Agris Liepiņš: Pedagogiem jāuzņemas atbildība 9
Izmaiņas Izglītības likumā, kas paredz nekavējoties atlaist no darba skolotājus, kuri ir nelojāli Latvijas valstij, izraisījušas protesta vētru daudzu skolotāju vārdā runājošu amatpersonu vidū. Lojalitāte neesot pietiekami skaidri definēta un varot ļaunprātīgi tikt izmantota, lai atbrīvotos no darba kolektīvā nemīlētiem kolēģiem, Latvijas skolās sākšoties “raganu medības”, pasniedzēji baidīsies bilst lieku vārdu un tā tālāk.
Rodas iespaids, ka skolotāju vārdā runājošās personas nav diez ko augstās domās par Latvijas skolotājiem. No teiktā izriet – pasniedzēji ir bailīgi ļautiņi bez pilsoniskas pārliecības, kuri nespēj izvērtēt, vai paša vārdiem paustā doma ir vai nav lojāla Latvijas valstij. Skolu direktori tiek pasniegti kā kaut kādi intrigu vērpēji – nenodefinē pa punktiem, kas ir labs un kas ļauns, un tikai kāro rīkot “raganu medības”, ka skolotāju vietā paliks tukšas burtnīcu lapas.
Nav taisnība! Skolotāji ir domājošas, savu rīcību un teikto izvērtēt spējīgas būtnes. Kā tādām viņām ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Ikdienas darbā pedagogi vadās pēc Izglītības ministrijas izstrādātajām programmām. Tās neitrāli ievērojot, nevari būt nelojāls. Lojalitātes esamība vai trūkums pamanāms gadījumos, kad skolotājs pauž pats savas domas, – lai labāk izprastu vielu, min kādu mācību programmā neiekļautu piemēru, komentē faktu, ieteic audzēkņiem papildus izlasīt grāmatu vai noskatīties filmu. Ja skolotājam piemīt pilsoniska pārliecība, ja viņš ir savas zemes patriots un sirds tam īstajā vietā, tad pareizie vārdi radīsies paši no sevis. Nav svarīgi, vai tie būs saskaņoti ar Izglītības ministriju vai ne, izteikti labā literārajā stilā vai tautas valodas kukuržņiem piebārstīti – vienalga tie būs īstie! Nevienam sirdī lojālam skolotājam nav jābaidās, ka nejauši pasprukušu frāzi kāds iztulkos kā nelojalitātes pazīmi. No sirds nākušus vārdus, lai cik tie dažbrīd skarbi un melnā rūgtuma brīdī teikti, pārprast grūti.
Savukārt situācijā, kad sirds ilgojas pēc kalpošanas citai valstij, pat turoties pie Izglītības ministrijas izstrādātās programmas, skolotājs ar savu personisko attieksmi var atklāti demonstrēt nelojalitāti. Piemēram, lasot klases priekšā faktu, ka 1918. gadā tika pasludināta neatkarīga Latvijas valsts, vīzdegunīgi smīkņāt un beigās iespurgties. Kā savu rīcību izvērtēt spējīgi cilvēki, pedagogi ļoti labi apzinās mīmikas vai žestu valodas raidītos signālus. Tas pats sakāms par Krievzemes mācību grāmatām, kuras tiek piedāvātas kā papildu mācību līdzekļi Latvijas krievvalodīgo skolās. Nevajag tēlot idiotus un slēpties aiz demagoģiskām frāzēm par redzes leņķa paplašināšanu un demokrātiskām tiesībām, izmantojot dažādus informācijas avotus. Tā ir apzināta rīcība, skaidri izprotot pasniegtās literatūras melīgo raksturu. Mums ir visas tiesības pateikt skaidri un nepārprotami – cilvēkiem, kuri apzināti noskaņo jauniešus pret valsti, kurā viņi dzīvo, nav tiesību būt par pedagogiem!
Likums, kas ļautu nekavējoties atlaist no darba nelojālu pedagogu, ir absolūti nepieciešams. Tas ir nacionālās drošības jautājums. Diemžēl, bet tāda nu reiz ir realitāte mūsu valstī divdesmit sešus gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Skolotāju vārdā runājošās amatpersonas nāksies apbēdināt – detalizēti aprakstīt visus nelojalitātes demonstrēšanas gadījumus nav iespējams. Likumā nevar ierakstīt – ja skolotājs klases priekšā teic – godināsim Brīvības cīņās kritušos – un demonstratīvi nopiržas, pasniedzējs rīkojas nelojāli. Apsūdzētais sataisīs apvainotu ģīmi, apgalvojot, ka neko ļaunu nav domājis, vien pusdienās saēdies sliktu gaļu, jo maza alga un labākus produktus viņš nevar atļauties. Tomēr skaidrs, ka ne jau tur vaina.
