Pēdējie vagoni pievienoti? 0
ES līderī samitā pagājušās nedēļas nogalē Briselē nevienojās par iestāšanās sarunu sākšanu ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju, jo pret sarunu sākšanu iebilda Francija, pret Albānijas uzņemšanu – Dānija un Nīderlande.
Auksta duša pēc siltās sveikšanas
Gada sākumā Eiropas Savienības vadītāji ļoti silti sveica Maķedonijas Republiku (kas starptautiskajās organizācijās līdz šim figurēja kā Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija) ar jauno nosaukumu Ziemeļmaķedonija un atbilstošu konstitūcijā izdarītu grozījumu.
Tika uzslavēta arī Grieķija, kura šo kaimiņu lēmumu akceptēja, lai gan tāpēc bija nācies pārciest valdības krīzi un protestu spriedzi, bet galu galā Grieķijas parlaments attiecīgo Atēnu un Skopjes iepriekš slēgto vienošanos apstiprināja ar knapu vairākumu – par nobalsoja 153 no 300 deputātiem. Tādējādi maķedoniešiem pavērās ceļš uz NATO un iespēja sākt sarunas ar Briseli par iestāšanos ES.
Tiesa, rudenī vēl vajadzēja pārvarēt sīkākas domstarpības ar Bulgāriju, taču kopumā Ziemeļmaķedonijas un arī NATO jau uzņemtās Albānijas integrācijas izredzes likās itin skaidras. Eiropas politiķi aizgūtnēm stāstīja par Rietumbalkānu stratēģisko nozīmību, turklāt ar Melnkalni un Serbiju sarunas ir ievadītas, tāpēc šķietami trūka iemeslu, lai tās nesāktu ar Skopji un Tirānu. Labi saprotot, ka process būs ļoti ilgs.
Nelielas šaubas tomēr pastāvēja, bet tās netika pārāk afišētas un galvenokārt attiecās uz Albāniju.
Jauni draugi nekoptā mājā
Eiropas Komisija uzsvēra sarunu rindā stāvētāju ieguldītos pūliņus un mudināja ES dalībvalstis būt atsaucīgām. Jautājumu plānoja izšķirt jūnijā, kad trīspadsmit valstu, tajā skaitā Baltijas valstu, valdības publicēja aicinājumu ievērot agrāk dotos solījumus Rietumbalkānu integrēšanā, taču aizņemtības dēļ to atlika. Līdz tagad ir parādījušies Francijas prezidenta Emanuela Makrona principiālie (un ne tik kategoriskie Nīderlandes un Dānijas) iebildumi, kurus viņš izklāsta pēdējo nedēļu laikā un kuru dēļ ES samitā 17. un 18. oktobrī sarunu sākšana tika bloķēta.
Makrons apgalvo, ka, īsi sakot, ES nav gatava, bet “neatgriezeniskā” iestāšanās procedūra jāreformē. Viņaprāt, negatavība izpaužas arī naudas trūkumā: tie, kas prasa paplašināšanos, “ir tie paši, kuri grib atstāt budžetu viena procenta apmērā [no dalībvalstu kopējā nacionālā ienākuma], bet, jo lielāka ir maizes rika, jo plānākā kārtā jāziež sviests, līdz tas pat vairs nav saskatāms”. Spārnotajā frāzē ietērptais pārmetums, protams, bija adresēts Vācijai.
Viņš arī tēlaini salīdzinājis ES ar namīpašumu, ko apsaimniekotāji pienācīgi neuztur, taču ielūdz arvien “jaunus draugus un draudzenes”. Kā pierādījumu iestāšanās kārtības nepilnībām Makrons piesauca situāciju, kāda radusies iesaldētajās sarunās ar Turciju. Savukārt Albānija, kas skaitās “droša valsts”, kandidē uz ES un izmanto bezvīzu režīmu Šengenas zonā, ir arī viena no tām valstīm, kuras pilsoņi lielākā skaitā lūdz Francijā patvērumu. (Ženēvas konvencija par bēgļa statusu liek izskatīt jebkādas, pat “drošas” valsts pārstāvja prasību.)
Grib uzlabot iestāšanās procedūru
Jāņem vērā, ka ES paplašināšanās ideja kļūst arvien nepopulārāka Rietumeiropā un varbūt sevišķi Francijā, kur drīzumā notiks pašvaldību vēlēšanas un vairs nav aiz kalniem arī prezidenta vēlēšanas. Makrona uzskaitītās pretrunas daudzi atzīst par nopietnām, un arī Vācijas kanclere Angela Merkele izteicās, ka uzņemšanas procedūra jāpilnveido, taču konkrētajā gadījumā sarunas bijis nepieciešams ievadīt. Iekams tiek ieviesti jauni spēles noteikumi, jāievēro esošie.
Kopumā Parīzes veto ir sacēlis diezgan skaļu troksni breksita nomāktajās politiskajās aprindās, kur sarūgtinājumu neslēpj pat ES augstākās amatpersonas. Žans Klods Junkers, kurš 22. oktobrī pēdējo reizi kāpa Eiropas Parlamenta tribīnē komisijas priekšsēdētāja statusā, atkārtoti nodēvēja sarunu bloķēšanu par smagu kļūdu, jo solījumu neturēšana var novest pie tā, ka “pasaulē mūs neviens nerespektēs”.
Vilšanās Balkānos
Balkānos sekas nelika sevi ilgi gaidīt – Ziemeļmaķedonijas premjerministrs Zorans Zaevs ir izsludinājis ārkārtas vēlēšanas nākamā gada aprīlī. Viņam atliek cerēt, ka līdz tam valsts būs uzņemta NATO, kas ļautu saglabāt pilsoņu atbalstu tagadējās valdības eiroatlantiskajam kursam. Vēl nav gluži atmestas arī cerības uz Parīzes nostājas maiņu līdz maijā Zagrebā plānotajam ES un Balkānu samitam.
Nevar izslēgt krietni pesimistiskākus notikumu attīstības scenārijus, kādi pamazām jau iezīmējas reģiona politiskajā kopainā. Serbija tuvinās Krievijas kontrolētajai Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai, ar ko Belgrada grasās slēgt tirdzniecības līgumu. Bosnija un Hercegovina ir stipri pakļauta Turcijas galvas Redžepa Tajipa Erdogana ietekmei un viņa sludinātajai nostalģijai pēc Osmaņu impērijas laikiem, kam netrūkst piekritēju Albānijā, Kosovā un Ziemeļmaķedonijā.
Līdztekus pieaug arī Persijas līča monarhiju klātbūtne un Ķīnas ekonomiskā ekspansija. Šo tendenču mijiedarbība vai sadursme spēj izraisīt Balkānu pulvera mucas uzliesmojumu, kas pārējo Eiropu nesaudzēs.
Sarunu bloķēšana ir mājiens arī ES Austrumu partnerības valstīm un nevilšus liek vaicāt, vai Eiropas vilciena sastāvam 2004. gadā, 2007. gadā un 2013. gadā pievienotie vagoni ir beidzamie. Iekāpt paguvušie to varētu uztvert samērā vienaldzīgi. Vai pat ar zināmu gandarījumu, ja raugāmies no iepriekš pieminētās sviesta kārtas biezuma teorijas jeb īstermiņa vajadzību viedokļa. Kad tālāka perspektīva zūd skatienam, bet vēstures pieredze netiek ielāgota.
Viedokļi
Donalds Tusks, Eiropadomes priekšsēdētājs, uzrunā Eiropas Parlamentā: “Līderiem bija grūtas debates par paplašināšanos. Pēc komisijas skaidrā ieteikuma lielākā daļa dalībvalstu vēlējās sākt pievienošanās sarunas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju. Neskatoties uz to, pagājušajā nedēļā nebija iespējams panākt nepieciešamo vienprātību. Manuprāt, tā bija kļūda, ko es teicu vadītājiem (un toreiz es biju nedaudz tiešāks). Tagad es varu tikai cerēt, ka vadītāji izdarīs pareizos secinājumus, apspriežot pievienošanās procesu pirms Zagrebas samita 2020. gada maijā.”
Edgars Rinkēvičs, Latvijas ārlietu ministrs (“JV”), LR “Krustpunktā”: “Ir ļoti liela stratēģiska kļūda šobrīd nesākt sarunas. Kāpēc tā ir kļūda? Tāpēc, ka Eiropas Savienība atsakās no vadošās lomas Balkānu reģionā, pirmkārt. Otrkārt, tā ir uzticēšanās problēma. Kā mēs varam prasīt, lai šīs valstis turpina reformas, ja mēs nepildām pašu solīto. Pēc pāris nedēļām mēs visi kopā vaimanāsim, ka tur tagad pieaug Krievijas, Ķīnas, Turcijas, jebkādas citas ne Eiropas Savienības dalībvalsts loma. ES ir bijusi pietiekami pievilcīga. Tomēr šāds solis radījis situāciju, ka ES ir zaudējusi iespēju ietekmēt procesus un būt zināmai balsij.”
