Ko mācīties no senajām kultūrām, lai nebūtu pēcdzemdību depresijas, garastāvokļa maiņu 0
Vai mēs nedzīvojam dīvainā kultūrā, kas tik ļoti fokusējas uz bērniņa dzimšanas brīdi – tā visa pamatā faktiski ir bailes un trauksme, un tik maz uzmanības pievērš kritiskajam laikam pēc dzimšanas, kad veidojas modeļi, kas gadu desmitiem ilgi ietekmēs cilvēku un ģimeni? Šādu retorisku jautājumu uzdod Suzanna Ārmsa, kas sarakstījusi vairākas grāmatas par dzemdībām un mazuļu aprūpi.
Kā industriāli attīstītas zemes pilsoņiem mums bieži vien šķiet, ka mēs neko nevaram mācīties no zemu ienākumu un attīstības valstīm. Taču daudzās šādās kultūrās kaut kas tiek darīts ļoti pareizi, proti, tās ir rūpes par jaunajām māmiņām. Savā klasiskajā darbā Šterns un Krukmans (1983) raksturo literatūras antropoloģisko kritiku. Viņi atklāja, ka kultūrās, kuras viņi studēja, praktiski nebija pēcdzemdību traucējumu, tostarp īslaicīga raudulīguma, garastāvokļa maiņu, miega traucējumu. Pretēji tam, industriāli attīstītajās valstīs arī šim problēmām saskaras 50-85% jauno māmiņu, un 15 – 25% (vai vairāk) piedzīvo pēcdzemdību depresiju.
Kas veido atšķirības?
Šterns un Krukmans secināja, ka visās kultūrās, kurās ir zems pēcdzemdību garastāvokļa traucējumu līmenis, tiek nodrošināts atbalsts un rūpes par jaunajām māmiņām. Visas šīs kultūras, neskatoties uz atšķirībām, ir dalīšanās kultūras.
Piecas sociālās aizsardzības struktūras
1. Atšķirīgs pēcdzemdību periods. Šajās kultūrās pēcdzemdību periods ir kas atšķirīgs no normālās dzīves. Tas ir laiks, kad jaunajai māmiņai vajadzētu atjaunoties. Viņas aktivitātes ir ierobežotas, un sieviešu kārtas radinieces rūpējas par viņu. Šādas rūpes bija izplatītas arī koloniālajā Amerikā, kur laiku pēc dzemdībām dēvēja par „gulēšanas periodu”. Šis periods darbojās arī kā „mācīšanās laiks”, kad pieredzējusi māte nodeva savas zināšanās jaunajai māmiņai.
2. Aizsardzības pasākumi, kas neitralizē jaunās māmiņas neaizsargātību. Pēcdzemdību periodā jaunās māmiņas tiek uzskatītas par īpaši neaizsargātām. Rituālas peldes, matu mazgāšana, masāža, vēdera nosiešana un citi personiskās higiēnas elementi ir ļoti svarīgas pēcdzemdību rituālu sastāvdaļas, piemēram, Gvatemalas laukos, maiju kopienā Jukatanā, latīņamerikāņu kopienās ASV un Meksikā. Šie rituāli arī padara pēcdzemdību periodu atšķirīgu no citiem sievietes dzīves posmiem.
3. Sociālā nošķirtība un iespēja (mandāts) atpūsties. Pēcdzemdību periods jaunajai māmiņai ir iespēja atpūsties, atgūt spēkus un rūpēties par mazuli. Līdztekus neaizsargātībai daudzviet ir izplatīta arī jauno māmiņu sociālā nošķirtība. Piemēram, Pendžabā sievietes un bērni piecas dienas ir nošķirti no visiem, izņemot sieviešu kārtas radinieces un vecmātes. Tiek uzskatīts, ka nošķirtība veicina krūts barošanu un tā ietekmē sievietes normālās aktivitātes. Turpretī daudzām attīstīto valstu māmiņām nākas izklaidēt citus pat tajā laikā, kad viņas atrodas slimnīcā. Kad sievietes dodas mājup, šī prakse turpinās, proti, viņām bieži vien nākas izklaidēt ģimeni un draugus, kuri ierodas apraudzīt mazuli.
4. Funkcionāla palīdzība. Lai nošķirtība darbotos un būtu iespēja atpūsties, jaunā māmiņa ir jāatbrīvo no ikdienas pienākumiem. Šajās kultūrās sievietēm tiek nodrošināts kāds cilvēks, kas parūpējas par vecākajiem bērniem un saimniecībā veicamajiem darbiem. Arī ASV koloniālajā periodā sievietes bieži vien atgriezās dzimtajās mājās (valstīs), lai saņemtu šāda veida atbalstu.
5. Jaunās lomas un statusa sociālā atzīšana. Šajās kultūrās Šterns un Krukmans pamanīja lielu personisko uzmanību, kas tiek veltīta jaunajai māmiņai. Ķīnā un Nepālā ļoti maza uzmanība tiek pievērsta grūtniecībai, taču daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta mātei pēc bērniņa piedzimšanas. Tas tiek aprakstīts kā „rūpes par māmiņu”. Piemēram, jaunās māmiņas statuss tiek atzīts, izmantojot sociālos rituālus un dāvanas. Pendžabā tā ir „iznākšanas ceremonija”, kas ietver mazgāšanās rituālu, matu mazgāšanu, ko veic vecmāte, un svinīgo maltīti, ko gatavo bramins. Kad māmiņa atgriežas sava vīra ģimenē, viņa atgriežas ar daudzām dāvanām, ko saņēmusi gan pati, gan bērniņš. Zemāk ir aprakstīts pēcdzemdību rituāls, kas notiek Čagā, Ugandā. Tas atšķiras no tā, ar ko saskaras jaunās māmiņas industriāli attīstītajās zemēs.
Trīs mēnešus pēc bērna piedzimšanas Čagas sievietei tiek noskūti mati, galva tiek rotāta ar pērlīšu tiāru, viņu ietērpj senā ādas apģērbā, kas rotāts ar krellēm, ko vecajie ieliek viņai rokās, tā ir sievietes pirmā publiskā parādīšanās ārpus būdas kopā ar mazuli. Procesija lēni virzās uz tirgus pusi, viņa tiek sveikta ar dziesmām, kādas tiek dziedātas karavīriem, kas atgriežas no cīņas. Sieviete un viņas bērns ir pārdzīvojuši bīstamās nedēļas. Bērns vairs nav neaizsargāts, viņš ir iemācījies, ko nozīmē mīlestība, pasmaida savu pirmo smaidu un ir gatavs iepazīt gaišo un skaļo pasauli. (Dunham, 1992; 148.lpp).
