Pedagoģiskā tikumība 7
13. oktobrī “LA” diskusija par tikumību ne tikai pedagoģijas profesionāļiem atklāja skolotāju zemā prestiža iemeslus sabiedrībā.
Skolotājas Ratinīkas izmantotajā dzejolī krievu neķītro, visprastāko rupjību visi dēvē par lamuvārdu. Aizskarot kāda godu, pašcieņu, par lamuvārdiem taču mēdz izmantot latviešu literārās valodas vārdus (cūka, ēzelis, skopulis u.c.). Apzinoties pašcieņu, jebkuru nelietību, riebumu iespējams izteikt pat skaistā vārdā. Īsta dzeja aizkustina un ir visciešākajā saistībā ar visu morālo un materiālo dzīvi. Pašlaik mākslā atļaujas izdarīt pārāk daudz muļķību, un titulēto cilvēku kļūdas ir baisas tieši tāpēc, ka daudzi tās piesavinās. Sirdsapziņa – dievišķais instinkts un dievišķā balss – vislabākā tikumības mācību grāmata.
I. Ratinīka taisnojas, ka vecāki viņai nav sūdzējušies. Taču jāielāgo patiesība – par skolotājiem un ārstiem nemēdz acīs neko sliktu sacīt. Ja I. Ratinīka minēto dzejoli ar nepieņemamu drausmīgo piedevu “uzskata par ļoti izcilu” un uztraucas, “ka uz mākslas darbu attiecina tikumības normas”, bet savukārt Aiju Grīnbergu interesē, “vai kāds zina, kas ir tikumība”, tādējādi šo skolotāju viedokļi arī izslēdz komentārus par pedagoģisku tikumību un meistarību. Visatļautība tik ļoti noplicinājusi morāli, ka tiek pieņemti pat grozījumi likumā par tikumisko audzināšanu, kaut gan kopš senatnes cieņa, godaprāts bija galvenais tikumības virzītājspēks un tikumības pamata būtība ir negrozāma tāpat kā ģeometrijas aksiomas.
Klaudija Tiltiņa
Rīga
