Pēcstundās pie Mīļdieviņa. Jolantas Mons pieredze, uzceļot sevi no slimības un palīdzot citiem 0
Autore: Ieva Ramane
Jolantai Mons lieliski izdevies visu savu būtību pakārtot psihoterapijai: acu skats, roku kustība, viens vai daži vārdi uzreiz iegūla gan apziņā, gan zemapziņā, lai pavērtu citu skatu uz notikušo, esošo vai uz to, kas varētu gan būt, gan arī nebūt. Vērtēt, protams, vajag pašiem. Uzzinot, ka pirms 15 gadiem Jolanta pati sevi piecēlusi no smagas slimības gultas, lai jaunai dzīvei pieteiktos kā spilgta un vitāla sieviete, kura zina, ko vēlas, kā rīkoties, kā būt harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli, vienlaikus radās interese, ko tad īsti Jolanta dod pacientiem, kā arī – vai dzīvē sasniegts tas, kas lolots, izvēlēts un vai vajag vēl vairāk?
Vispirms – atskats mūsu pazīšanās priekšvēsturē. Kopā ar Jolantu Mons (Beļēviču) mācījāmies Starptautiskajā Profesionālās dziedniecības akadēmijā (toreiz Starptautiskā Enioloģijas, holistikas un dziedniecības akadēmija). Jau ar pirmo dienu jutu piesaisti. Bijām tik daudz studentu, bet es ievēroju tieši Jolantu. Kāpēc? Acīmredzot vienoja enerģētiskās vibrācijas. Sarunām un kopā būšanām laika neatlika, jo daudzās lekcijas, īsie starpbrīži un gatavošanās nākamo lektoru ne tikai uzklausīt, bet arī sadzirdēt un saprast prasīja disciplīnu un lika pārtraukumu izmantot adekvāti, bez liekām sarunām un diskusijām. Skaisti bija gan studiju gadi, gan vēlākās atmiņas par tiem.Ilgu laiku par Jolantu neko nezināju, līdz ievēroju viņas uzsākto lekciju ciklu Dziedniecības centrā “Akvilona”, kā arī referātus par dziedniecību dažādos semināros, kurus vienoja moto: “Kā labāk dzīvot” vai “Kurp ejam?”. Esot vienā no lekcijām, iepazinu Jolantu kā dziednieci, masieri, dzīves ceļa ierādītāju (reizēm bargu, bet tiešu un taisnīgu). Kādā konferencē, kurā Jolanta uzstājās, satikāmies. Tieši viņa pienāca klāt, lai pajautātu, kas ar mani noticis. Es esot galīgi “sasista, iztukšota, nekāda…” Toreiz tik tiešām tā jutos – bezmaz pēdējā stundiņa klāt. Pati mocījos ar nesapratni, kas noticis. Jau krietnu laiku bija sajūta, ka ar mani kāds manipulē, ka nedzīvoju savu dzīvi – absolūts bezspēks, trauksme bez iemesla, bezmiegs. Acīmredzot viņa to redzēja, sajuta un tāpēc jautāja. Es sašļuku kā pārdurts balons. Vēl nedaudz, un būtu sākusi raudāt. Acīmredzot pašas lepnums neļāva lūgt palīdzību citiem. “Esmu taču gudra, tik daudz mācījusies, gan jau ar nebūšanām tikšu galā pati,” tā es domāju jau krietnu laiku, bet sajūtas pasliktinājās ar katru dienu. Nelīdzēja ne veselīga ēšana, ne fiziskās aktivitātes, ne cenšanās domāt pozitīvi… Un tad Jolanta piedāvāja savu palīdzību. Es atteicos. Mans lepnums vēl joprojām pār mani valdīja.
Pēc neilga laika vēlreiz tikāmies. Atkal Jolanta mani uzrunāja: “Lūdzu, atnāc pie manis uz kabinetu. Es nespēju noskatīties, kā tu ej postā…” Pašai negribot piekritu. Norunājām laiku, un es atbraucu. Jolanta daudz nerunāja. Uzreiz nolika mani guļus un krietnu stundu kaut ko darīja ar svecēm, kaut ko klusi runāja. Nekā īsti nejutu, bet ļāvos… Kad seanss beidzās, Jolanta bija nokvēpusi ar sveču kvēpiem. “Nu gan tev ir sakrauts virsū, būs jāatnāk vēl kādu reizi…” Es nejautāju, kas, ko un kāpēc man ir “sakrāvis virsū”. Es varēju doties tālāk. Fiziski nekādas izmaiņas todien nemanīju, tikai pēc pāris dienām man kļuva kauns pašai par sevi, ka neapzināti esmu pieļāvusi kaitējumu sev kā fiziski, tā mentāli. Lūdzu piedošanu sev un tiem, kurus ar savu apzinātu vai neapzinātu rīcību esmu mudinājusi domāt vai rīkoties pret mani, kā arī lūdzu dot man iespēju viņiem piedot. Lūdzos katru rītu un vakaru. Strauji uzlabojās veselība, mainījās domāšana, pavērās jaunas iespējas, arī materiālās.
Pēc mēneša apmeklēju Jolantu vēlreiz. Šoreiz viņa darīja to pašu, tikai bija daudz mazāk nokvēpusi.Gāja laiks, un mēs satikāmies pēc gada. Biju priecīga un pateicīga. Un nedaudz izbrīnīta brīdī, kad Jolanta pateicās man. Par ko? “Es nevēlos dzīvot un just, ka man tuvam cilvēkam klājas slikti, ka es varu palīdzēt, bet viņš pretojas…”
Parunājāmies kā meitenes un skolas biedrenes, viena ceļa gājējas – tā vienkārši un atklāti. Uz jautājumu, vai tad vēl ko vajag, ja viss dzīvē sakārtojies – veselība atgūta, vizuālais izskats lielisks, materiālais stāvoklis labs un dzīvotprieks par 99,9%, saņēmu atbildi: “Vajag!” Saruna ritēja dinamiski un interesanti. Jautājums – atbilde, izslēdzot vārdus “varbūt, nezinu, jāpadomā”… Jolanta ar prieku, pārliecību un degsmi min savas dzīves taku. Citādi nevar – ja jau pašai izdevās no nedienām tikt ārā, tātad to var paveikt arī citi. Laiks, kad sveces turēšana zem pūra bija goda lieta, ir sen jau kā pagājis. Tad arī sapratu, ka tas, par ko toreiz runājām, ir svarīgs ne tikai man, bet var noderēt arī citiem, tāpēc ar Jolantas piekrišanu nododu šo sarunu atklātībā:
– Vai esi laimīga?
– Jā, esmu laimīga un gandarīta ar dzīvi un tās piedāvātajām iespējām. Cilvēkam dāvātās dabiskās tiesības būt laimīgam, veselam ir neierobežotas. Tās ir tiesības būt enerģijas, jauneklīgas vitalitātes un prieka pilnam visa mūža garumā. Patiesa pārpilnība atnāk pie harmoniskiem, laimīgiem un mīlošiem cilvēkiem. Mīlestība sevi piesaka brīdī, kad bez nosacījumiem pieņemam sevi, citus un visu pasauli…Senie grieķi laimi identificēja ar veiksmi dzīvē. Sokrāts šo priekšstatu pilnveidoja, uzsvērdams labestības un taisnīguma pārsvaru pār ārējiem panākumiem. Visa pamats, protams, ir pozitīva domāšana, kas ir piemērojama visās situācijās. Šobrīd ar panākumiem strādāju trīs jomās:1. Dziedniecība.2. Pozitīvā psihoterapija transkulturālās attiecībās.3. Ķermeņa sakārtošana un līdzsvarošana ar masāžas palīdzību.Jebkuri traucējumi fiziskajā plāksnē nāk kā signāls ielūkoties dziļāk sevī un savās domās. Kad tas izdevies, rodas iespēja saprast, ko darīt, lai atjaunotu dabiski dāvāto harmoniju un stabilizētu līdzsvaru. Tieši tāpēc man ir svarīgi strādāt ar pacientu holistiski un kompleksi – tātad ar veselumu, neatdalot kaut ko konkrētu. Esmu sev un citiem pierādījusi, ka, šādi strādājot, darba rezultāts ir ilgstošs un noturīgs.
– Zinot dažādās tevis iegūtās izglītības, nāku ar jautājumu: “Kā tev izdodas to visu salikt kopā un ko tas dod? Kā tu izmanto savas zināšanas un pieredzi? Vai tev ir shēma, grafiks, pēc kura vadies, un vai tavs ārstēšanas komplekss ir vienāds visiem vai tomēr atšķirīgs? Pacienti ir tik dažādi.
– Vispirms meklēju cēloni, balstoties uz cēloņu un seku mij-iedarbību. Tās var būt grūtības un sarežģījumi dzīvē – gan apzināti, gan neapzināti. Mēģinu noskaidrot, kāpēc ķermenis neuzvedas tā, kā tam būtu jāuzvedas. Atrodu – pārsvarā intuitīvi, sirds pasaka priekšā, reizēm pacients pats pie tā aizved. Kad cēlonis atrasts, vispirms strādājam ar “iekšējo pulksteni”. Rosinu cilvēku ieskatīties sevī: savos darbos, domās vai attieksmē pret dzīvi. Viss jau ir cilvēkā pašā, tikai pārsvarā viņš to nevēlas vai nemāk, arī negrib saprast.
Pēc “iekšējā pulksteņa” diagnostikas (psihoterapijas), ejam tālāk pie “ārējā pulksteņa” – fiziskā ķermeņa, izmantojot vairāk nekā 14 dažādus masāžas veidus – kas nu kuram konkrētajā brīdī ir svarīgākais. Masāžas paņēmieni ir gan ārstnieciski dziedinoši, gan paredzēti skaistumkopšanai. Lietoju arī bioenerģētiku un parapsiholoģiju. Ar masāžu vien ir par maz. Šo atziņu ieguvu, strādādama privātpraksē Ventspils poliklīnikā. Pacients pēc masāžas jutās labi, bet es sajutu enerģijas izsīkumu, kas rodas, ja kaut ko dara nepareizi. Esmu pateicīga šai nepatīkamajai sajūtai, kura man lika mācīties bioenerģētiku un parapsiholoģiju. Tas bija liels ieguvums, kas deva atziņu, ka jāmācās ir visu laiku. Vismaz man.
Tehniskajā universitātē ieguvu pedagoģisko izglītību, pabeidzu medicīnas māsu skolu. Man ir ekonomistes diploms, Vācijā, Visbādenes Universitātē iegūta plaša spektra psihoterapeitiskā izglītība un saņemts Dziedniecības akadēmijas diploms. Par masāžas daudzveidību jau minēju. Jā, esmu arī lietišķās estētikas speciāliste skaistumkopšanas jomā. Mācības turpinās.
– Dziedniecībai, kas primāri balstās uz sevis izzināšanu un palīdzību sev, pārsvarā pievēršas cilvēki, kuriem dzīvē kaut kas ir aizgājis greizi. Kā bija tev?
– Atmodas laikā man bija zemnieku saimniecība. Daudz fiziski strādāju. Saslimu. Tolaik domāju, ka manu veselību pasliktināja agrākās intensīvās fiziskās aktivitātes sportā, kad daudz nodarbojos ar vieglatlētiku, basketbolu, slēpošanu. Šodien saprotu, kas notika: es vilku par daudz smagu vezumu – saimniecība, mājas. Paaugstināta atbildības sajūta piespiež cilvēkam neuzticēties citiem, visu darīt un izlemt pašam. Tobrīd man likās, ka tas ir labi un pieņemami.Un es vilku, lēmu, paļāvos līdz…diska trūce. Bija vajadzīga mugurkaula operācija, kuras rezultāts bija bēdīgs – staigāt varēju maz un ļoti lēnām, turpmākās prognozes sliktas, sāpes nenormālas, īpaši no rītiem. Saujām dzēru pretsāpju tabletes. Arī rehabilitācija nelīdzēja. Un tas viss 32 gados! Tagad saprotu, ka tā bija pēcstunda pie Mīļdieviņa.
Notikumi sekoja cits citam. Izjuka ģimene, kā jau tai krievu sakāmvārdā, slima sieva vīram nav vajadzīga. Paliku bez mājām, bez iztikas līdzekļiem… Šodien notikušo vērtēju no psihoterapijas puses: vīrs no manis atbrīvojās, jo viņu pārņēma bailes un panika, redzot aktīvu, enerģisku sievieti pēkšņi paliekam guļošu un nespēcīgu.
Fiziski biju sagrauta. Ārsti apgalvoja, ka tāda palikšot visu mūžu. Sāku katru dienu iespēju robežās vingrot. Sākumā, paceļot vienu kāju, jau biju nosvīdusi slapja. Tuvinieki šausminājās, ka sevi tā moku, bet ar laiku pierada. Vingroju gan ikdienā, gan svētkos, bet noteikti katru dienu. Labi, ka esmu apveltīta ar lielu gribasspēku un spēju rūpīgi darīt jebko. Vingrošana tobrīd bija mans galvenais darbs. Kājas kustējās, bet kāju pirkstos jutība maza. Centos to atjaunot. Izdevās, taču joprojām dažiem pirkstiem jutības nav, bet tas mani neattur staigāt augstpapēžu kurpēs, lai gan ārsti arī to man aizliedza. Esmu iemanījusies sevi uztrenēt. Kā es to darīju? Vingrojot, bet brīvajā laikā – uz jūru prom, basām pēdām mērojot lielus attālumus.
Vienmēr dzīvē esmu bijusi materiāli patstāvīga, visi darbi pa spēkam, lai cik grūti šķistu sākumā. Vajadzēja izdomāt, kas varētu būt mans turpmākais darbs, lai varētu nopelnīt, lai patiktu un būtu sēdošs. Pievērsos masāžai. Mediķi brīdināja to nedarīt, bet es sapratu, ka sliktāk jutīšos, nedarot neko. Apguvu klasisko un sporta masāžu. Tagad pati lāgā neatšķiru, kuras kustības no kura masāžas veida paņemtas. Rokas pašas zina darāmo. Daudzi pacienti uzmeklē mani, ja radušās nopietnas muguras problēmas. Ja nervs nospiedis kāju, tad, lietojot dažādas metodes, pārsvarā iztiekam bez operācijas. Izdodas piecelt un atgriezt dzīvē arī tādus cilvēkus, kuriem pēc insulta viena puse ir paralizēta. Ar nosacījumu, ka cilvēks ir gatavs strādāt arī pats. Tad ir iespējams pilnīgi viss.Ja fiziskais ķermenis sakārtots, ar to nepietiek. Jāmaina domāšana un attieksme, citādi ātri vien var nonākt atpakaļ iepriekšējā vai vēl smagākā stāvoklī. Nevienam neatsaku
– Mani tu nemasēji. Pat nepieskāries.
– Veicu arī ugunsrituālus ar svecēm, kad jānoņem negatīvās enerģijas un informācija, kā tas bija tavā gadījumā. Attīru visu ķermeni un tad cilvēka organisms atjaunojas pats.
Cilvēks ir radīts, lai būtu vesels. Manā praksē ir gadījumi, kad pacients atnāk un saka, ka es esot pēdējā cerība. Tā nu gluži nav. Es neesmu cerība, bet instruments, padomu devējs, instruktors, speciālists, kurš palīdz konkrētajā brīdī, bet man jāsajūt, ka viņš nav atnācis tāpat un ir gatavs pats sev līdzēt. Ja šīs sajūtas nav, ar cilvēku vispirms jāstrādā psiholoģiski, citādi rezultāta nebūs. Uzdodu arī mājas darbus.
– Zinu, ka tev ārstu diagnozes maz ko dod.
– Ārstu diagnozes man nav vajadzīgas. Esmu bieži pārliecināju-sies, ka tajās ierakstītais neatbilst patiesībai. Lietoju savu diagnosticēšanas metodi – ar roku pāreju pāri ķermenim un sajūtu, kas kurā vietā notiek. Izdodas sakārtot arī iekšējos orgānus.Ja ir nopietna vaina un saprotu, ka viena līdzēt nespēju, sūtu pie speciālista. Sadarbojos ar mediķiem, man ir labi kolēģi, ārsti, ar kuriem esmu kopā strādājusi un par kuriem esmu droša. Katrs pacients ir individuāls, pat ar vienādu diagnozi katram vajadzīgs kas cits. Ja jūtu, ka kaut kur enerģija netiek cauri, tad to izlīdzinu. Strādājot ar uguni, līdzinām enerģētisko lauku arī ar sveci, – noņemam blokus, svešās programmas un nevajadzīgo informāciju. Cilvēkam var būt sajūta, it kā no viņa kaut ko vilktu nost. Bieži vien cilvēks procedūras laikā aizmieg, – viņam kļuvis tik labi un viegli. Bet to nedaru es. Strādā Augstākie spēki, mēs esam tikai instrumenti. Strādāju pēc pieraksta, un tas ir liels.
Man ir klienti Amerikā, Vācijā, Norvēģijā. Pirms pāris gadiem biju uzaicināta divus mēnešus strādāt pie krievu miljonāriem Nicā, Kannās, Sentropēzā un Monako. Ja ir nopietna problēma, es nevienam nevaru atteikt, – zinu, ko nozīmē sāpes un bezizeja.
– Manuprāt, visiem ir dotas spējas līdzēt sev un citiem. Kad un kā tu saprati, sajuti, apzinājies šo dievišķo dāvanu?
– Man bija sešpadsmit gadi. Puisim dusmās pateicu: “Tev mašīna neiet!” Kā var nedarboties mašīna, ar kuru viņš tikko atbraucis? Bet neiedarbojās. Pēc tam saku: “Tagad darbojas, vari braukt prom!” Un iedarbojās. Tajā laikā tas mani uzjautrināja.
Draugi bieži lūdza padomu. Reiz jautāja, vai apmeklēt kādu pasākumu. Stāvēju pie izlietnes, mazgāju traukus un teicu: “Neej, būs nepatikšanas.” Pēc kāda laika cilvēks painteresējās, kā esmu zinājusi par gaidāmajām nepatikšanām.
– Domformai un tās spēkam ir liela vara – ar to jābūt uzmanīgiem. Vai tavā pieredzē ir gadījumi, kad nevari palīdzēt?
– Pagaidām tā nav bijis. Pie manis atnāk cilvēki ar tiešām smagām diagnozēm, kas jau izstaigājuši visus citus. Es tā arī saku – ja varēšu, rezultāts būs, ja ne, – ne. Bet man ir ļoti spēcīgi palīgi, tāpēc ir rezultāti.
– Tu allaž esi jautra, perfekti izskaties…Vai tā arī jūties?
– Traumas nepaliek bez sekām. Bet es varu pateikt paldies savam ķermenim, kas man vienmēr pasaka, kad es sāku pārspīlēt. Tas atgādina: “Neglāb visu pasauli! Vienīgā, kura jāglābj, esi tu pati. Pārējie pie tevis nāk ar lūgumu palīdzēt.” Pirmajā vietā esi tu pati, otrajā vietā jābūt partnerim, tad nāk bērni un tikai pēc tam pārējā pasaule. Ja prioritātes saliksim nepareizi, tad dzīvē sāksies problēmas.
Bija laiks, kad mana prioritāte bija visa pasaule, bērni, vīrs, darbs, un es pašā apakšā. Tāpēc arī notika tas, kas ar mani notika. Tagad esmu pateicīga, ka tas beidzās šādi. Es varēju palikt invalīdu ratiņos. Tagad varu strādāt un palīdzēt cilvēkiem. Viss notiek uz labu. Bet, lai dziednieks spētu palīdzēt, viņam pašam jābūt veselam un apmierinātam ar dzīvi un sevi.
– Kādus principus tu vienmēr ievēro savā dzīvē?
– Tādi varētu būt četri:
1. Lai kas arī notiktu, jebkurā lietā saskati labo, nevis slikto. Tieksme visur atrast kaut ko sliktu kaitē mums pašiem!
2. Noteikti vajadzīgas fiziskās aktivitātes! Tam ir simt un viena dažāda iespēja, un tas nebūt neprasa lielu naudu. Tās var būt pastaigas kaut vai pa pilsētas ielām, elementāra parāpošana no rīta pa istabu, lai izkustinātu savus kauliņus, vai dejošana.
3. Ievēro mērenību visās lietās! Ēšanā un citās baudās. Ja esi šodien sagrēkojusi, tad rīt vai parīt sevi mazliet ierobežo.
4. Mosties no rīta un pieņem lēmumu, ka tev ir labs garastāvoklis, nevis slikts. Kurš cits atļauj tev būt noskumušai vai priecīgai?
Raksts no Ezotērikas gadagrāmatas 2016.
