Savilkām jostas un nomaksājām robotu. Kā “Jaunsiliņu” fermā atrisināja darbaspēka problēmu 0
Par atziņām, veidojot modernu un konkurētspējīgu saimniecību, intervijā stāsta Beverīnas novada Kauguru pagasta zemnieku saimniecības “Jaunsiliņi” jaunais saimnieks JĀNIS PIMENOVS un viņa vecāki INDRA PIMENOVA un IGORS PIMENOVS, kuri saimniecību pārvalda dēla mācību laikā Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
– Kāda ir jūsu lauksaimnieku pieredze?
Indra Pimenova: – Jau padomju laikā, kad dzīvojām pilsētā, vasaras dārziņā audzējām asteres, gladiolas, kartupeļus un 1. septembrī vedām pārdot uz Ļeņingradu. Par nopelnīto naudu nopirkām pirmo žiguli. Es strādāju vairumtirdzniecības bāzē, juku laikos viss sagriezās. Mamma ar brāļiem atprasīja zemi, mēs saņēmām trīs hektārus Beverīnas pagastā. Bērni bija jāaudzina, atnācām uz laukiem. Igors teica – sāksim ar četrām telītēm, tev nekas nebūs jādara. Atceros, ka nezināju, no kuras puses govij klāt jāiet, nemācēju neko. Brauca no centra viena kundze, rādīja un palīdzēja man. Tā izaugām līdz 20 slaucamajām govīm un vēl bērnus izaudzināju. Bija iecere pie mājas būvēt kūti, projekts bija, sākām pamatus gatavot. Tad 2005. gadā radās iespēja Mārsnēnos nopirkt pussabrukušu fermas kompleksu. Tolaik apsaimniekojām 40 ha lielu platību, tostarp mums pašiem piederēja 3 ha zemes. Piena slaukšanu kannās bijām jau nomainījuši pret slaukšanu piena vadā.
– Cik liels patlaban ir Jaunsiliņu ganāmpulks?
– Šobrīd ir 110 slaucamās govis, pavisam 220 liellopu. Slaucam aptuveni 9000 kg piena no govs. Pateicoties ES atbalsta naudai, pēc pārcelšanās pārbūvējām kūti, kur agrāk govis turēja piesietas. Izveidojām nepiesietās turēšanas kūti ar guļvietām. 2006. gadā paņēmām no Westfalia visvienkāršāko slaukšanas zāli ar sešām stāvvietām tikai vienā pusē ar perspektīvu, ka varēs to paplašināt. Kopš 2017. gada novembra mums ir divi GEA firmas roboti.
– Kāpēc izvēlējāties slaukšanas robotu?
– Mums slaukšanas zāle bija vien astoņām govīm. Nebijām to pēc ienākšanas paplašinājuši, bija par mazu kļuvusi. Govīm ilgi bija jāgaida uzgaidāmajā telpā. Pirms diviem gadiem rakstīju projekta pieteikumu jaunas slaukšanas zāles izveidei. Bijām iecerējuši pirkt slaukšanas iekārtu ar automātisko stobriņu noņemšanu un ar datoru, tomēr palikām aiz svītras. Vēlāk risinājām problēmas ģimenē un bija tā, ka negribēju vairs ar šo biznesu darboties. Pirmām kārtām darbaspēka problēmu dēļ. Pagastā to ir ļoti grūti atrast. Manējie teica – liekam robotus! Mēs jau agrāk, pirms otrās piena krīzes, gribējām tos uzstādīt. Mūsu fermai blakus atrodas vēl viena mums piederoša ēka bez jumta. Tai pārbūves projekts jau bija uzzīmēts – ar robotiem, automātisko barošanu un citām mūsdienu prasībām atbilstošām lietām. Piena cena tolaik kritās, tāpēc nevēlējāmies riskēt un ieceri atmetām. Šajā reizē mans vīrs un dēls uzstāja – pēdējā iespēja, liekam robotus!
– Ar robotiem ir aizvadīti pirmie mēneši. Kāda ir pieredze?
– Visgrūtākais bija sākums. Robotā pirmo govi palaidām pērn 2. novembrī. Trešā diena ir visgrūtākā. Pirmajā dienā govis nesaprot, kur tās stutē, otrajā arīdzan, trešajā dienā sāk apjēgt. Ceturtajā dienā jau ir vieglāk. Divas nedēļas pēc pirmā robota palaišanas sākām darbināt otru. Esmu apmierināta. Nav ne ar vienu jāstrīdas. Atlaidām no darba vienu slaucēju un vienu strādnieku. Patlaban varu savu darbu koriģēt. Nav četros no rīta jānāk, govis slaucas pašas. Tās ir ļoti mierīgas. Veterinārārsti arī vērš uzmanību – ja kūtī ir roboti, tajā ir miers. Ja rodas problēmas – nāk īsziņas uz tālruni. Man mājās arī datorā ir robotu programma, varu attālināti darboties. Ja, piemēram, robotam bokss ir nobloķējies, varu to no mājas atbloķēt, nav jābrauc uz fermu.
Vidējais izslaukums no govs oktobrī bija 26 kg dienā, decembrī 29 kg dienā. Jūtams kāpums. Neiesim uz iespējami lielu izslaukumu. 10–11 tūkstošu kg liels vidējais izslaukums no govs mūsu ganāmpulkam būs pietiekams. Un govis dzīvo ilgāk. Domāju, bez īpašas piepūles izslaukums kāps. Tā celšanā liela nozīme ir ģenētikai. Jaunās teles dod jau vairāk nekā 40 litru dienā, ir pat dažas, kas dod vairāk nekā 50 litru dienā. Ar mastītiem, jānospļaujas, viss kārtībā, pēdējās slaucējas bija ļoti labas. Patlaban robots slauc katru ceturksni atsevišķi; kad izslaukts, slaukšanu pārtrauc.
Piebildīšu, ka mūsu saimniecībā jūtami un uzreiz izslaukumu cēla pirms trīs gadiem pirktais Lely barības piestūmējs. Tas neņem zilo lapu, ik stundu ir darbā un piestumj barību. Pērn vasarā poļi atbrauca un bez maksas piestūmējam nomainīja smadzenes. Agrāk palīgstrādniekam 150 metru garumā barība ar lāpstu bija jāpiestumj. Mums bija strīds ar viņu, lai barību piestumj vienu reizi dienā. Robots barību piestumj 15 minūtēs.
– Cik izmaksāja projekts ar robotu uzstādīšanu?
Igors: – 307 000 eiro, tostarp 212 000 eiro liels bija ES atbalsts jaunajam zemniekam. Pirkumā bija stāvvietas, guļvietas, mēslu transportieris. Arī kanalizācijas sienas, baseini, meklēšanas aktivitātes fiksētājs un 8 tonnu tilpuma piena baseins. Ņēmām to, lai pietiktu 120 govju dotajam pienam.Sākumā likām savu naudu – 10% no robotu un citu iekārtu cenas, avansa maksājumu 25 000 eiro iemaksājām iekārtu pasūtīšanai, roboti, govju aktivitātes noteicējs un baseins maksāja aptuveni 257 000 eiro, būvniecība 20 000 eiro. De Laval paklāji govīm, teļiem stāvvietas pēc augumiem – vēl 25 000, plus transportieris. Pateicoties graudiem, mazam darbinieku skaitam, visas kredītsaistības par jauno piena kompleksu esam nokārtojuši.
– Cik ātri atmaksāsies ieguldījums piena slaukšanas robotā?
– Divām slaucējām katrai darba samaksā vajag aptuveni 1000 eiro mēnesī, gadā 24 000 eiro. Mums GEA piedāvāja apkopi par 4500 eiro gadā plus vēl rezerves daļas un dezinfekcijas šķīdumus, kas, kopā ņemot, iznāca uz pusi lētāk, nekā maksāt slaucējām. Visticamāk, kaut kas jau plīsīs tam robotam.
Indra: – Kā jau teicu, bija grūti atrast strādniekus. Patlaban esmu tik mierīga un apmierināta!
Igors: – Pēdējo divu trīs gadu laikā algas kāpj, tomēr to kāpums laukos netiek līdzi pilsētās maksātajām algām. Ja piena cena augtu… Agrāk piena iepirkuma cenai bija viļņveida tendence, patlaban – zāģveida. No viena grāvja otrā. Nevar nostabilizēt, lai ir vienā līmenī. Arī nodokļos visu laiku izmaiņas. Indra: – Tagad būs interesanti – VID katram individuāli nodokļus rēķinās. VID atsūta uz EDS, cik liels katram darbiniekam ir neapliekamais minimums, cik par katru bērnu neapliekamais minimums. Vieglāk jau nekļūst. Sarežģītāk.
– Kam pārdodat pienu?
– Pienu pārdodam LPKS Piena loģistika, kas, visticamāk, ilgtermiņa līgumus labāk sakārtoja nekā citi. Pagaidām, janvārī, 31 cents par kilogramu ir piena iepirkuma bāzes cena. Piemaksa par olbaltumvielām ir no 3,3%, par taukiem piemaksa ir no 4,1%.
Nevar jau čīkstēt. Pērn februārī arī cena kritās, tad tā kāpa un vien nepilnu gadu bija augsta.
– Kādu vēlaties redzēt saimniecības nākotni?
Jānis: – Nedrīkst zaudēt sasniegto. Vērtēsim iespēju otru fermu būvēt, precīzāk – atjaunot. Izslaukumu vajadzētu celt līdz vidēji 11 000 kg no govs. Vairāk gan nevajag, tāpēc ka nepatīk pāris laktāciju ilgais govju mūžs. Graudu audzēšanai vajadzētu vairāk zemes. Mūsu pusē aramzeme maksā 2500–3000 eiro/ha. Brīvu zemju gan nav. Parasti ar projektu naudu vēlos izmantot jaudīgāku tehniku – ar rezervi vēl 100–200 apstrādes hektāriem.
Indra: – Vēl mans sapnis ir automātisko teļu barošanu ieviest. Čehijā redzēju stacionāru agregātu, kur sauso pienu ievieto, katram teļam ir čips, tas fiksē tā darbības. Saimniecību patlaban vada dēls, atdevām to viņam. Ja nebūtu mūsu sāktā darba turpinātāja, diez vai ietu vēl uz priekšu, būtu jādarbojas līdz pensijai. Viņš no bērna kājas ir pie traktora, pabeidza Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā lauksaimniecības mehanizatorus, patlaban Lauksaimniecības universitātē mācās Lauku inženieru fakultātē. Vēl pusotrs gads palicis. Ceram, ka mācības beigs un tad mēs būsim vēl brīvāki.
Igors: – Mēs darbojamies kā ģimenes uzņēmums. Nezinu, vai vajag veidot lielsaimniecību, jo ir problēmas ar zemi un visu pārējo. Visi, kas ieķērušies zemē, stingri pie tās turas.
Plašāks raksts, kā arī citi lauskaimnieku peredzes stāsti – žurnālā Agro Tops
