Juris Lorencs: Pirmo reizi 100 gados nevis bēg prom, bet mēģina atgriezties Latvijā 3
Ir tāda Mārtiņa Zīverta luga “Pēdējā laiva”. Par bēgļiem, kuri Otrā pasaules kara beigās centās atstāt Latviju un sasniegt Zviedrijas krastus. Ir pagājuši 75 gadi. Un atkal cilvēki gaida simbolisko “pēdējo laivu”. Tikai šoreiz šī laiva (pēdējā lidmašīna, pēdējais prāmis) dodas pretējā virzienā – uz Latviju.
Pirmo reizi pēdējo simts gadu laikā cilvēki nevis bēg prom no Latvijas, bet mēģina tajā atgriezties. 1920. gadā līdzīgi rīkojās Pirmā pasaules kara gados Krievijā izklīdušie latvieši. Un ir tikai simboliski, ka tolaik cilvēki bēga no “sarkanā mēra”, kas jau plosījās Padomju Krievijā. Un bija “pēdējais vilciens”. Un, tāpat kā šodien, pēc atgriešanās mājās Latvijas pusē viņus gaidīja karantīnas barakas.
Vīruss uzdod daudzus jautājumus. Piemēram, kāpēc Indijā, Bangladešā un Pakistānā, neraugoties uz milzīgo iedzīvotāju blīvumu un katastrofālajiem sanitārajiem apstākļiem, tikpat kā nav inficēto? Un turpat blakus – Irāna, kas kļuva par vienu no epidēmijas epicentriem. Un kāpēc slimnieku ir tik maz bijušajā PSRS – Ukrainā, Baltkrievijā, Krievijā, Centrālāzijas valstīs?
Viena no teorijām – patiesā statistika tiekot slēpta. Vai arī cilvēki nevēršoties pēc palīdzības pie ārsta. Taču modernajā sociālo tīklu laikmetā epidēmiju nevarētu noslēpt. Internetā klīst versijas, ka trūcīgajās un ne visai tīrīgajās trešās pasaules valstīs cilvēkiem esot lielāka imunitāte pret šādām kaitēm. Iespējams.
Vēl viens skaidrojums – šo zemju iedzīvotāji vienkārši nevar atļauties ceļot un saķert vīrusu. Ja paraugās statistiku, tad visbēdīgākie skaitļi, saslimušo skaits uz vienu miljonu iedzīvotāju, ir tieši bagātajās Rietumeiropas valstīs – Itālijā, Šveicē, Norvēģijā, Spānijā, Francijā, Dānijā, Austrijā, Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā. Arī Igaunijā.
Brīdī, kad es rakstu šīs rindas, Igaunijā ir 225 koronavīrusa inficēti cilvēki. Procentuāli rēķinot, tas ir aptuveni četras (!) reizes vairāk, nekā saslima Ķīnā. Patiesi, kaimiņvalstī situācija ir nopietna. Bet vai tāpēc dzīve ir pilnībā apstājusies? Taču nē! Valsts funkcionē. Vēl jo vairāk funkcionē Ķīna, kas patiesībā šodien ir cerības stāsts.
Internetā klejo videoklips, kurā Uhaņas pilsētas mediķi masveidīgi noņem sejas maskas. Pekinas ielās atgriežas gājēji un velosipēdisti, atveras veikali. Pašā epidēmijas sākumā Ķīnā slimnieku skaita pieaugums bija 30% dienā. Ja nekas nebūtu mainījies, tad mēneša laikā Ķīnā vien būtu saslimuši aptuveni 20 miljoni cilvēku. Tomēr tas nenotika. Ķīnā saslima 81 000 cilvēku, no kuriem 69 000 jau ir atveseļojušies. Ķīnas piemērs liecina, ka slimību var apturēt.
Bet pagaidām tā turpina izplatīties Eiropā. Atbilde uz jautājumu – kāpēc vienā valstī vīruss ir, bet citā tā tikpat kā nav, slēpjas matemātikas formulās. Konkrēti – eksponentē, kas apraksta epidēmijas izplatīšanos. Vienkārši slimība pieklauvē pie valstu durvīm atšķirīgos laikos un tad izplatās lavīnveidīgi. Paldies Dievam, Latvijas valdība pieņēma lēmumu savlaicīgi aizvērt durvis. Iespējams, to vajadzēja izdarīt vēl ātrāk.
Patiesībā neizlēmība ir visas Eiropas problēma. Eiropieši redzēja, kas notiek Ķīnā, bet dzīvoja ilūzijā, ka slimība mūs neskars. Pārsteidzoša ir ES vadības tuvredzība.
Marta sākumā Eiropas Komisija nāca klajā ar jaunu Klimata likumu. Par godu šim notikumam Briselē bija ieradusies zviedru pusaudze Grēta Tūnberga. Tikšanās laikā ar Briseles politiķiem viņa asi kritizēja Eiropas centienus, lietojot tādus vārdus kā “darbības imitācija” un “liekulība”. Vēl 6. martā (!) Tūnberga vadīja vairākus tūkstošus lielu pusaudžu demonstrāciju pašā Briseles centrā.
Un tas notika laikā, kad vienā no lielākajām Eiropas valstīm Itālijā epidēmijas dēļ jau bija slēgtas skolas, bet Lielbritānijā no veikalu plauktiem sāka pazust makaroni, rīsi un tualetes papīrs! Nav brīnums, ka, redzot Briseles bezpalīdzību, kontroli savās rokās ņēma nacionālo valstu valdības.
Ies laiks, un dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs. Bērni atkal ies uz skolu, kafejnīcās skanēs jautras balsis, cilvēki atsāks ceļot. Būs pirmais prāmis, pirmais vilciens un pirmā lidmašīna. Un tomēr viss būs mainījies, pasaule nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Vīruss būs sadalījis laiku “pirms” un “pēc”, pa vidu – 2020. gads.
Būs mainījušās attiecības starp valstīm, starp varu un tautu. Iespējams, arī starp cilvēkiem – gan uz labo, gan slikto pusi. Tiks izvērtētas prioritātes, pārdalīta ietekme, vara un bagātība. Kā tieši tas izskatīsies, vēl nav iespējams paredzēt. Pagaidām jāsamierinās ar to, ka ne tikai skolēniem, patiesībā visai cilvēcei (izņemot mediķus), ir piešķirtas brīvdienas uz nenoteiktu laiku.
