Pēdējā ārija – pirms nāvessoda Krievijas cietumā 0
Grūti iedomāties, kas notiek cilvēka prātā, kad jādodas nāvē. Opermākslas pasaulē varoņi savas sajūtas izdzied, bet reālajā dzīvē tas šķiet neiespējami. Un tomēr tieši tāda bija izcilā latviešu tenora, Brīvības kauju Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera un pretpadomju pagrīdes cīnītāja Jāņa Vītiņa pēdējā vēlēšanās pirms nošaušanas Padomju Savienības cietumā Astrahaņā 1941. gadā. Talantīgā un drosmīgā latvieša piemiņai šogad veltīts XXVI Starptautisko Siguldas Opermūzikas svētku galvenais iestudējums.
Tā bija ārija no pasaules opernamos iecienītās itāļu komponista Umberto Džordāno operas “Andrē Šenjē”, kuru Jānis Vītiņš vēlējās nodziedāt saviem ieslodzījuma biedriem dienā pirms nāvessoda. Brīnumainā kārtā cietuma priekšniecība notiesātā pēdējo lūgumu nenoraidīja. Operas galvenā varoņa Lielās franču revolūcijas laika dzejnieka Andrē Šenjē tēlā Vītiņš uz skatuves bija iejuties divos Latvijas brīvvalsts Nacionālās operas uzvedumos. Tikai ļoti meistarīgiem tenoriem pa spēkam šī grūtā loma, tā jau mūsdienās atzinis pasaulslavenais dziedātājs un diriģents Plasido Domingo. Diez vai talanta pilnbriedā, atkal un atkal uz operas skatuves izdzīvojot dramatisko dzejnieka likteni un pēdējos dzīves mirkļus pirms giljotinēšanas, Vītiņam varēja ienākt prātā, ka ar sava varoņa āriju arī pats dosies nāvē.
Par viņa traģisko dzīves izskaņu radinieki uzzināja tikai pēc vairāk nekā 50 gadiem no kāda Vītiņa cietuma biedra, kuram pēc soda izciešanas izdevās atgriezties dzimtenē. Atjaunotajā Latvijā dziedātāja vārds tika celts godā deviņdesmitajos gados: pasākumā, kas veltīts Staļina laikā represētajiem latviešu mūziķiem, un jo īpaši – viņa simtajai jubilejai veltītajā sarīkojumā 1997. gadā E. Smiļģa Teātra muzejā.
Izcilākais latviešu Andrē Šenjē
“Maz, tas ir daudz par maz,” par izcilā tenora un brīvības cīnītāja piemiņu saka Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns. Vītiņa personība pašam nākusi kā atklājums, tikai sākot pētīt šā gada repertuāram izvēlētā iestudējuma vēsturi Latvijā. Uz Nacionālās operas skatuves “Andrē Šenjē” skanēja 1928. un 1937. gadā un abas reizes galvenā loma tika Jānim Vītiņam. Šodien plašai publikai labāk pazīstamais viņa kolēģis tenors Mariss Vētra gan nedaudz sūrojies, ka tā nav piešķirta viņam – tēlojums būtu padevies ticamāks, tomēr savās atmiņās par sāncensi saka tikai atzinīgus vārdus.
Vītiņš dziedāšanai pievērsies, jau būdams Latvijas armijas kareivis, taču nopietnas vokālās studijas uzsāka pēc demobilizācijas 23 gadu vecumā – iestājās Konservatorijā un arī Nacionālās operas korī. Par “ierindnieku” ilgi nenācās būt, drīz vien viņam piešķīra nelielas lomiņas “Hofmaņa stāstos”, “Jevgeņijā Oņeginā”, reiz pat nācās izdziedāt Radamesu operā “Aīda”, aizstājot sasirgušo Rūdolfu Bērziņu. Jauno talantu ar skaisti tembrēto balsi novērtēja operas galvenais diriģents Emīls Kupers, uzticēja viņam grūto Andrē Šenjē lomu un “ar tīru pārliecību” atbalstīja arī mācības Itālijā, kad Vītiņš 1927. gadā Kultūras Fonda domei lūdza 2000 latu pabalstu.
Atsauksmēs par Šenjē dziedājumu Vītiņš slavēts kā viens no apdāvinātākajiem dziedoņiem un arī retajiem, kas apguvis belkanto* noslēpumus. “Balss plūstoša, brīva, bez sasprindzinājuma, frāzes burvīgas, loģiskas, no liriskā tenora līdz dramatiskajam, ar lielu spēku un metālu. J. Vītiņš nav tikai tenors, bet īsts mūziķis,” tā par viņa sniegumu rakstīts kādā 1928. gada recenzijā. Dziedātājs ne tikai ar savu balsi, bet arī skatuves tēlu, izskatu un sportisko augumu tā iekarojis skatītāju simpātijas, ka viņu vērtējumā esot atstājis ēnā pat skatuves partnerus Mildu Brehmani-Štengeli un Ādolfu Kaktiņu.
Dainis Kalns neslēpj izbrīnu, ka “Andrē Šenjē”, kas uz pasaules operteātru skatuvēm ir “ejoša” izrāde, kopš Vītiņa laika Latvijas Nacionālajā operā ne reizi vairs nav iestudēta, un uzskata to par muzikālās izglītības trūkumu, kuru kaut nedaudz labos šā gada Opermūzikas svētku izvēle. “Skaidri un gaiši Zigmaram Liepiņam (Nacionālās operas un baleta direktors. – I. P.) teikšu – tikai pateicoties tādiem kā Vītiņš, mums ir sava valsts, joprojām esam latvieši un tu vari būt miljonārs, tāpēc šīs izcilās personības atcerei opera “Andrē Šenjē” jārāda arī uz Nacionālās operas un baleta skatuves.”
Kritiķu atzīta Vakareiropas zvaigzne
Vītiņš bija ģimenes cilvēks, noprecējis attālu radinieci, kas izstudējusi valodniecību un tautsaimniecību Latvijas Universitātē. 1922. gadā nāca pasaulē viņu vienīgais bērns Gunards, kuru tuvinieki mīļi sauca par Guntiņu, bet ierēdņi dokumentos ierakstīja kā Gunāru. Nav vairs šai saulē ne dēla, ne dzīvesbiedres Ernas, tāpēc vecātēva piemiņu tagad glabā mazmeita Baiba Grunde. Viņas pārziņā seni albumi ar fotogrāfijām un nedaudzie interjera priekšmeti – Venēcijas stikla vāze, Alpu zvaniņi u. c. –, kas saglabājušies no laika, kad dziedātāja karjera bija saistīta ar ārzemēm.
Studijas Itālijā, kuras, sekojot galvenā diriģenta Kupera ieteikumam, notika pie profesora Džuzepes Anselmi Neapolē, latviešu vokālam pavēra plašāk durvis uz Vācijas, Šveices, Čehijas, Holandes, Somijas operteātriem. Radošo karjeru viņš labprāt būtu saistījis ar Rīgu, taču teātra direkcija piedāvāja līgumus uz dažiem mēnešiem un maksāja krietni mazākus honorārus nekā ārzemēs, kur bija liels pieprasījums pēc tenoriem. Šā iemesla dēļ ne jau tikai Vītiņš izvēlējās svešu zemju skatuves. Atalgojuma un neizdevīgo līguma noteikumu dēļ arī izcilie tenori Mariss Vētra, Artūrs Priednieks-Kavara, Rūdolfs Bērziņš un citi bija izvēlējušies šādu ceļu. Dziedātājus, kas ar valsts atbalstu skolojušies Konservatorijā vai kā Vītiņš saņēma Kultūras fonda pabalstu un pameta “Balto namu”, dzimtenē sauca par dezertieriem. M. Vētras grāmatā “Atbalsis” aprakstītas viņu tikšanās un sarunas ārzemēs: “Jā, sēžot četru latvju tenoru starpā un runājoties, kāpj kamoliņš kaklā un ceļas rūgtums pret tiem, kas spieda aiziet svešumā latvju dziedoņus.” Bet Rīgas opera cīnījās ar labu tenoru trūkumu.
Ārzemēs Vītiņu pazina ar pieņemto skatuves vārdu Jan Wittin. Par panākumiem liecināja angažementi tādos prestižos teātros kā Štetinas un Duisburgas operas, kuru skatuves mākslas līmenis bijis augstāks nekā Berlīnē. Viņa gaitām sekoja līdzi dzimtenē, kritiķi ar uzslavām neskopojās, nosaucot par vienu no Vakareiropas labākajiem dziedoņiem.
Uz māju pusi Vītiņu ģimeni atveda tas pats Andrē Šenjē – dziedātājs piekrita uzņemties titullomu 1938. gada iestudējumā. Kopā ar viņu atgriezās arī kundze Erna un dēls Gunārs, kurš bija skolojies Vācijas skolās un vāciski prata pat labāk nekā latviski. Dzimtenē mākslinieks labprāt uzstājās arī koncertos Rīgā un ārpus tās.
Šķirstot Vītiņu fotoalbumus, Baiba atzīstas, ka padomju laikā tā īsti nav spējusi noticēt vecmāmiņas Ernas stāstiem par Jāņa Vītiņa spožo talantu un panākumiem operā. “Domāju, ja jau tik ievērojams dziedātājs, kāpēc par to nekas netiek rakstīts un arī opernama foajē līdzās citiem solistiem viņa fotoattēla nebija?” Zināms, ka okupācijas vara darīja visu, lai Latvijas brīvības cīnītāju vārdi tiktu izdzēsti no tautas atmiņas.
Kara gaitās – nazis, ne vīrs
Īles pagastā Vītiņus no ārzemēm atpakaļ gaidīja lauku īpašums “Guntiņas”, kuru Jānim kā Brīvības cīņu dalībniekam tika piešķīrusi Latvijas valdība. Labākā liecība par viņa varonību ir operas kolēģa un cīņu biedra Marisa Vētras apraksts grāmatā “Mans Baltais nams”. Bermonta kauju laikā par Vītiņu, kas komandēja 8. Daugavpils pulka 6. rotu, klīdušas leģendas. Vētra viņu nosaucis “nazis, ne vīrs”, jo bīstamākajos kauju brīžos meties pašās pārgalvīgākajās avantūrās. Kaujā pie Bolderājas Vītiņš ar diviem rotas brīvprātīgajiem, pārsteidzot pretinieku, bija atņēmis divus lielgabalus, ātri tos apgriezis uz otru pusi un jau bliezis pa vāciešu rindām, palīdzot savējiem bez sevišķiem zaudējumiem turpināt uzbrukumu. Savukārt Jelgavā vēl pirms izlūku ienākšanas bija paspējis savākt dzeltenu vācu virsnieku pajūgu ar diviem skaistiem zirgiem. Vairākas reizes ievainots, pat kontuzēts, taču atkal atgriezies ierindā. Par izrādīto varonību Spilves pļavās apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, kuru viņa dēls Gunārs atjaunotās Latvijas laikā nodeva glabāšanā Kara muzejā.
“Guntiņās” viņš paspēja uzbūvēt saimniecības ēku ar istabām dzīvošanai, māja vēl gaidīja savu kārtu. Vītiņam patika makšķerēt tuvējā Spārnu ezerā, pilskalns vasaras saulgriežu laikā vedināja sakurt lielo ugunskuru, līgot un iet rotaļās. Jāņu tradīciju, jau kā atraitne un izcietusi sešus gadus izsūtījumā Mordovijā par vietējo latviešu partizānu atbalstīšanu, gadu no gada uzturēja viņa sieva Erna. Mazmeita Baiba līgošanu Spārnu pilskalnā atceras kā skaistākos svētkus savā mūžā. Abiem ar brāli Jāni bija uzdevums sapost sētu. Vecmāmiņai jeb, kā visi viņu sauca, babulītei bija sava noteikta kārtība, ka Jāņi sākās ar piemiņas brīdi vectēvam. Ciemiņus – gan vietējos paziņas no tuvējās Īles sanatorijas, bodnieku, aptieķnieku, mācītāju Kalderovski, gan Rīgas draugus, viņu vidū dakteru Neibergu pāri – Erna sagaidīja, tērpusies greznā Rīgas tautas tērpā. Uz patafona uzlika kādu no Vītiņa skaņuplatēm, viesus cienāja ar pašas darītu vīnu un ceptu gardo rollbiskvītu vai jāņogu kūku. Baibai vēl prātā, ka istabā uz tāfelklavierēm allaž atradās vectētiņa fotogrāfija, daudz attēlu ar viņa portretiem un izrāžu fragmentiem pie sienām, un mazbērniem noteikts parūpēties, lai pie attēla vāzē vienmēr būtu viņa mīļākās puķes – rozīgās dārza rozes, kas tik skaisti smaržoja.
Šodien “Guntiņās” saimnieko labi paziņas, lēmumu par pārdošanu 90. gadu sākumā pieņēma dēls Gunārs, jo māte īpašumu nespēja vairs ne apkopt, ne uzturēt.
Apklust Vītiņa balss
Vītiņa patriota un cīnītāja raksturs neļāva “palikt savā vietā”, kad valsti okupēja padomju vara. Izteikto piedāvājumu kļūt par operteātra direktoru viņš esot noraidījis, tā vietā iesaistījies vienā no Latvijā lielākajām pretpadomju pagrīdes organizācijām “Tēvijas sargi”. Liktenīgi.
Nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka okupāciju 1940. – 1941. gadā Latvija uzņēma bez pretošanās. Jau vasarā pretpadomju darbību uzsāka skolēni, rudenī viņiem sekoja vairākas pieaugušo grupas un organizācijas, no kurām skaitliski lielākās bija jau pieminētie “Tēvijas sargi”, “Latvijas Nacionālais leģions”, “Jaunlatvieši”, “Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai” un “Latviešu Tautas apvienība”. Vēlāk par šiem grupējumiem tādi pseidovēsturnieki un oficiālās padomju varas pakalpiņi kā Jānis Dzintars un Vincents Karaļūns izplatīs melus, ka tie bija vācu izlūkdienesta organizēti, bet dalībnieki – Vācijas vai hitleriešu “piektā kolonna”, kas šķēla sabiedrību un traucēja sociālisma celtniecībai.
Vēsturnieka Jāņa Viļuma pētījums par “Tēvijas sargiem” parāda patieso ainu – organizāciju sāka veidot Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes students Vladimirs Kļaviņš.** Kā nacionāli noskaņotam cilvēkam viņam nebija pieņemama valsts okupācija, tāpēc puisis meklēja domubiedrus, kuri būtu gatavi pretdarboties svešajai varai. Atsaucās arī Jānis Vītiņš. 1941. gada februāra sākumā viņam izdevās izveidot kontaktus ar vācu izlūkdienastu un noorganizēt organizācijas vadītāja tikšanos ar Vācijas militārā dienesta izlūkošanas rezidentūras vadītāja palīgu Arvīdu Strunki. Vāciešiem bija vajadzīgas ziņas par padomju spēkiem Latvijā, taču V. Kļaviņš nevēlējās savas organizācijas cilvēkus iesaistīt spiegošanā. Ja tāda notiktu, tikai apmaiņā pret veselu virkni prasību: materiālu atbalstu, informāciju par ārpolitisko situāciju, ieročiem un galvenokārt – savstarpējiem kontaktiem. Taču jau tā paša gada marta pirmajās dienās čekai izdevās atklāt Vācijas rezidentūru un arestēt tās vadītājus. Sākās “Tēvijas sargu” līderu un ierindas biedru aresti, apcietināja arī Vītiņu un 15. martā “par dzimtenes nodevību” piesprieda augstāko soda mēru. Astoņus mēnešus viņš dzīvoja nāves ēnā, jo spriedumu izpildīja tikai 12. novembrī Astrahaņas cietumā.
Tuvinieki zināja, ka Jāni savākusi čeka, taču par turpmāko likteni ziņu nebija, kamēr Ernas rokās nonāca sērkociņu kastīte ar vīra laulības gredzenu, kuru kāds labs cilvēks bija atradis uz dzelzceļa sliedēm un nogādājis adresātam. Bija skaidrs, ka Vītiņš aizvests uz Krieviju, uz viņa izdzīvošanu neviens vairs necerēja.
Vītiņu dzimta turpina dzīt atvases, Baibai ir trīs dēli un četri mazbērni. Vai kāds no viņiem mantojis Jāņa skaisto balsi, viņa nevarot droši teikt. Cerot uz pašu jaunāko paaudzi – abām mazmeitām, kas ir lielas dziedātājas.
* Belkanto – no itāļu bel canto (tulkojumā – daiļa dziedāšana), kas apzīmē spožu, vieglu un graciozu dziedāšanas stilu, plašākā nozīmē un mūsdienu izpratnē – vokālā izpildījuma daiļskanību.
** Vairāk par pretpadomju pagrīdes organizāciju “Tēvijas sargi” un tās darbību var lasīt žurnāla “Mājas Viesis” šā gada 24. maija numurā.
Uzziņa
Operdziedātāja Jāņa Vītiņa radošā darbība
Uz Eiropas operteātru, tostarp arī Latvijas Nacionālās operas skatuvēm līdz 1939. gadam Jānis Vītiņš nodziedājis 36 lomas operā “Aīda”, “Likteņa vara”, “Dons Karloss”, “Trubadūrs”, “Traviata”, “Rigoletto”, “Toska”, “Bohēma”, “Madame Butterfly”, “Karmena”, “Otello”, “Andrē Šenjē”, “Leongrīns” u. c.
