Pedagogs par arodizglītību: Problēmas sākās tad, kad parādījās neatkarības laikā dzimušie 3
Autors – Pēteris Rengelis, Priekuļu tehnikuma bijušais pasniedzējs
Jau vairākus gadus IZM pārstāvji galvenokārt izsakās par vispārējo izglītību. Bet ir taču arī profesionālā izglītība.
Saiknē ar Priekuļu tehnikumu, it kā notika uzmanības pievēršana tai. Kā izskanēja 20.02.2019. TV raidījumā “Dienas ziņas”, domas par Priekuļu tehnikumu palēnām virzās saprātīgā gultnē: Cēsīs esošo profesionālo skolu, ja tā nespēj būt patstāvīga, pievienot kādai tai radnieciskajai skolai; Priekuļu tehnikumu saglabāt kā skolu, kurā galvenokārt apgūst lauksaimnieciskās zinības, saglabājot nosaukumu “Priekuļu tehnikums” (ietaupītos ar nosaukuma maiņu saistītie izdevumu).
Skumdina tas, ka IZM joprojām turas pozīcijā, ka liela profesionālā skola, kurā apgūs daudzas profesijas, nodrošinās augstāku apmācību kvalitāti.
Latvijas neatkarības gados visvisādi jauninājumi, izmaiņas u.tml. mainīja profesionālās izglītības kvalitāti. Jaunais ir labi aizmirsts vecais. Tālab būtu vēlams vēlreiz caurskatīt visu to, kas ietekmēja/ietekmē profesionālo izglītību, ar mērķi – varbūt kaut ko mūsdienās ir vērts atgriezt no tā, kas bija, varbūt var kādu defektu pārvērst par efektu.
Vispirms sīkāk par to, kas esmu es pats (kas tu tāds, ka atļaujies kaut ko teikt?). Man savulaik gadījās iziet visu profesionālās izglītošanās ķēdīti: atslēdznieks (Cēsu 4. arodskola); tehniķis-mehāniķis (Priekuļu tehnikums); inženieris-mehāniķis (LLA, tagad – LLU); profesionālo mācību priekšmetu pasniedzējs (Maskava); inženierzinātņu doktors (LLA, tagad – LLU). Tā bija laba, pārdomāta un ilgtspējīga izglītība.
Tehnikumos par teorijas pasniedzēju/skolotāju un praktisko darbu vadītāju kopsummā nostrādāju 32 gadus (8 gadi – Maltas sovhoztehnikumā, kurš vēlāk pārtapa par Lūznavas PTV un vēl vēlāk – pazuda; 24 gadi – Priekuļu tehnikumā).
Latvijas neatkarības gados profesionālajā izglītībā radītās pārmaiņas, manuprāt, drīzāk bijušas graujošas nekā attīstību veicinošas. Pacentīšos ietekmīgākās no tām atcerēties, tiesa, ne gluži hronoloģiskā secībā un tikai tās, kuru izpausmi sajutām Priekuļu tehnikumā:
1. Pastāvēsiet, ja spēsiet piesaistīt audzēkņus. Tālab tehnikumos uzsāka mācīt līdz tam nebijušas profesijas, bez piemērotas mācību bāzes, un maz domājot, vai ir atbilstošas kvalifikācijas mācību spēki un cik šī profesija ir nepieciešama valstij.
2. Likvidēja divgadīgās arodskolas, pārvēršot tās par četrgadīgām PTV. Līdz ar to atņēma iespēju tiem, kam veiklas rokas, bet grūta galva, bez galvas piebāšanas ar gudrībām, kurām pielietojumu neredz, apgūt profesiju. Roku treniņam bāze bija normāla, bet teorijas apguvei daudz kā trūka.
3. Tehnikumus, kuri faktiski atbilda koledžu līmenim, pazemināja par četrgadīgām PTV. Pazuda vidējā posma speciālisti, visi PTV absolventi sāka skaitīties augsti izglītoti strādnieki, 3. profesionālās kvalifikācijas līmenis. Teorijas apguvei vajadzīgais bija, bet roku treniņam nepietika materiālu, instrumentu, iekārtu.
4. Nauda seko audzēknim. Skolas sāka izteikti rūpēties par to, lai katru, kurš ļaujas, “ierautu pie sevis”, lai saglabātu jebkuru audzēkni un lai diplomus saņemtu, vislabāk, visi, kuri iestājušies. Disciplīna kritās, parādījās postītāji, nodarbību traucētāji, liels skaits “aiz ausīm velkamo”.
5. PTV nonāca IZM padotībā (Priekuļu tehnikums līdz tam bija Zemkopības ministrijas padotībā). Metodiskā centra, kurš koordinēja profesionālo izglītību (VISC), kompetences līmenis ievērojami kritās (tajā vairs nebija lauksaimniecisko izglītību nopietni pārzinošu cilvēku).
6. Kompetences centri. Kādu profesionālo skolu, arī Priekuļu tehnikumu, nosauca par kompetences centru, liekot koordinēt kādas profesijas apguvi citās PTV. Bija pāris metodiķi, kuriem tas bija jādara. Viņi uz to nebija spējīgi, jo nevar viens cilvēks pārzināt daudzas atšķirīgas profesijas. Nācās iesaistīt skolotājus, bet viņi vairījās, jo par šo darbu viņiem darba alga nebija paredzēta.
7. Pamatskolās ļāva izvēlēties mācību priekšmetus. Ar mehānismiem saistītās profesijās ir svarīgas eksaktās zinības. Tās daudziem PTV reflektantiem laika ritumā kļuva aizvien vājākas.
8. Stipendijas kļuva niecīgas. Par stipendiju vairs nevarēja vismaz paēst. Tas apgrūtināja trūcīgo ģimeņu atvasēm iegūt profesionālo izglītību.
9. Profesionālu skolu vadībā parādījās biznesmeņi. Galvenais kritērijs vairs nebija izglītības kvalitāte, bet gan kaut kāds izdevīgums. Piemēram: skolotāji tika mudināti “likt labākas atzīmes”, pazemināt prasības, jo tad varēja tikt pie lielāka finansējuma (rēķināja pēc īpašas formulas); par skolai piederošo lauksaimniecības zemi izdevīgāk bija saņemt platību maksājumus, nevis lietot to audzēkņu apmācībai.
10. Nav naudas. Tas bija universāls attaisnojums, kuru varēja dzirdēt visur kur (direktors, ministrija u.tml.).
11. Neapdomīga profesionālo skolu skaita samazināšana, kura, diemžēl, turpinās un tiek saukta par optimizāciju. Ja daudzu profesiju apguvi koncentrē vienā vietā, tad ir ļoti grūti katrai profesijai radīt lielisku mācību bāzi. To var izdarīt tikai tad, ja skolu specializē dažu vai nu radniecīgu, vai arī kādā nozarē vajadzīgo profesiju apguvei.
12. Profesionālās skolas tikai pilsētās. Ja tā, tad, kā mācīs, piemēram, augkopību, lopkopību, zivsaimniecību u.tml.
13. Uzņēmēji vairījās iesaistīties tiem vajadzīgo speciālistu apmācībā. Skolām bija lielas grūtības atrast uzņēmumu, kurā reālos apstākļos varētu topošais speciālists praktizēties. Pat profesiju standartus, kurus pienācās izstrādāt darba devējiem, lielā mērā nācās izstrādāt pašām skolām.
14. Bērnu tiesības. Tās sāka sludināt visādos veidos, piemirstot, ka bez tiesībām ir arī pienākumi un atbildība. Skolas iekšējās kārtības noteikumi pārvērtās par papīrīti, kuru neviens pat vairs nelasīja.
15. Attieksmes vērtēšana. Man pamatskolā bija uzvedības un uzcītības atzīmes. Priekuļu tehnikumā sākotnēji vērtēja uzvedību, katram audzēknim rakstīja raksturojumu, bet vēlāk arī to atmeta. Darba devējam taču būtiski ir: zināšanas, prasmes, attieksme.
16. Diplomprojektu vietā ieviesa kvalifikācijas eksāmenu. Diplomprojekts bija jāizstrādā un jāaizstāv (tas prasīja vairāk nekā mēnesi). Uz kvalifikācijas eksāmenu (tests + praktiskais uzdevums) audzēkņi gatavojās minimāli (neatkārtoja būtiskāko, ko skolā mācījušies).
17. Profesionālās izglītības kvalitātes vērtēšanas kritēriji. It kā tādi būtu: kvalifikācijas eksāmenu rezultāti; absolventu skaits un varbūt vēl kāds. Bet – vai tie izsaka būtību?
18. Pazuda specializētās skolas. Senāk bija skaidri zināms, kur kādu profesiju var apgūt, piemēram, kur lauksaimniecības mehanizāciju, augkopību, lopkopību, biškopību, veterināriju utt. Tajās skolās pilnvērtīgai profesijas apguvei bija viss vajadzīgais. Vēlāk, lai pastāvētu, skola ņēmās mācīt visu ko (Priekuļu tehnikumā kādreizējo divu profesiju vietā – vairāk nekā desmit).
19. Skolotāju algas. Skolotāja darbu par vieglu nenosauksi. Bet, teikt, ka skolotāji bijuši/ir trūcīgi, manuprāt, nevar. Jo pastāvēja iespēja strādāt vairāk nekā vienu slodzi (savulaik tehnikumos, oficiāli 1,5 slodzes un vēl tik, cik spēj). Algas jāpalielina tāpēc, lai pedagoga profesijai palielinātos prestižs.
20. Liberālā audzināšana. Kad es iesaistījos pedagoģiskajā darbā (1968. gads), tad bija maz problēmu ar kārtības un disciplīnas uzturēšanu. Izteiktas problēmas sāka parādīties tad, kad parādījās Latvijas neatkarības laikā dzimušie. Viņi brīvību nereti uztvēra, kā visatļautību (nodarbību traucēšana, pat skolotāja pasūtīšana…u.tml.).
21. Mobilais telefons. Tā un citu IT ierīču parādīšanās izvērtās gandrīz par sērgu: katrā izdevīgā gadījumā kaut ko audzēkņi darījās ar telefonu; nodarbību laikā uzlika austiņas un klausījās kaut ko citu, nevis skolotāju. Datorā galvenais – spēles u.tml.
22. Motivācija. Kas iegūt izglītību motivē mūslaiku jaunatni, par to neņemos spriest. No tā, kas motivēja mācīties kaut kad agrāk, būtu jēga nopietnāk pievērsties profesionālajai orientācijai (jau no mazotnes vērot, kādi dotumi ir bērnam, un uz to pamata ieteikt profesijas).
23. Reklāma. Lai skola pastāvētu, jāpiesaista izglītojamie. Un te visi līdzekļi skaitās labi. Esam visai izteikti nonākuši pie ne viss ir zelts, kas spīd. Izglītojamie iestājas ārēji lieliskā skolā un nereti jūtas vīlušies. Kā piemērs, kādas meitenes paustais: “Mācības bija garām, bet vīru dabūju…”
24. Kompetences izglītība. Tās būtība – parādīt, kur dzīvē noderēs tas, ko māca. Šīs idejas realizācija prasīs skolotājus, kuri paši lieliski zina, kur noderēs tas, ko viņi māca. Kā pie tādiem tikt? Profesionālajā izglītībā kā izeja rādās – specializētas skolas, kurās apgūst nelielu profesiju skaitu.
