Kāda ir Amerikas māmiņu pieredze? 0
Savukārt Amerikā māmiņas bieži saskaras ar to, ka cilvēki ir vairāk noraizējušies pirms dzemdībām. Kad sieviete ir gaidībās, cilvēki bieži palīdz padarīt kādus darbus, atver durvis vai apjautājas par pašsajūtu. Draugi nāk viesos, viņa saņem emocionālu atbalstu un dāvanas mazulim. Ir pieejamas jauno māmiņu nodarbības un pirmsdzemdību medicīniskās pārbaudes, daudzi cilvēki grib zināt par ikdienas pieredzi.
Pēc tam, kad bērniņš ir piedzimis, uz māmiņu fokusētais atbalsts strauji samazinās. Parasti sieviete var doties prom no slimnīcas 24 līdz 48 stundas pēc dabiskajām dzemdībām, vai divas līdz četras dienas pēc ķeizargrieziena. Iespējams, viņai mājās ir vai nav kāds palīgs, visticamāk, slimnīcā par to neviens pat nepainteresēsies. Viņas dzīvesbiedrs, iespējams, atgriezīsies darbā nedēļas laikā, un viņa paliks viena, rūpēsies par pārtiku, mācīsies barot ar krūti un atgūties pēc dzemdībām. Cilvēku, kas izrādīja uzmanību grūtniecības laikā, vairs nav, un tie, kas ir apkārt, visbiežāk visu savu uzmanību velta mazulim. Pastāv vārdos neizteikts, taču reizēm kategorisks uzskats, ka sievietei vairs „nav jāuztraucas” par veselības aprūpi, ja vien tam nav kāds medicīnisks iemesls, un viņai pēc dzemdībām ir jānogaida sešas nedēļas līdz var doties pie ārsta uz pēcdzemdību pārbaudi. Iespējams, vietējā kopienā ir resursi, kas jaunai māmiņai varētu palīdzēt, taču viņai nav ne jausmas, kur tādi ir, un viņa jūtas pārāk satriekta, lai pati dotos tos meklēt. Tātad sievietei ir jācīnās par sevi tik labi, cik vien viņa spēj.
Vai tad ir kāds brīnums, ka daudzas sievietes uzskata, ka pēcdzemdību periods ir ārkārtīgi stresains? Kāda populāra, jaunajām māmiņām domāta grāmata (Eisenberg, et al., 1989) šo pāreju apraksta kā „apgriezto Pelnrušķīti – gaidībās esošā princese pārvēršanas par pēcdzemdību zemnieci” pēc „vecmātes zižļa mājiena”. (546.lpp.).
Lūk, ko par to saka pašas jaunās māmiņas:
Es jutos tā, it kā nebūtu nekas.
Pēc bērniņa piedzimšanas jutos tā, it kā nevienu vairs neinteresētu. Mans vīrs teica: „Protams, tu viņus neinteresē. Tev ir tavs bērns.”
Pēc dzemdībām daži cilvēki man teica, ka vissvarīgākais ir tas, ka man ir vesels bērns. Protams, tas ir svarīgi. Bet es? Neviens nepievērš uzmanību faktam, ka tev bijusi nopietna operācija. Viņi būtu daudz ieinteresētāki, ja man būtu izgriezts apendicīts.
Kā kultūra mēs nožēlojami ignorējam jauno māmiņu vajadzības. Bet tā nav bijis vienmēr. Vēsturiski mēs esam atzinuši, cik tas ir svarīgi, ka sievietes palīdz sievietēm, tā sniedzot viņām tik vajadzīgo praktisko un emocionālo palīdzību. To darot, viņas nodrošināja māmiņai pēc dzemdībām tik nepieciešamo atpūtu un laiku pieņemt lielās pārmaiņas, kas notikušas sievietes dzīvē. Varbūt tā notika pirms daudziem gadiem, kad tika organizēti īpaši pasākumi jauno māmiņu aprūpei. Labā ziņa ir tā, ka ir sākusies iedzīvotāju kustība, kura cenšas apmierināt nesen dzemdējušas sievietes vajadzības.
Vārds „dūla”, kas cēlies no grieķu vārda „kalpotājs”, atrod savu vietu mūsu vārdnīcā. Pēcdzemdību dūla ir kāds, kas rūpējas par nesen dzemdējušu sievieti, nodrošinot praktisku un emocionālu atbalstu (Lim, 1995; Webber, 1992). Sievietes draugi, ģimenes locekļi vai partneris var būt dūlas. Tāpat dažu kopienu sievietes var noalgot profesionālu dūlu. Jebkurā gadījumā dūlu kustība ir atbilde uz pēcdzemdību aprūpes trūkumu, jo to nepiedāvā tradicionālie aprūpes nodrošinātāji.
Lūk, ko dūla Sallija Vēbere stāsta par jauno māmiņu aprūpi un viņas sniegto atbalstu.
Manā dūlas darbā centrālais fokuss ir māmiņa. Es vēlos nodrošināt visu, ko viņa vēlas, lai justos komfortabli, paēdusi, atpūtusies un novērtēta, lai veicinātu harmonisku pāreju gan māmiņai, gan bērnam pirmajās dienās un nedēļās pēc dzemdībām.
Māmiņai ir vajadzīgs kāds, kas parūpējas par viņu, kad mazulis bieži mostas naktīs, bieži ir jāmaina autiņbiksītes, palīdz aprūpēt viņas krūtis. Iespējams, viņai ir jāpamasē mugura, jānomaina palagi vai viņai ir vajadzīgs kāds, kas pasniedz ūdeni vai tēju, sagatavo salātus, ko ielikt ledusskapī vēlākam laikam, vai trauku ar sagrieztiem augļiem. Viņai ir jābūt iespējai pasūdzēties, cik maz viņas otra puse saprot no jaunajām rūpēm, iespējams, viņai ir nepieciešams maigs atgādinājums par to atbalstu, ko viņš sniedz. Viņai ir vajadzīgs kāds, kas pieskata bērnu, kamēr viņa iet dušā vai aiziet līdz tualetei, atbild pa telefonu, kamēr viņa guļ, kāds, kas aplej viņas puķes vai dārzu, iztīra virtuvi un vannas istabu, izmazgā apģērbu visai ģimenei. Iespējams, viņai ir daudz jautājumu un bažu, kuras spēj saprast tikai pieredzējusi māte. Viņai vajag pacietību, laipnus vārdu, tīru un mierīgu vidi. (Webber, 1992, 17.lpp.).
Kamēr mūsu kultūrā joprojām trūkst atbalstošu pēcdzemdību rituālu, individuālu sieviešu darbs var panākt būtiskas izmaiņas. Daudzi šķiet pārsteigti par to, ka šāda nenoliedzama „zemo tehnoloģiju” izmantošana var būt lietderīga. Tomēr, iespējams, šī ir vissvarīgākā mācība, ko varam gūt no Šterna un Krukmana aprakstītajām kultūrām.
Mums ir jāsāk mainīt veidu, kā mēs domājam par jauno māmiņu aprūpi. Aprūpei nav jābeidzas brīdī, kad bērniņš ir piedzimis, bet gan jāturpinās visu pēcdzemdību periodu.
Tātad – mēs esam iemācījušies, kā sievietes mierīgi un komfortabli var pāriet mātes pozīcijās. Pēcdzemdību emocionālās problēmas nav neizbēgamas un daudzos gadījumos būtu novēršamas. Ir pienācis laiks atpazīt un apmierināt nesen dzemdējušu sieviešu vajadzības. No tā ir atkarīga arī mūsu ģimeņu veselība.
Avots: womenshealthtoday.com
Lasiet arī: Pirtīžas – spēcinoša pēcdzemdību atjaunošanās māmiņai, bērniņam, ģimenei
Rebozo lakatu masāža – apskāviens bez pieskāriena
