Hokejistiem pēdējā pārbaude pirms lielā pavasara 3
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas hokeja izlase šīs nedēļas nogalē Slovākijā aizvadīs pārbaudes turnīru, tiekoties ar mājiniekiem un Norvēģijas izlases hokejistiem. Salīdzinājumā ar novembrī līdzīgu pasākumu, kur Harija Vītoliņa trenētā komanda uzveica Dāniju un Norvēģiju, šoreiz mūsējo sastāvs jau krietni tuvāks tam, kas maijā izies uz ledus Rīgā gaidāmajā pasaules čempionātā. Izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš sarunā ar “Latvijas Avīzi” gan atzīst, ka ne visus spēlētājus, ko vēlējies, šoreiz izdevās izsaukt.
H. Vītoliņš: Problēma tāda, ka Zviedrija, Somija, Vācija turpina savus čempionātus un viņiem nav pauzes turnīrā. Palika Slovākija, Čehija un Šveice, līdz ar to man nācās sastāvu savākt pa lielam no šīm trim valstīm. Es labprāt šajā turnīrā būtu redzējis Oskaru Batņu, kurš spēlē Somijā. Gribējās viņam iedot citas emocijas, kas nāk no izlases. Rodrigo Ābols uzreiz teica, ka viņu nelaidīs vaļā, jo viņiem ir spēles, pirms gadu mijas “Orebro” piedalīsies arī Špenglera kausā. Miku Indraši gribēju komandā, lai viņš izlasē varbūt sajustu to izsalkumu pēc gūtiem vārtiem, jo viņam šosezon goli nekrīt tik labi iekšā.
Ja vērtē sastāvu, tad ar mazāko pieredzi ir vārtsargu līnija. Nebija doma uzaicināt Ivaru Punnenovu?
Protams, viņam zvanīju un piedāvāju. Ivars teica, ka viņam ir liela spēļu prakse un ik pa laikam kādas mikrotraumas. Kopīgi izrunājām, ka viņam labāk šoreiz, lai ir pauze, jo savā klubā viņš ir pirmais numurs un labāk gatavoties sezonas otrai pusei.
Ko tu gribi sagaidīt no šā sastāva, kas ir tavā rīcībā tagad decembrī?
Mums ar jaunajiem spēlētājiem bija labs turnīrs novembrī Norvēģijā, kur uzvarējām abās spēlēs. Tagad jāiet uz to, lai sniegums būtu vēl kvalitatīvāks. Būtu labi, ja ātrums paliek tas pats, kas bija ar jaunajiem, jo tas man patika. Būs grūtāk, jo arī pretinieki būs spēcīgāki. Runāju ar Norvēģijas izlases treneri, viņiem būs visi labākie, kas pieejami, slovāki savās mājās, protams, gribēs uzvarēt. Šis būs augstāka līmeņa turnīrs nekā novembrī. No savējiem gribu redzēt agresīvu un aktīvu spēli, bet ar kvalitatīvākiem lēmumiem.
Rīgā jums paredzētas trīs treniņu dienas. Visi būs uz vietas? Piemēram, Čehijā spēlējošajiem taču daudz vienkāršāk aizbraukt uzreiz uz Slovākiju?
Nē, visi būs klāt. Tas bija svarīgi, lai visi esam uz pāris dienām kopā. Klubos viņi jau spēlē katrs citādi, mums svarīgi, lai spēlētāji saprot, ko mēs no viņiem prasām. Šis ir pēdējais pārbaudes turnīrs pirms pavasara cikla.
Par taviem palīgiem. Iepriekš izskanēja, ka Peteri Nummelins šajā turnīrā nebūs, bet viņš ir ierakstīts komandas treneru sastāvā. Tāpat paliek Lauris Dārziņš, klāt nācis vārtsargu treneris Edgars Lūsiņš.
Nummelins jau ir Rīgā. Viņam pirmais turnīrs tā iepatikās, ka pats lūdza, lai viņu arī decembrī Šveices klubs palaiž vaļā. Tas mums ir tikai pluss. Esam labi sastrādājušies. Man patīk viņa kreativitāte, jo viņš ļauj domāt spēlētājiem un pieņemt lēmumus. Mums ir lieliska sapratne, tāpat kā ar Lauri Dārziņu, jo novembra turnīrā viss izdevās. Domāju, ka mums tagad saskanēs līdzīgi. Savukārt Edgars Lūsiņš mums palīdzēs tikai treniņos šeit uz vietas Rīgā ar vārtsargiem.
Vai Dārziņš varētu būt treneru korpusā arī pasaules čempionātā?
Līdz maijam, kad notiks pasaules čempionāts, vēl ir teju pusgads. Skatīsimies. Lauris novembrī savu darbu izpildīja lieliski. Ar viņu kā treneri viss ir kārtībā!
Latvijas Hokeja federācija izveidojusi “Talantu izcilības programmu”, kurā jaunajiem spēlētājiem tiek dota iespēja atrādīties arī izlases treneriem. Tu nedēļas nogalē biji tur klāt?
Protams, vadīju treniņus. Tas ir ļoti labi, ka šāda programma ir, jo jaunie spēlētāji jūt, ka viņiem seko, ka labākie kaut kā tiek izcelti, ka viņiem tiek uzmanība, labākie tiek apvienoti. Tas šai programmai ir sākums, ceru, ka tas turpināsies, jo tas ir svarīgi Latvijas hokejam.
Tu, kā jau pieredzējis treneris, redzi kādas kļūdas Latvijas bērnu un jauniešu hokeja sistēmā?
Man īsti nepatīk, ka forsējam jaunos spēlētājus, ļaujot nosacīti labākajiem spēlēt pie lielāka vecuma, ar divu vai pat trīs gadu vecākiem pretiniekiem. Tā manā skatījumā ir liela kļūda. Tas nav vajadzīgs, jo pastāv riski. Satraumēties un apstāties izaugsmē. Četrpadsmit gadus vecam spēlētājam, esot kopā ar septiņpadsmit gadus veciem, viņš tādā komandā nebūs līderis un negūs tās līdera sajūtas, ko saņemtu vienaudžu vidū. Bet līdera dotības ir jāattīsta. Es savulaik nevienu spēli nepavadīju pie vecāka gada gājuma, tikai ar savā gadā dzimušajiem spēlējām. Tāpat ir Eiropā. Latvijā mēdz to aizmirst, bet tad tas puika pazūd. Pēc zaudējuma treneris jau kritizēs līderus un gados vecākos, bet to jauno puiku nepieminēs, lai gan viņš apvedis, iemetis, jo uz viņa jau nav atbildība. Līdz ar to ir jaunie spēlētāji, kas pierod jau gana ātri dzīvot kaut kādā komforta zonā. Spēlē labi, bez atbildības un stresa. Bet, kad pienāk 18 gadi, tad viņi vairs nevar atbildību uzņemties, jo nav psiholoģiski tam trenēti. Protams, no manas puses to ir vienkārši tagad pateikt, bet es redzu tendences.
