Brīnumstāsts par Latvijas kino. Vai Latvijas kinomāksla 30 gadu laikā ir nobriedusi? 0
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada nogalē klajā nāca fundamentāls pētījums par neatkarīgās Latvijas kino “Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990–2020”. Trīs apjomīgākās nodaļas grāmatā stāsta par svarīgākajām norisēm ražošanas un mākslinieciskās izteiksmes aspektā spēlfilmu, dokumentālo un animācijas filmu veidos, tomēr autori uzsver, ka 21. gadsimta filmām raksturīga robežu izzušana starp filmu veidiem. Trijās desmitgadēs Latvijas kino ir piedzīvojis ne tikai sociālpolitiskas pārmaiņas, paaudžu nomaiņu un atgriešanos Eiropas kino kontekstā, bet arī pamatīgu tehnoloģisku revolūciju.
Kā Latvijas kinomākslas pārstāvjus autori ir izvēlējušies četrus kinematogrāfistus – režisoru un operatoru Ivaru Selecki, dokumentālo un spēlfilmu režisori un producenti Lailu Pakalniņu, režisoru un operatoru Ivaru Zviedri, animācijas kinorežisori, mākslinieci un producenti Signi Baumani.
Starp grāmatas autoriem ir Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētnieku grupa – LKA zinātniskā asistente un vieslektore Zane Balčus, filmu producente Inese Boka-Grūbe, LKA zinātniskā asistente un vieslektore Dārta Ceriņa, LKA profesore un vadošā pētniece Inga Pērkone, kinokritiķe un pētniece, portāla “Kino Raksti” līdzredaktore Elīna Reitere, LKA pētniece, Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, LKA profesors, pētnieks, kinorežisors un scenārists Dāvis Sīmanis, animācijas kino pētniece un kritiķe Ieva Viese-Vigula, LKA doktorante un vieslektore Daniela Zacmane.
Kā tad īsti Latvijas kino ir klājies 30 gadu laikā? Kādas ir galvenās piedzīvotās pārmaiņas, un kā tās mūs ietekmē vēl tagad? Par to Nacionālā kinofestivāla “Lielais Kristaps” laikā rīkotajā diskusijā viedokļus pauda producents ULDIS CEKULIS (“VFS Films”, diskusijas vadītājs), LKA profesore un vadošā pētniece INGA PĒRKONE, LKA pētniece, Nacionālā kino centra vadītāja DITA RIETUMA, LKA profesors, pētnieks, kinorežisors un scenārists DĀVIS SĪMANIS, LKA zinātniskā asistente un vieslektore ZANE BALČUS, animācijas kino pētniece un kritiķe IEVA VIESE-VIGULA.
Atsvabināšanās no mītiem
Uldis Cekulis: – Mans pirmais jautājums ir Ditai Rietumai – vai Latvijas kinomāksla 30 gadu laikā ir nobriedusi?
Dita Rietuma: – Domāju, ka esam ceļā uz briedumu. Latvijas kino šo 30 gadu laikā, ko varam atzīmēt kopš tā eksistences Eiropas paradigmā, ir daudz pieredzējis un piedzīvojis.
– Varu teikt, ka man šī grāmata lasījās kā trilleris. Es gan esmu konkrēta tās auditorijas daļa, saskatot daudz paralēļu ar laiku, kad pats attīstījos un augu, bet likās ļoti interesanti, ka maza valsts ar mazu kino ekosistēmu nav lielas valsts samazinājums, bet gan atsevišķa ekosistēma ar pilnīgi citiem likumiem. Jūs pat nevarat iedomāties, cik maz naudas kino bija 90. gados un kādiem veidiem par to cīnījās. Jautājums Ditai: tu 90. gados biji pilna laika kinokritiķe, kā tu vērtē Latvijas kino 90. gados?
D. Rietuma: – No kinožurnālista skatpunkta šie 90. gadi bija pilnīgi haotiski, nesaprotami. Kaislības un drāmas, kas risinājās latviešu kinovidē, bija saistītas ar ekonomisko situāciju, ar to, ka beidzās darba iespējas. Man bija pienākums iziet cauri visiem tā laika bezgalīgajiem mokošajiem cipariem un saprast tā laika dramaturģiju un traģismu. 90. gados es to tā vēl neizjutu, bet ir grūti iedomāties, kā jutās pieredzējuši kinoprofesionāļi situācijā, kad viņu dzīve sagrūst. Domāju, ka mēs te katrs varam identificēties ar nestabilu laiku, kurā tiek modelētas kādas neskaidras vīzijas. Bet tajā laikā jau tas viss notika pa īstam – tā bija iespēja būvēt jaunu kinoindustriju demokrātiskā vidē, kad nebija nekā – centralizētā finansējuma sistēma bija beigusies, beigusies bija arī drošība, ka ražosi un tavas filmas tiks izplatītas visā Padomju Savienībā. Domāju, ka Elīna Reitere savā rakstā ļoti labi pēta šo situāciju – no cilvēciska un humāna aspekta to, kā kinoprofesionāļus ietekmē tik radikāla apstākļu maiņa. Tagad, rakstot par to laiku citu tēmu starpā, paskatījos uz to mazliet savādāk – nenoliedzami, ar daudz lielāku empātiju.
– Man bija atklājums, ka divas populārākās filmas ir bijušas par Latvijas pirmvalsts tapšanu. Ingas Pērkones rakstā ir pieminēts arī par brīnumpasakas elementu. Tas ir ļoti interesants skatījums – cauri kino uz Latvijas valsti.
Inga Pērkone: – It kā jau fakti bija zināmi, bet, kā jau Dita teica, saliekot tādus lielus blokus kopā un uz tiem paskatoties kā uz pētījuma objektu, arī man bija pārsteigums, ka skatītāju interesē tik ļoti izteikti dominē “Rīgas sargi” un “Dvēseļu putenis” – ļoti atrauti no citām filmām. Bet, kad runājam par kinoteātriem, tad redzams, ka cilvēkiem stāsts par atjaunoto Latvijas valsti ir ļoti vajadzīgs, un varbūt arī tāpēc, ka tā nav attīstījusies tik ideāli, ērti un atbalstoši, kā mums būtu gribējies. Filmās par valsts tapšanu ir brīnumpasakas elements. Tas, manuprāt, tomēr apliecina atjaunotās valsts kino briedumu, jo šie brīnumpasakas elementi tiek pārskatīti. Tā ir atsvabināšanās no mītiem, kas kļuvuši pārāk stabili un ir uz vietas turoši, attīstību nepieļaujoši.
Ceļā uz patieso realitātes nospiedumu
– Dāvim Sīmanim šajā grāmatā ir viens un ļoti sarežģīts temats. Vienmēr ir mēģināts teorētiski definēt – kāpēc video ir citāds nekā kino, lai gan uz ekrāna skatītājam tas ir gandrīz tas pats. Tas būtu atsevišķa pētījuma vērts, taču arī analogais kino nāk atpakaļ modē. Dāvi, varbūt vari paust svarīgākās atziņas, kas radās, kad rakstīji šo rakstu!
Dāvis Sīmanis: – Man pašam galvenais atklājums – ir kaut kāda unikāla sakritība stap jauno operatoru paaudzi, kas, pateicoties studijām Latvijas Kultūras akadēmijā, kā konsolidēta grupa izvirzījās 21. gs. 20. gadu sākumā, nomainot padomju laikā stādājošo operatoru paaudzi – tur galvenais aspekts ir digitalizācija, kas gan notiek paralēli un nenozīmē, ka šie operatori nemācētu filmēt uz 16 vai 35 mm analogās lentes, bet viņi spēja daudz labāk piemēroties tehniskajām izmaiņām. Latvijas kontekstā šīs tehniskās izmaiņas nenotika tikai tāpēc, ka tā bija kāda globāla tendence tehnoloģiju nomaiņā, to ietekmēja ļoti prozaiski triviāla lieta – naudas trūkums 90. gados, kas piespieda visus, kas vēlējās veidot filmas – pamatā te ir runa par dokumentālajām filmām, jo spēlfilmas pamatā tika turpināts uzņemt uz 35 mm (lentes) –, pāriet uz jaunajām tehnoloģijām, kas sākotnēji vēl bija ļoti mazattīstītas. Par kvalitatīvu digitālo attēlu varam runāt tikai 21. gs. pirmās desmitgades otrajā pusē.
– Mums kopā tapusī pēdējā filma, kur Dāvis arī ļoti palīdzēja, bija “Es piedzimu Rosellīni” ar Valdi Celmiņu kā operatoru (V. Celmiņš ieguva “Lielo Kristapu” kā labākais dokumentālās filmas operators par šo filmu. – Red.). Milzīgs nopelns, ka šī filma izdevās, bija tam, ka itālieši patiešām novērtēja Valda Celmiņa poētisko kameru. Man arī liekas, ka mēs Latvijā esam ļoti labi iemācījušies kino apvienot dažādus žanrus – arī mūsu studijā (“VFS Films”) ir tapušas filmas ar animācijas, dokumentālās un aktierfilmas elementiem.
Kā mainījusies animācijas valoda
Uldis Cekulis: – Ieva savā rakstā piemin to, ka visi zināmie Latvijas mākslinieki ir veidoju- ši arī animācijas filmas. Man tas bija milzīgs pāsteigums. Vai tu, sākot šo jautājumu pētīt, zināji, ka tāds būs iznākums – ka Latvijas animācijas spektrs ir tik bagātīgs?
Ieva Viese-Vigula: – Skatoties uz zināmām personālijām, man bija izveidojies noteikts priekšstats, un tas, ko šis pētījums man ļāva saprast, ir starpdisciplinaritāte. Līdz tam salīdzinoši noslēgtākā animācijas valoda kļūst aizvien atvērtāka. Man bija ļoti interesanti skatīties, kā veidojas mijiedarbība starp māksliniekiem un to rokrakstiem, parādoties līdzīgiem motīviem, sadarbības tendencēm.
– Kura bija filma, kas tev sagādāja vislielāko pārsteigumu? Kurš ir bijis visneparastākais animācijas lietojuma veids?
I. Viese-Vigule: – Man bija ļoti interesanti lasīt Zanes Oborenko maģistra darbu, kurā viņa veido smilšu animāciju. Viņa daudz runā par siluetu ģenēzi, par to, ka cilvēki šādi ir tikuši tipoloģizēti, par to, ka viņai arī impulsi rodas, skatoties ar aizplūdušu skatienu un cenšoties kaut ko notvert ļoti garāmejot. Tur es saskatīju kaut ko ļoti interesantu – netiešo nospiedumu, arī to, kā viņa izmanto šo metodi, lai veidotu animācijas filmas par vēsturi.
“Filmas.lv” – unikāls resurss
U. Cekulis: – Grāmata ir unikāla arī ar to, ka tai ir kino pielikums. Kur to visu var noskatīties? Zināms, ka maksimāls filmu spektrs ir redzams visos publisko bibliotēku internettīklos.
D. Rietuma: – Gribēt noskatīties visu un uzreiz – tas ir normāla kino skatītāja pieprasījums, bet mēs dzīvojam pasaulē, kur valda autortiesības un blakustiesības, kas apgrūtina Eiropas darbu apriti. Lielākā daļa Latvijas filmu tomēr ir pieejamas portālā “filmas.lv”, ko aprūpē Nacionālais kino centrs. Gada beigās, pateicoties manām kolēģēm Kristīnei Matīsai, Sigitai Saulītei un, protams, Valsts kinofotofonodokumentu arhīva vadībai, bijām sarūpējuši 30 filmu izlasi, kuras noskatoties varēja atsvaidzināt, kāds kino bija laikā no 20. gs. 90. līdz 2020. gadam. Liela daļa no šā posma pirmo gadu desmitu filmām portālā ir atrodamas joprojām. Filmas ar lielāku komerciālo potenciālu – “Dvēseļu putenis” u. tml. – meklējamas komerciālos portālos.
Dokumentālā kino pārvērtības
– Ļoti labi, ka Kinofotofonodokumentu arhīvs pašlaik arī atjauno filmas. Mēs ar Zani, piemēram, ļoti gaidām Ulda Brauna “235 000 000” atjaunošanu. (Valsts kinofotofonodokumentu arhīva rīcībā 2019. gadā nonāca 20 nekad publiski nerādītas minūtes no šīs Latvijas poētiskā dokumentālā kino pioniera Ulda Brauna radītās filmas. Par vērienīgāko dokumentālo filmu Latvijas vēsturē dēvētās kinolentes simt trīsdesmit minūšu versija līdz šim glabājās režisora mājās, bet skatītāji kinoteātros iepazina divreiz īsāku – cenzētu un īsinātu – variantu. – Red.)
Zane šajā grāmatā arī raksta par dokumentālo kino, kur arī es jūtos kā zivs ūdenī. Kāds ir tavs vērtējums par dokumentālo kino šajos 30 gados?
Zane Balčus: – Piederu paaudzei, kas 90. gadu sākumā vēl nebija īsti klāt, bet kopš 90. gadu beigām arī biju iesaistīta procesā. Darbs pie grāmatas palīdzēja paskatīties uz to laiku kā pētniecības objektu, lai gan, toreiz dzīvojot, nemaz nešķita, ka tā ir vēsture, kas šobrīd notiek. Man visbūtiskākais bija skatīties, cik šajā laikā aktīvi notika industrijas iesaiste dažādās starptautiskās aktivitātēs, kas mums tagad šķiet daļa no kino procesa.
Ir studijas, kam tas likās ļoti būtiski, un ir tādi, kas vairāk orientēti uz vietējiem skatītājiem. Domājot par stilistiku un tematiku, šim laika posmam raksturīga ir kino valodas un dažādu stilistisku pieeju paplašināšanās. Padomju laikā varēja runāt par ļoti konkrētu dalījumu – portretfilmas, sociālo problēmu filmas utt. –, bet tagad šis nošķīrums ir ļoti izplūdis, un tas attiecas arī uz izteiksmes līdzekļiem – gan izmantojot animāciju, gan aizvien vairāk izmantojot inscenētus kadrus. Dažu padomju laika autoru darbos iezīmējas arī pašrefleksivitāte, kad viņi kļūst par to galvenajiem varoņiem kā stāsta sastāvdaļa, arī paši stāsti kļūst aizvien atklātāki un personiskāki. Tie ir arī ģimeņu stāsti, ģimeņu arhīvi, kas ir saistīti ar Dāvja pieminēto digitalizāciju.
– Grāmatā ir Zanes raksts par Ivaru Selecki – visilgāk strādājošo latviešu režisoru, operatoru un skolotāju. Ir arī stāsts par Ivaru Zviedri, jo, ja ir kāds režisors – dokumentālists, kurš visu sevi ziedo dokumentālajam kino, tad tas ir viņš. Rakstā par Lailu Pakalniņu režisore ir arī citēta: “Taisīt kino man ir tikpat normāli kā elpot.”
Gribu jautāt Dāvim – esi pasniedzējs, ražīgs režisors, tu esi visur, bet tajā pašā laikā mūsu skatītāju vidū ir tādi, kuri savā aizņemtībā neatrod laiku aiziet uz kino. Varbūt vari dot viņiem kādu padomu – kur šodien var atrast laiku?
D. Sīmanis: – Vismaz man veidot filmas, pasniegt un rakstīt – tas jau arī ir laiks sev. Ja cilvēki spēj koncentēties uz to, kas viņus interesē, viņi vienmēr tam laiku atradīs. Turklāt tas nav tikai par kaut kā darīšanu, bet arī, piemēram, kino patērēšanu – šā vārda labākajā nozīmē. Domājot par kino – atrast laiku sev nozīmē būt ieinteresētam arī kaut kādās lietās, kas tevi bagātina, palīdz kļūt par interesantāk domājošu cilvēku. Šī grāmata patiešām ir unikāla ar to, ka tai jākļūst par uzaicinājumu noskatīties filmas, kas tapušas tajā laikā, kā arī pirms tam.
Mārketinga robežšķirtnes
– Pievēršoties filmu mārketingam, esmu secinājis, ka Baltijas kontekstā mums, Latvijai, ar kinoekrānu skaitu vienmēr ir bijis grūti, lai gan padomju laikā to skaits bija viens no lielākajiem. Interesanti, ka Igaunijā tagad ir gandrīz divas reizes vairāk ekrānu – 115 – nekā Latvijā un Lietuvā. Par to noteikti būtu jādomā, jo filmas mums tagad ir, bet ekrānu, kur tās rādīt, pietrūkst. No kura gada Nacionālais kino centrs atbalsta filmu mārketingu, kas bija ļoti būtisks solis?
D. Rietuma: – Tie ir kādi pieci seši gadi, ne senāk.
– Lasot grāmatu, arī secināju – ja nebūtu kovida, simtgade būtu ļoti iesildījusi Latvijas skatītāju iet uz kino. Vai Lietuvā un Igaunijā atbalsts filmu mārketingam bija jau agrāk?
D. Rietuma: – Katrā valstī ir sava sistēma, nedomāju, ka viņiem tas būtu bijis daudz agrāk.
Šajā grāmatā ir arī brīnišķīgs Ineses Bokas-Grūbes raksts par Latvijas vēsturisko filmu mārketingu, kurā skaidri iezīmējas robežšķirtnes. Viens no pirmajiem filmas mārketinga veiksmes stāstiem bija Viestura Kairiša “Melānijas hronika”, ap ko tika veidots vesels universs – pasākumu komplekss, kas palīdz filmai tikt pie skatītāja. Filmas mārketēšana – tā jau mūsdienās ir vesela profesija, kas prasa ļoti smalkas prasmes un zināšanas. Ir vairākas filmas, kurām tas izdevies ļoti labi – vispirms jau “Melānijas hronika” un pēc tam – simtgades filmas, piemēram, “Homo Novus”, kas izmantoja integrālo mārketingu.
– “Melānijas hronikas” kontekstā man likās interesanta viņu pieeja, ka nofilmēja filmas ceļu, dodot iespēju pieslēgties un vērot, nedaudz izdzīvojot un sajūtot tālaika ārprātu. Būtiski, ka pašlaik šī instalācija ir skatāma Latvijas Okupācijas muzejā, kas arī liecina, ka mārketinga nauda nekur nepazūd. Gudrs mārketings turpina strādāt.
Kopprodukcijas – būtisks aspekts
– Vēl viens grāmatā skarts aspekts ir kopprodukcijas – tas, no kā dzīvojam arī mēs, kinodokumentālisti. Tomēr pat nevarēju iedomāties, ka Latvija ir bijusi tik avangardiska valsts, kurā pirmā kopprodukcija radusies vēl pirms Otra pasaules kara.
I. Pērkone: – Viens no lielākajiem kopproduktiem, kas gājis zudumā vai arī joprojām nav atrasts, ir 1934. gadā tapusī filma “Tautas dēls”, kas tika veidota kopā ar Zviedriju un ASV kinostudiju “Universal Pictures”, tā bija muzikāla filma, kas vienlaikus tika ieskaņota zviedru un latviešu valodā. Pimizrādes tai notika reizē Rīgā un Stokholmā. Tas ir grandiozs notikums, tomēr arī pirms un pēc tam – varbūt ne tik grandiozi – bija šie sadarbības projekti.
D. Rietuma: – Mūsdienās dzīvojam Eiropas kino kontekstā, un Eiropas filmu ekosistēma ir būvēta uz šādu kopprodukciju principa. Jā, kopprodukciju tēma ir smagnēja un sarežģīta. Problemātiska ir arī skatītāju interese par minoritārajām kopprodukcijām, tomēr kopprodukcijas ir nozīmīga Latvijas kino daļa pēdējo gadu laikā. Ļoti būtiskas ir Baltijas valstu kopprodukcijas; piemēram, pārsteigums ir tas, ka mēs ļoti daudz kopproducējam ar Lietuvu un Čehiju (17). Ar igauņiem ir tikai dažas kopprodukcijas.
Animācijas kino nākotne
– Mums reizēm pārmet, ka kino ēd naudu, bet raksts par kopprodukcijām parāda, ka vajag tikai sēklas naudu un top ļoti daudzas filmas, kur mūsu naudas ir maz (minoritārās kopprodukcijas). Tomēr rezultāts ir kopējs – tā ir arī Latvijas filma. Teic, ka bez kopprodukcijām filma nevar iziet pasaulē, tomēr, piemēram, animācijas autors Gints Zilbalodis ir izdarījis fantastisku darbu viens pats (pilnmetrāžas animācijas filma “Projām” (“Away”) 2019. gadā saņēma galveno balvu konkursa programmā “Contrechamp” Eiropas animācijas svarīgākajā festivālā Anesī. – Red.), tomēr tagad viņš ar frančiem strādā pie milzīgas kopprodukcijas. Ieva, varbūt tu vari iezīmēt animācijas ceļu tuvākajā nākotnē?
I. Viese-Vigula: – Ginta gadījums arī starptautiski ir atzīts par neparastu, unikālu un apbrīnojamu stāstu, kas arī viņam nav nācis viegli, bet ar ļoti mērķtiecīgu izpēti un izpratni par to, ka ir digitālās platformas, kurās ir iespējas cilvēkiem rādīt savus darbus jau procesā, uzturot atgriezenisko saikni un saņemot reakciju no kolēģiem, kas darbojas digitālajā vidē.
To arī atļauj medijs, ko viņš ir izvēlējies – digitālā animācija. Tomēr es to neredzu kā paraugu, kam vistuvākajā laikā sekos lielākā daļa Latvijas animatoru. Mūsu animācijas lielākā bagātība ir ārkārtīga valodas daudzveidība – ir gleznotā animācija, smilšu animācija, animācija, izmantojot 3D risinājumus, tāda animācija, kas tiek veidota, skrāpējot uz lentes. Tas, uz ko varam cerēt, ka šo daudzveidību saglabāsim; spēsim atrast veidu, kā šo animācijas vidi noturēt savstarpēji spēcinošu.
Art house un komerckino – vai mūžīga konkurence?
– Kā sadzīvo komerckino ar art house kino? Grāmatā, piemēram, pavīd Andrejs Ēķis, kurš ir izteikts komerckino producents un režisors.
D. Rietuma: – Tās ir divas katra nacionālā kino puses – art house vienmēr ir bijis smagi jācīnās par skatītāju, un to pierāda arī tā apmeklētības skaitļi 30 gadu laikā. Skatītājs, protams, ir jāizglīto, tomēr, ja viņš nevēlas skatīties šo kino vai arī uzskata, ka cieš šajā procesā, tad nemocīsim cilvēkus. Ir arī veselīga, pēc klasiskiem principiem būvēta stāstniecības prasme; filmas, kas veidotas klasiskajā stilā, kura pamatā ir prasme vairāk vai mazāk veikli izstāstīt stāstu un uzrunāt plašāku auditoriju.
Nesaskatu nekādu konfliktu starp art house un komerckino, lai gan tas tika uzturēts vismaz padsmit gadus – naudas bija tik maz, ka nācās vai nu atbalstīt filmas ar komercpotenciālu, vai arī art house. Tikko finansējums palielinājās un ienāca lielāka žanriska un režisoru rokrakstu daudzveidība, tad arī šāds konflikts starp komerckino un art house latviešu publiskaja telpā nav vairs īpaši aktuāls. Bet varbūt es maldos.
– Pirms šīs sarunas piezvanīju režisoram Ivaram Seleckim un jautāju – nu, kā, vai jaunie laiki Latvijas kino ir iestājušies, galu galā ir pagājuši 30 gadi. Viņš teica: “Jā, process notiek. Tomēr šajos 30 gados nav izveidojusies viena būtiska lieta – vieta, kur fermentēt idejas, apspriest kino teoriju, runāt par kino. Nav klubiņa.” Vajag šādu vietu, kur sanākt, un, ticiet man, Ivars tur būs.
I. Pērkone: – Arī man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi, lai būtu šāda vieta. Kādreiz Kino muzejs mēģināja šāda veidā pastāvēt, ir svarīgi, lai būtu vieta, kur satiktos skatītāji ar kino profesionāļiem, katrai jaunai filmai organizējot publisku izvērtējumu un pieteikumu. Kopā ar kolēģiem veidojot šo grāmatu, sapratu, ka bez teorijas prakse vienkārši nogrimst, tādēļ par to ir jādomā – ne tikai, kā izcelt klasiķu darbus, bet arī par kontekstu – kā filmas tiks izvērtētas, kā tās izskanēs un saglabāsies vēsturē.
– Varbūt tieši šī grāmata varētu būt pamats latviešu sinematēkai, ko esam jau sen pelnījuši un kur kino prakse satiekas ar teoriju.
