Raimonds Vējonis: Aizsardzības budžets – kritisks valsts drošības elements 1
Krievijas īstenotā politika Ukrainā un apzināta militārā spēka izmantošana valsts ģeopolitisko ambīciju īstenošanai, radot draudus Eiroatlantiskās telpas drošībai un stabilitātei, ir brīdinājuma signāls, ko mēs nevaram atļauties ignorēt. Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gadā un notikumi Ukrainā tikai sešus gadus vēlāk rada pamatotu satraukumu, ka tā nav nejaušība, bet gan pārdomāts un mērķtiecīgs solis, kur nākamā brīdinājuma var arī vairs nebūt. Mēs nevaram atļauties aizmirst šos notikumus un turpināt dzīvot ilūzijā, ka esam pasargāti no vēsturisku pagriezienu piedzīvošanas, ja paši nespēsim laikus apzināties riskus.
Pārdomāta un mērķtiecīga valsts drošības un aizsardzības stiprināšana ir būtisks valsts pastāvēšanas priekšnoteikums, ko spilgti apliecina notikumu attīstība Ukrainā. Par nožēlu jāatzīst, ka līdz šim esam ignorējuši šo patiesību. Šis ir pēdējais brīdis, lai pieņemtu tālejošus lēmumus valsts aizsardzības stiprināšanā.
Parakstot iestāšanās dokumentus NATO, Latvija kļuva ne tikai par kolektīvās drošības garantiju saņēmēju, bet arī uzņēmās saistības, tostarp attiecībā uz valsts aizsardzības budžetu. Maldīgi uzskatīt, ka dalība NATO un kolektīvās aizsardzības princips nozīmē sabiedroto gatavību aizsargāt Latviju mūsu pašu vietā.
Runājot par pašaizsardzības spēju stiprināšanu, primāri jāmin kaujas spēju stiprināšana un agrās brīdināšanas spēju attīstība. Ņemot vērā arvien pieaugošo Krievijas lidaparātu klātbūtni pie Latvijas gaisa telpas un kaujas un transporta helikopteru bāzes izveidi pie Latvijas austrumu robežas, ir jānodrošina pretgaisa aizsardzības spēju modernizācija, kas ļaus identificēt ikvienu objektu, kas šķērso Latvijas gaisa telpas robežas, un individuālo pretgaisa aizsardzības ieroču iegāde.
Būtiska loma Nacionālo bruņoto spēku kaujas spēju paaugstināšanā ir zemessardzei un tās neatsveramajam ieguldījumam valsts aizsardzībā, kā arī jaunsardzes kustības paplašināšanai. Jāturpina darbs arī pie mehanizācijas projekta īstenošanas, ekipējot vienu bataljonu ar mazlietotām kāpurķēžu platformām un vidējām vai vieglām riteņu platformām. Papildus jānodrošina ieguldījums uzņemošās valsts infrastruktūras attīstībā, veicinot atbilstošus apstākļus sabiedroto spēku regulārai klātbūtnei Latvijā, kas kalpotu kā potenciālās agresijas atturēšanas instruments. Kiberaizsardzība un informācijas telpas drošība ieņem kritisku vietu mūsu aizsardzības spēju nodrošināšanā.
Adekvāta finansējuma nodrošināšana ir izšķirošs faktors, jo militāro spēju attīstība nav iedomājama tikai ar tukšiem priekšvēlēšanu solījumiem.
Pasaules vēsturē ir zināmi daudzi gadījumi, kad īstermiņa vajadzību priekšā tiek upurētas daudz nozīmīgākas ilgtermiņa valsts pastāvēšanas intereses, un arī Latvijas vēsture nav izņēmums. Laikā, kad neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma Latvija vēlējās iegādāties bruņojumu un ieročus, tie, ja arī tika pārdoti, nekad netika piegādāti. Arī mēģinājums uzsākt iznīcinātāju būvi Latvijā bija jau novēlots. Tas ir skaidrs pierādījums tam, ka aizsardzības spēju attīstība, tostarp bruņojuma un ekipējuma iegāde nav iespējama tad, kad konflikts būtībā jau ir sācies. Ar šo es nevēlos nevienu iebaidīt un vilkt paralēles ar šādu precedentu atkārtošanos mūsdienās, tomēr mums būtu jāmācās no tik rūgtās vēstures pieredzes, neatliekot spēju attīstību uz to brīdi, kad tas patiešām būs nepieciešams, bet būs jau par vēlu.
