Mārtiņš Rubenis: Latvijas izlasē gribētu redzēt lielāku vienotību 0
Latvijas kamaniņu braucēju izlase šomēnes sacenšas Pasaules kausa izcīņas posmos, bet treneris Mārtiņš Rubenis Siguldā strādā pie tehnikas, meklējot uzvarošo kombināciju pirms ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončhanā.
“Kopā ar Kristapu Mauriņu eksperimentējam, meklējam risinājumus, ko varētu izmantot arī pārējie savu kamanu uzlabošanā. Mēģinām mainīt, papildināt, pārbaudīt atšķirīgus materiālus. Šī sezona ir ļoti ražena eksperimentu ziņā, būtu lieliski, ja tehnikas programmu varētu sākt pāris gadus agrāk, bet valsts finansējumu piešķīra tikai pērnvasar. Ne viss uzreiz izdevās, kā gribētos, tomēr esam nonākuši pie vairākām labām atziņām, un jāturpina strādāt,” atzīst Rubenis, kurš darbā ar kamanām allaž bijis profesors. “Pirms sezonas visiem, kas reāli kandidēja uz olimpiskajām spēlēm, tika uztaisītas jaunas kamanas, bet ne visi tām uzreiz noticēja. Lielās komandas spērušas platu soli uz priekšu, un tās ir ilūzijas, ka mēs ar vecajām kamanām varēsim noķert tos, kas krietni pastrādājuši.”
Vai ar tehniku, kas ir mūsu rīcībā, Phjončhanā var cerēt uz labiem rezultātiem?
Neesmu gatavs ko solīt, bet tendences jaunajā tehnikā man patīk. Tiesa, tikai februārī redzēsim, vai tā piemērota tieši šai trasei. Visu darām ar domu par Phjončhanu, tādēļ tādas trases kā Kēnigszē, Oberhofa un Sigulda nav optimālās, lai pateiktu – ir vai nav. Pasaules kausa izcīņas posms Lillehammerē parādīs vairāk.
Kad pats pēdējo reizi brauci pa trasi?
Pirms diviem gadiem nejauši piedalījos Latvijas čempionātā. Gribēju testēt kamanas no dāmu starta, bet pierunāja uzkāpt līdz augšai. Sapratu, ka tā bija ārkārtīgi liela pārdrošība, jo vajag ļoti nopietnu fizisko sagatavotību, lai Siguldā brauktu no vīru starta. Ja divus gadus nekas lāgā nav darīts, tad mēģināt ko tādu nav prāta darbs.
Kā tu vērtē izlases līdzšinējo sezonu? Diez ko spoži neizskatās.
Tas ir diezgan mānīgi. Arī citām komandām vēl nav īstais balanss, piemēram, amerikāņi, ja neskaita mājas trases, reizēm knapi iebrauc divdesmitniekā. Visi turpina strādāt un meklēt risinājumus tam, ar ko brauks olimpiskajās spēlēs. Izskatās, ka tikai pāris sportistu jau tikuši skaidrībā. Vāciešiem sabūvēts ļoti daudz jauna, arī austrieši un citas lielās komandas cītīgi meklējušas uzlabojumus.
Vai esi apņēmies turpināt darbu Latvijas izlasē arī nākamajā olimpiskajā ciklā?
Bijušas sarunas ar federācijas vadītājiem, kuri vēlas turpināt sadarbību. Manuprāt, jāpārskata forma un veids, kā darbojamies, un, ja izdosies vienoties, tad domāju palikt. Kas jāmaina? Pirmkārt jau attieksme. Kamaniņu braukšana ir individuāls sporta veids, tomēr jāizdomā, kā sportistiem un treneriem savstarpēji strādāt, lai nebūtu tukšuma iekšējā sajūtā, ka esam komanda. Katram sportistam gribas, lai treneri viņam velta vairāk uzmanības, bet esam tik, cik esam. Ir sportisti, kas domā – Mārtiņš visu uztaisīs, un mēs tikmēr varam pagaidīt – ja sanāks, tad forši, ja ne, tad būs vismaz uz ko novelt vainu (smejas). Man arī kādreiz šķita, ka vienkāršāk uztaisīt pašam nekā iemācīt citam, bet tādā veidā mēs kā komanda neaugam. Ar puišiem par to esam daudz runājuši, daži katru dienu nāk, prasa un strādā, bet ir arī tādi, kas ne, jo varbūt paši zina, varbūt nevēlas traucēt. Pērnvasar iespējas tehnikas jomā tiešām bija labas, daudz kas uzbūvēts, bet viss līdz galam netika pārbaudīts. Attieksme sākumā bija – ja jaunais nav ātrāks par veco, tad uzreiz noliek malā. Manā izpratnē jābrauc tik ilgi, kamēr saprotam, kas nebija labi un kā to iespējams mainīt. Protams, ja šī nebūtu olimpiskā sezona, tad, iespējams, attieksme būtu mazliet citāda, bet viss sezonas sākums bija atlase Phjončhanai, tāpēc daudzi negribēja riskēt. Tomēr tie, kas uzticējās, ir ieguvēji, piemēram, Kristers Aparjods.
Kāpēc mums šosezon stafetē neveicas (saruna notika pirms iepriekšējā posma, kurā Latvijas komanda izcīnīja sudrabu)?
Varbūt neesam vēl nopelnījuši. Darbs ieguldīts, bet citi strādājuši labāk. Jā, iepriekšējā sezonā bijām otrajā vietā Pasaules kausa kopvērtējumā, bet es ticu, ka nekas nenotiek nepelnīti. Mums jāapzinās savi vājie posmi un jāmeklē risinājumi.
Vai Latvijas izlase nopelnījusi atvest medaļas no Korejas?
Daži būtu pelnījuši, un būtu fantastiski, ja tas izdotos. Latiņa pasaulē pēdējos gados pacelta ārkārtīgi augstu, īpaši šosezon. Labi, ka arī mēs esam pastrādājuši, bet vēl ir lielas rezerves un labas iestrādes, kas jāizmanto nākamajā olimpiskajā ciklā.
Daudz medaļu kandidātu jau nav, faktiski tikai brāļi Šici.
Korejas trase viņiem patīk, un iepriekšējās sezonas rezultāti liek domāt, ka tas pa spēkam. No pašiem atkarīgs, vai noķers īsto vilni, arī no trenera Jāņa Liepas plāniem un pārējās komandas atbalsta. Latvijas izlasi es gribētu redzēt ciešāk saliedētu. Piemēram, amerikāņi, ja paši nebrauc, tad nāk uz trasi, cits citam aplaudē, skatās, jūt līdzi un gaida, bet mums tik dziļa vienotība nav jūtama. Laba komandas gaisotne dod papildu motivāciju un spēku. Ticu, ka arī mēs līdz tam nonāksim.
Kādas ir tavas domas par Krievijas dopinga lietu? Diskvalificēti arī divi kamaniņu braucēji un stafetes komanda.
Mani absolūti neizbrīnītu tas, ja tā būtu bijis, bet, no otras puses, gribas ticēt, ka lielākā daļa sportistu par to neko nezināja, ka informēti bija cilvēki augstākajos līmeņos, bet sportisti – tikai marionetes šajā spēlē. Žēl, es viņus ļoti labi pazīstu, un sajūtas ir divējādas. Alberts Demčenko – jā, varbūt, bet Tatjana Ivanova… Nezinu, vai viņa, jauna sieviete, bija gatava to nodarīt savam organismam, lai pēc sporta gaitu beigšanas nevarētu turpināt normālu dzīvi. Domāju, ka Starptautiskā olimpiskā komiteja nesāktu šīs diskvalifikācijas, ja par notikušo nebūtu simtprocentīgu pierādījumu.
Albertu tu pazīsti ilgi, daudzus gadus bijāt konkurenti sacensībās, Siguldā līdzās trenējāties.
Viņš bija pietiekami vecs kā sportists, un rezultāti pēdējos gados negāja uz augšu, varbūt mēģināja ieķerties elitē un bija gatavs darīt visu, lai Sočos sasniegtu maksimumu. Bet es arī pieļauju, ka kļūdos, un ņemtu savus vārdus atpakaļ, ja parādītos cita informācija.
Mārtiņ, apsveicu tevi ar kļūšanu par tēvu. Kā jūties?
Paldies, meitiņa Adelīna pasaulē nāca pagājušā gada pašā nogalē. Jūtos lieliski, dzīvei tā ir liela pievienotā vērtība. Vairs neesi pats par sevi vien, bet iedota rokās jauna dvēselīte, par kuru rūpēties.
