies arī nākamo žurnāla “Latvijas Ārsts” redaktoru.
