Pēcreferenduma noskaņas 0
Pēc 18. februāra referenduma integrācijas politikai jāpievērš īpaša uzmanība, secinājuši politiķi. Tādēļ vakar Saeimas deputāti iztaujāja atbildīgās amatpersonas, bet Nacionālās apvienības pārstāvis Raivis Dzintars kopā ar “Saskaņas centra” līderi Nilu Ušakovu pirmdien piedalījās diskusijā ar Ogres novada jauniešiem.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti vakar iztaujāja Kultūras ministrijas sabiedrības integrācijas nodaļas vadītāju Rūtu Klimkāni, kā arī premjera padomnieci integrācijas jautājumos Sarmīti Ēlerti. Komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece pauda bažas, ka no valsts budžeta atvēlētie 32 000 latu integrācijas pamatnostādņu īstenošanai ir pārāk niecīga summa, lai reāli veicinātu sabiedrības saliedēšanu. R. Klimkāne gan centās kliedēt deputātu bažas, skaidrojot, ka sabiedrības saliedēšanas pasākumiem tiek lietoti vēl 22 000 no Sabiedrības integrācijas fonda finansējuma, bet no Eiropas Savienības Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda Latvija var apgūt vēl pusotru miljonu latu. Turklāt gada otrā pusē sabiedrības saliedēšanas pasākumiem būšot pieejami arī Norvēģijas finanšu instrumenta līdzekļi 10 miljonu latu apmērā.
Integrācijas septiņi vaļi
Kopumā integrācijas politikā šogad iecerēti septiņi virzieni, kur tiks ieguldīti valsts budžeta un ES piešķirtie līdzekļi. Pirmkārt, latviešu valodas kursu organizēšanai cittautiešiem (tostarp arī mājās un tālmācības ceļā), kā arī atbalsta sistēma skolām. Otrkārt, pilsoniskās līdzdalības veicināšanai tiks gatavoti skaidrojoši materiāli un diskusijas par valsts konstitucionālajiem pamatiem, kā arī izveidota īpaša institūcija – Nacionālais integrācijas centrs –, kas cittautiešiem piedāvās dažādu profesionāļu (piemēram, sociālā darbinieka, jurista, karjeras un latviešu valodas apguves konsultanta) pakalpojumus. Treškārt, tiks atbalstīti mazākumtautību kultūras pasākumi. Ceturtkārt, veicināta “saliedēta sociālā atmiņa”, piemēram, atbalstot Latvijas okupācijas muzeja darbu ar skolēniem un rīkojot diskusijas. Piektkārt, dažādi pasākumi saiknes stiprināšanai ar tautiešiem ārvalstīs. Sestkārt, īpaši pasākumi latgaliešu valodas un identitātes stiprināšanai, un, septītkārt, čigānu jeb romu iekļaujošā izglītība un identitātes saglabāšanas pasākumi.
Integrācijas programma radot aizvainojumu
Deputāts Boriss Cilevičs (“SC”), kurš integrācijas programmu kritizējis jau kopš tās tapšanas, iecerētos rīcības pasākumus vērtēja salīdzinoši atzinīgi. Tomēr viņš pauda bažas, ka jau tā niecīgos līdzekļus ierēdņi varētu tērēt neadekvāti, piemēram, veidojot īpašu Nacionālo integrācijas centru vai veicot pētījumus par diskriminācijas tēmām, kurām jau seko Tiesībsarga birojs.
Vēl tēlaināks bija Dz. Ābiķis (“Vienotība”). Viņš salīdzināja sabiedrības integrāciju ar daudzstāvu māju, kurai brūk kopā pamati.
“Šī programma ir ļoti jauka, bet tie ir tikai kosmētiski remontiņi dzīvokļos. No tiem nebūs nekādas jēgas, ja nenostiprināsim pamatus un visa māja sagrūs,” brīdināja Dz. Ābiķis. Viņaprāt, sabiedrības saliedētības pamatu pamats ir izglītība.
Diemžēl Latvijā lielo pilsētu pašvaldības bieži vien nespēj nodrošināt vietas latviešu bērnudārzos, bet lauku novados (īpaši Latgales pusē) krievu skola bieži vien ir iedzīvotājiem tuvākā mācību iestāde, jo latviešu skoliņas reformu iespaidā likvidētas.
Nekādus konkrētus solījumus par papildu finansējumu integrācijas programmām tautas kalpi nedeva. B. Cilevičs tāpat kā agrāk kritizēja, ka šā dokumenta saturs pēc savas būtības rada cittautiešos atstumtības izjūtu un psiholoģisku diskomfortu. “No šā dokumenta būtības izriet, ka latvieši ir pareizi, bet cittautieši nepareizi, tādēļ tagad latvieši kaut ko darīs, lai cittautiešus pārveidotu. Šāda pieeja ir konceptuāli nepareiza un radīs tikai pretreakciju, nevis saliedētību,” sprieda Cilevičs. Turpretim premjera integrācijas padomniece Ēlerte un nacionālie deputāti stingri turas pie pārliecības, ka integrācijas pamatā jābūt latviešu valodai un latviskajai kultūrai.
Valoda nav diskusiju objekts
Pirmdien Ogrē pēc vietējās pašvaldības deputāta Egīla Helmaņa (NA) iniciatīvas tika rīkota diskusija, kurā vietējiem jauniešiem savus uzskatus skaidroja politiskie pretinieki Nils Ušakovs un Raivis Dzintars. Pasākums pulcēja pilnu Ogres Mūzikas skolas zāli, un ieradušies bija ne vien latviešu, bet arī krievvalodīgo skolu jaunieši. Kārtības uzraudzīšanai pašvaldība bija atsūtījusi arī policistus, taču šāda piesardzība izrādījās gluži lieka. Korektas debatēšanas un otras puses uzklausīšanas ziņā jaunieši pat varētu kalpot par piemēru daudziem Saeimas deputātiem. Tomēr viņi arī nekautrējās uzdot politiķiem neērtus jautājumus. Piemēram, kādēļ nacionālie politiķi aizlieguši Otrā pasaules kara veterāniem 9. maijā nēsāt savus ordeņus un kādēļ saskaņieši parakstās par divvalodību, ja reiz patiesībā neapmierinātība esot par pavisam citām lietām. Kāds diskusijas dalībnieks no referenduma rezultātiem secināja, ka visneapmierinātākie iedzīvotāji dzīvo tieši tajās pašvaldībās, kur valda saskaņieši. Atbildot uz pirmo jautājumu, R. Dzintars skaidroja, ka padomju simbolika daudziem cilvēkiem izraisa sāpīgas atmiņas. Savukārt N. Ušakovs taisnojās, ka referendumu ierosināja nevis “SC”, bet balsstiesīgie pilsoņi.
Ušakovs arī skaidroja, ka daudziem krievvalodīgajiem latviešu valoda saistoties ar negatīvām emocijām, jo tā viņiem tiekot uzspiesta un par nezināšanu draudot sodi. “Man šai ziņā paveicās, jo cilvēks, kurš man mācīja latviešu valodu, bija ļoti jauks,” sprieda Rīgas mērs.
R. Dzintars gan oponēja, ka drīzāk psiholoģisko diskomfortu šiem cilvēkiem rada nevis latviešu valoda, bet padomju laikā baudīto privilēģiju zaudēšana pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Diskusijas noslēgumā abi politiķi centās uzskaitīt lietas, kas sabiedrību varētu vienot, piemēram, Jaungada un Jāņu svinības, sports, kopīga darbošanās jaunsardzē un sabiedriskajās organizācijās.
“Tas ir labi, ka par šīm lietām izrunājamies, bet nedomāju, ka šai diskusijai būs kāda jēga. Katrā ziņā manu viedokli par to, ka cittautieši Latvijā tiek diskriminēti, tā nemainīja,” man pēc diskusijas atzina vidusskolniece Katrīna, kas mācās mazākumtautību skolā. Meitene latviski runā gandrīz bez akcenta, bet savus jautājumus politiķiem diskusijas laikā vēlējās uzdot krieviski un uz latviešu valodu pārgāja tikai pēc tam, kad to pieprasīja pārējā zāle. “Man nepatīk, ka man neļāva runāt dzimtajā valodā, jo esmu pārliecināta, ka lielais vairums manis teikto saprata,” teica Katrīna. Tomēr citi dalībnieki pauda neizpratni, kādēļ vispār Latvijā vajadzētu diskutēt par valsts valodas statusa piešķiršanu vēl kādai valodai. Fakts, ka Latvijas sabiedriskajā telpā jālieto tikai valsts valoda, šiem jauniešiem šķiet aksioma, kas nav jāpierāda.
Grib politiķu paraugu
Gan skolēni, gan viņu pedagogi atzina, ka referenduma priekšvakarā arī viņi jutuši saspīlējumu nacionālajās attiecībās. To novērojusi arī Ogres 1. vidusskolas vēstures skolotāja, kura lūdza Dzintaru un Ušakovu ar savu piemēru rādīt tolerances paraugu. “Es ļoti lūdzu jūs, Dzintara kungs, 9. maijā nolikt ziedus un uzrunāt cilvēkus pie Uzvaras pieminekļa, bet jūs, Ušakova kungs, to pašu izdarīt 16. martā pie Brīvības pieminekļa. Tas noteikti veicinātu sapratni un iecietību sabiedrībā,” teica skolotāja. Šādam solim gan neviens no politiķiem nebija gatavs. Tā vietā viņi solīja mēģināt skaidrot saviem vēlētājiem, ka 16. marts nav “fašistu maršs” un 9. maijs nav “okupācijas un totalitāra režīma slavināšana”. “Es varu daudz kur nepiekrist Raivim. Taču viņam vismaz ir sava pārliecība, kas netiek mainīta katra niecīgākā iemesla dēļ. Tādēļ ar viņu ir vērts runāt pat tad, ja pārskatāmā nākotnē ne pie kāda kopsaucēja nenonāksim,” pēc diskusijas man atzina N. Ušakovs. Savukārt R. Dzintars prognozēja, ka sēdēšana pie viena galda ar Rīgas mēru viņam varētu maksāt dažu labu zaudētu atbalstītāju. Taču šobrīd būtiskākais esot dot sabiedrībai, it īpaši jauniešiem, vēstījumu, ka par spīti politiskām domstarpībām un uzskatu atšķirībām iespējams sarunāties un uzturēt cilvēcīgas attiecības ar pretējo pusi.
