“Kā varējāt balsot par algām, zinot, ka tik lielu iespēju nebūs?” Saruna ar Ilzi Viņķeli 2
Veselības ministri Ilzi Viņķeli aicināju uz interviju, lai viņa izstāstītu, kādi pārkārtojumi veselības aprūpes jomā gaidāmi tuvākajā laikā.
Vai būs jūtama administratīvi teritoriālās reformas ietekme uz veselības aprūpes jomu? Vai Veselības ministrija ir iesaistīta šajā procesā?
I. Viņķele: Slimnīcu tīklu sāka reformēt agrāk par citām nozarēm. Veselības ministrijas izstrādātais slimnīcu “māsterplāns” ar Pasaules nanku tika apspriests jau divtūkstošā gada sākumā.
Veselības aprūpē nevar tik ilgi izlikties neredzam depopulācijas tendences kā izglītības jomā, jo medicīnas pakalpojumi ir ļoti dārgi. Līdz ar to administratīvi teritoriālā reforma būtiski neietekmēs slimnīcu izvietojumu.
No 1. aprīļa ir sākta slimnīcu līmeņošana, proti, ir noteikti pieci līmeņi atkarībā no tā, kādus ārstniecības pakalpojumus slimnīca spēj nodrošināt. Mēs jau tagad zinām, ka vairākas slimnīcas ir mānījušās, norādot, ka varot izdarīt vairāk, nekā faktiski spēj.
Bet kā to var noteikt?
Tikai un vienīgi pārbaudot. Piemēram, ja kāda slimnīca ir teikusi, ka vēlas saglabāt ķirurģiju, bet pastāvīgi strādājošu ķirurgu tur nav, tas nav pieļaujams. Mēs zinām tās vietas, kur brauc tā sauktie viesķirurgi no Rīgas, bet viņi nespēj nodrošināt klātbūtni tik daudz, cik būtu nepieciešams. Veselības ministrija dosies nebrīdinātās, neplānotās pārbaudēs uz ārstniecības iestādēm.
Bet tas taču jau gadiem ir ierasts, ka uz slimnīcām ārpus Rīgas brauc “viesspeciālisti”, jo pretējā gadījumā daudziem nebūtu pieejama ārstēšana. Vai jūs neuztraucaties, ka, to aizliedzot, tiks apdraudēta neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana?
Šie “viesspeciālisti” viens no otra atšķiras. Ir slimnīcas, par kurām nav bažu, bet ir arī tādas vietas, kur, piemēram, “viesmākslinieks” sev vien zināmu apsvērumu dēļ ierodas strādāt jau pēc divu diennakšu darba citur, un tas kļūst bīstami pacientam.
Ir arī tādas vietas, kur slimnīca atrodas ģeogrāfiski tuvu lielajai reģionālajai slimnīcai, un veidojas absurda situācija, ka ķirurgs no reģionālās slimnīcas brauc uz kaimiņos esošo nelielo slimnīcu un līdzi brauc arī pacients.
Tas notiek tādēļ, ka tajā mazajā slimnīciņā vēsturisku apstākļu vai citu iemeslu dēļ ir izdevies izsist un saglabāt valsts piešķirtās kvotas uz noteiktām operācijām.
Kolēģi no reģionālās slimnīcas paši būtu ar mieru aizbraukt uz tuvumā esošo pilsētiņu un savākt tos dažus pacientus, piemēram, kuriem nepieciešama endoskopija, lai aizvestu uz lielo slimnīcu izoperēt un atvestu mājās.
Tāpēc būtu pienācis pēdējais laiks beigt izlikties un uzturēt šādas intensitātes pakalpojumus, kur gan ārsts ir “viesmākslinieks”, gan arī daļa viņu pacientu. To nekādi nevar sasaistīt ar to, ka tiks apdraudēta neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana pacientiem. Izmaiņas tiks veiktas, izvērtējot, vai netiek apdraudēta neatliekamās medicīniskās palīdzības pieejamība.
Slimību profilakses un kontroles centrs veic slimnīcu darba kvalitātes pārbaudi. Vai sabiedrība varēs uzzinās rezultātus?
ES fondu projekta ietvaros tika veikts slimnīcu snieguma novērtējums, izvērtējot vairāk nekā 100 rādītāju. Rezultāti ir neviendabīgi, un jāteic, ka nav iepriecinoši. Tāpēc ministrijai ir ļoti nopietni jādomā, kā rīkoties. Slimnīcas ir iepazīstinātas ar saviem rezultātiem.
Nereti atbilde no slimnīcu puses ir – nevar būt tik slikti, jūs tur kaut ko nepareizi esat samērījuši! Bet kritēriji nav izplūduši, tie ir ļoti konkrēti. Piemēram, mirstības rādītāji 30 dienu laikā pēc insulta – vai nu tie ir, vai nav, tur nav interpretāciju iespējas.
Man šī ir vēl papildu motivācija runāt ar slimnīcām, ko tās apņemas izdarīt un ko piedāvā. Ja nespēj neko uzlabot, tad slimnīcai par to jābūt konsekvencēm un, visticamāk, finansiālām.
Ja slimnīca apņemsies uzlabot savu darbu, tas būs papildu labums, slēdzot līgumu ar Nacionālo veselības dienestu. Līdzīgi kā ģimenes ārstiem, ja viņi izpilda noteiktos efektivitātes rādītājus, tad saņem finansiālus bonusus.
Vēlētos uzteikt Liepājas reģionālo slimnīcu un Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu Ventspilī tieši slimnīcas vadības attieksmes dēļ. Skaidrs, ka nevienam nepietiek naudas, bet tur ir vērojama ilgtermiņa domāšana un plānošana, kā arī pozitīvi vērtējama rīcība personāla piesaistē.
Šo slimnīcu vadība nevaimanā pret debesīm, ka ir sarežģīti piesaistīt jaunus ārstus, nenāk uz ministriju un nežēlojas, ka mēs neesam iedevuši rezidentus. Diemžēl ir
atsevišķu Pierīgas slimnīcu vadītāji, kas ierodas ministrijā, lai sūdzētos, ka ministrija nedodot tām rezidentus. Vai tad es viņus skapī turu, vai?
Slimnīcas vadībai jāspēj rezidentus ieinteresēt. Ar atalgojumu, darba apstākļiem, profesionālās izaugsmes iespējām.
Valsts kontrole savā atzinumā ir norādījusi, ka rezidenti tiekot skoloti par daudz ilgi, ka viņiem ātrāk ir jānokļūst darba tirgū. Vai jūs darāt kaut ko šajā virzienā?
Valsts kontrolei īsti nav taisnība, jo Latvijā tiek ievēroti vidējie Eiropas Savienības regulā noteiktie rezidentu apmācības ilgumi. Bet ir jāizdara vairākas konkrētas lietas. Kopā ar Ārstu biedrību patlaban risinām jautājumu par ārsta stažiera statusa noteikšanu. Plānojam noteikt 6. kursa medicīnas studentiem 20 nedēļu praksi, kura būtu jāstrādā arī reģionos.
Topošie ārsti paši ir atzinuši, ka stažēšanās slimnīcu nodaļās reizēm esot pārāk īsa un formāla. Esmu saņēmusi atsauksmes no rezidentiem, ka vairākās specialitātēs rezidentūra esot ļoti relaksēta un līdz ar to profesionālie ieguvumi – samērā mazi. Šajā jomā jūtama tāda kā staigāšana pa olu čaumalām, jo ne slimnīcas, ne ārstu asociācijas, ne arī augstskolas īsti neatzīst, ka būtu kādas īpašas problēmas, izņemot to, ka ir par maz naudas.
Kā jūs vērtējat ģimenes ārstu dienestu?
Desmit ballu sistēmā tā sniegumu nevērtētu ar desmit. Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Ģimenes ārsti tradicionāli ir ļoti smagi sarunu partneri. Tā ir kā aksioma – lai kurš ministrs būtu un sāktu savu darbu ar vislabākajiem nodomiem, tomēr no ģimenes ārstu puses nav jūtama pretimnākšana.
Ģimenes ārstu asociācija pievērš uzmanību, ka ārsti noveco, ka nepietiek kapitācijas naudas, bet tur netrūkst tradīciju un ieražu, kas tomēr būtu pārskatāmas.
Tomēr jāatzīst, ka vairums ģimenes ārstu ir ļoti godprātīgi.
Kāda bijusi lielākā kļūda un grēks jūsu priekšgājēju rīcībā?
Tā ir divu grozu sistēma, ar kuras sekām mēs cīnāmies, un diemžēl ir panākts tikai pagaidu noregulējums. Jāatzīst, ka šī valdība nespēja pārkāpt tam sunim asti. Ceru, ka jocīgā ideja par cilvēku dalīšanu pareizajos un nepareizajos nodokļu maksātājos ir izdzīvota uz neatgriešanos.
Bet valdībai līdz 2020. gada 1. aprīlim Saeimai ir jāsniedz likuma labojums, lai spēles noteikumus attiecinātu uz visiem vienādi. Veselības ministrija izstrādās jaunu regulējumu, kam būs jāstājas spēkā no 2021. gada un kas uzliks par pienākumu pilnīgi visiem nodarbinātajiem, ne tikai vispārējā nodokļu režīmā strādājošajiem, kā tas ir patlaban, maksāt vienu procentu sociālo iemaksu veselības aprūpei.
Pasaules veselības organizācija ir norādījusi, ka nav bijis indikāciju un pamata iezīmēt šādu maksājumu, ka varēja mierīgi turpināt finansēt veselības aprūpi no pamata budžeta, koriģējot nodokļu sistēmu, nosakot lielāku progresivitāti, vairāk iekasējot no nekustamā īpašuma, dabas resursu nodokļa…
Palielinot kopējos ienākumus budžetā, izlabojot gadiem pastāvošās kļūdas nodokļu sistēmā, veselības aprūpi varētu turpināt finansēt bez papildu iezīmētā nodokļa.
Kā otru nepilnību minētu lielo medicīnisko iekārtu iepirkumu politiku. Man ir pamats domāt, ka tiem bijusi politiska vadība un ietekme.
Ar pilnu atbildību varu teikt, ka lielo medicīnas iekārtu iepirkumos valsts slimnīcās konkurence ir uzlabojama.
Patlaban ministrija strādā pie vadlīnijām lielo un dārgo iepirkumu veikšanai. Detalizētāk tiks aprakstīta procedūra, kas slimnīcai ir jāizdara līdz iepirkumam. Jāuzrunā iespējami vairāki piegādātāji, lai varētu izvērtēt iespējami vairāk opciju, jādara viss, lai iepirkumam pieteiktos vairāk nekā viens pretendents.
Slimnīcas vadībai ir jāgūst pārliecība, ka iepirkuma specifikācija nav rakstīta, lai izslēgtu no spēles kādu tirgus dalībnieku. Šī ministrijai ir augsta prioritāte.
Esam sākuši sarunas arī ar privāto medicīnas pakalpojumu sniedzējiem par to, ka būtu lietderīgi plānot lielo medicīnas tehnoloģiju iepirkumus publiskajiem un privātajiem pakalpojumu sniedzējiem kopā. Ceru, ka izdosies.
Kā gan citādi – viņi taču cer saņemt valsts kvotas, valsts naudu!
Bet valsts cer, ka arī privātie pakalpojumu sniedzēji ievēros kopīgos spēles noteikumus, par ko visi būs vienojušies. Kaut vai to, cik daudz šādu iekārtu ir nepieciešams uz noteiktu iedzīvotāju skaitu, lai šis pārklājums būtu vienmērīgs.
No janvāra valsts un pašvaldību slimnīcām būs nepieciešamas padomes, lai, kā uzskata OECD, uzlabotu šo uzņēmumu pārvaldību. Daudziem, kuri atceras agrāko laiku padomes, no kurām barojās partijas, nav nekādas ticības, ka vecie laiki neatkārtosies.
Mēs ļoti ceram uz cita veida padomēm. Esmu pārliecināta, ka jāinvestē tik daudz laika un skaidrošanas darba, cik ir nepieciešams, lai slimnīcas noticētu, ka padomes nav vieta, kur var iekļūt caur pazīšanos un pēc partijiskās piederības.
Konkursā ir izraudzīta personāla atlases kompānija “Amrop Latvia”, kura ar slimnīcu valdēm ir pārrunājusi, kādas ir to vajadzības. Pirms nedēļas tika rīkota saruna pie apaļā galda, uz kuru bija aicināti trīs universitāšu slimnīcu pārstāvji, kuriem skaidrojām, kādi pienākumi padomes locekļiem tiks uzticēti. Tur būs gan inovācijas, gan nākotnes redzējums, pārmaiņu vadība un citi jautājumi.
Drīzumā personāla atlases komisija sludinās konkursu. Mani ļoti iepriecināja tas, ka slimnīcas bija ieinteresētas, ka padomēs varētu būt profesionāļi no ārvalstu slimnīcām. Slimnīcu pārstāvji apliecināja, ka viņiem ļoti noderētu Latvijas šaurajā veselības aprūpes lokā neiesaistītu profesionāļu pieredze un zināšanas.
Maigi sakot, nākamā gada valsts budžeta aina nav diez ko spoža. Budžetu pieņēma šī Saeima, labi zinot, ka mediķiem nebūs iespējams palielināt algu par 20 procentiem, kā tas ierakstīts Veselības aprūpes finansēšanas likumā. Tad kāpēc bija tik nekaunīgi jāmelo?
Ir jāizšķiras – vai nu mēs ejam uz tādu valsts budžeta deficītu, kas pārkāpj visas mūsu apņemšanās pret Eiropas Savienību un finanšu disciplīnu, vai nu mēs turamies rāmjos, nepalielinot dzīvošanu uz parāda.
Ja man būtu bijis jābalso par pēcvēlēšanu dāsno algu apsolījumu Veselības aprūpes finansēšanas likumā esošajā redakcijā, es to nebūtu darījusi. Kolēģiem vaicāju, bet kā jūs varējāt balsot par lielākām algām, zinot, ka budžetā tik lielu iespēju nebūs? Indikatīvie skaitļi par ekonomisko izaugsmi un to, cik daudz varēs sadalīt nākamgad, bija zināmi visiem, kas balsoja par algu pielikumu.
Esmu vaicājusi deputātiem no vairākām partijām – kāpēc jūs balsojāt par konkrētu skaitli, zinot, ka tas nebūs iespējams? Man atbildēja: nu kā tad mēs varējām nebalsot!
Tagad zinām, ka nākamgad visām ministrijām kopumā papildus sadalāmā nauda ir 100 miljoni eiro, bet vien mediķu algu palielināšanai par 20 procentiem ir nepieciešami 120 miljoni eiro. Tas izsaka visu. Vēlos uzsvērt, ka atalgojuma palielinājums mediķiem būs, tikai ar lielu varbūtību ne tik apjomīgs kā Saeimas solītais.
Vai tas nenozīmē – grozies, kā gribi, bet būs jāpaaugstina kāds nodoklis?
Starptautiskās organizācijas, kas Latvijā veikušas ekspertīzi, gadiem ir norādījušas vairākos virzienos, kur var paņemt naudu. Piemēram, nekustamā īpašuma nodoklis. Labi, uztaisām sistēmu, kur ir pasargāts vienīgā mājokļa īpašnieks, bet no miljoniem vērtām Jūrmalas villām joprojām šis nodoklis netiek iekasēts pienācīgā daudzumā. Jūrmalas pašvaldība uzskata par normālu rīcību miljonāriem piešķirt 70 procentu nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi.
Mēs esam ļoti saudzīgi pret kapitāla pieaugumu. Ienākumus no darba mēs taksējam ar augstāku likmi nekā kapitāla pieaugumu. Varētu izvērtēt arī dabas aizsardzības nodokli. Bet Ministru prezidents ir ļoti skaidri paziņojis, ka nākamgad nodokļi netiks mainīti. Pie nodokļu revīzijas sāks strādāt tūdaļ pēc 2020. gada valsts budžeta pieņemšanas. Nepieciešamie likuma grozījumi tiks veikti līdz nākamā gada vidum un stāsies spēkā no 2021. gada.
Nenoliedzami – veselības aprūpei naudas ir par maz un esošais finansējums ir jāizlieto efektīvāk. Tas, ka nozarei nepietiek naudas, neatbrīvo ministriju un mani kā ministri no pienākuma izķert tās vietas, kur nauda netiek tērēta efektīvi.
Kaut vai viens piemērs – Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā bija izsludināts iepirkums par trīs datortomogrāfijas iekārtu iegādi. Iepirkumu kaut kādu iemeslu dēļ izbeidza un vēlāk izsludināja no jauna. Bet izrādījās, ka sadārdzinājums ir tik liels, ka par sākotnējo naudu vairs nav iespējams iegādāties trīs iekārtas, bet var nopirkt tikai divas.
Mēs parunājāmies, tika labota iepirkuma specifikācija, lai netiktu ierobežota pretendentu pieteikšanās. Tagad slimnīcas valdes priekšsēdētājs Paeglīša kungs ir pārliecināts, ka tomēr varēs nopirkt trīs aparātus.
