Aleksejs Grigorjevs: Ukraiņi cer uz labāko. Ļoti gribētos, lai šoreiz nenāktos vilties 2
Lidojot uz Kijevu prezidenta Volodimira Zelenska inaugurācijas priekšvakarā, biju domājis, ka uz vietas tikšu skaidrībā, ko var sagaidīt no jauna Ukrainas prezidenta. Tomēr jautājums “who is Mr. Zelenskij” (“kas ir Zelenska kungs”) paliek karājamies gaisā un visām atbildēm ir pagaidu raksturs.
Joprojām simtprocentīgi skaidrs ir tikai viens: balstoties uz bezprecedenta lielu vēlētāju atbalstu, jaunais prezidents vēlas koncentrēt savās rokās pēc iespējas lielāku varu – pat ja šī vēlme ved pie tiesiski apšaubāmiem soļiem, tādiem kā Ukrainas parlamenta atlaišana dažus mēnešus pirms tās kadences beigām. Kam šī vara tiks izmantota?
Otrajā vēlēšanu kārtā viņu atbalstīja pāri par 73% balsotāju. Kā parasti, Ukraina ar savu sparu un temperamentu spilgti parāda mums un pasaulei tendences, kas manāmas arī citur: tauta negrib vecās elites, vecās partijas un vecos ģīmjus. Politika pārtop par šovu ne tikai Ukrainā. Dažiem tas izdodas labāk, dažiem sliktāk.
Var strīdēties, pie kuras no šīm divām kategorijām pieder ASV līderis Donalds Tramps, bet diez vai kāds noliegs, ka viņš ir gana “šovisks” savā vadības stilā. Latvijas politikā redzam šo pašu tendenci, bet, kā jau pie mums ierasts, daudz pliekanākā izpausmē, kas, iespējams, nemaz nav tik slikti.
Ukrainā izvēles iespējas nebija labas. Varēja izvēlēties vai nu zināmu, nosacīti sakot, ļaunumu (prezidentu Porošenko), vai galīgi nezināmu personu (šovmenu Zelenski). Tomēr viena daļa no 73% procentiem nobalsojušo Ukrainas vēlētāju ticēja, ka nezināms ir zināms, jo bija noskatījušies filmu “Tautas kalps” ar Zelenski kā prezidenta lomas tēlotāju.
Turklāt, objektīvi skatoties, Porošenko ir bijis labākais prezidents Ukrainas vēsturē. Viņš saņēma valsti sabrukuma stāvoklī: armijas praktiski nebija, Krimu un daļu teritorijas valsts austrumos ieņēma Krievijas karaspēks un virzījās uz priekšu, grivnas vērtība kritās, ekonomika tuvojās pilnīgam kraham. Prezidentam Porošenko un viņa valdībai izdevies apturēt Krievijas karaspēku un pat atgūt daļu no zaudētās teritorijas, apturēt ekonomikas lejupslīdi un pat panākt nelielu izaugsmi, stabilizēt nacionālo valūtu un izveidot vērā ņemamas rezerves.
Vēl iespaidīgāki ir viņa panākumi ārpolitikā: ukraiņi beidzot var braukt uz Šengenas valstīm bez vīzām, izveidojās Ukrainas sabiedroto pulks, parakstīts asociācijas līgums ar Eiropas Savienību.
Šie četri ir vieni un tie paši jau daudzus gadus: Ahmetovs, Pinčuks, Firtašs un Kolomoiskis. Viņiem pieder uzņēmumi, veselas nozares, TV kanāli, kuri nosaka politisko dienaskārtību, viņiem ir milzīga ietekme tiesību sargājošajās iestādēs un tiesās.
Prezidents Porošenko savas prezidentūras laikā ar viņiem gan sadarbojies, gan konfliktējis. Atklāts paliek jautājums – vai Porošenko nespēja vai negribēja darīt vairāk. Zīmīgi, ka visiem četriem oligarhiem piederošie TV kanāli atbalstīja Porošenko oponentu Zelenski. Tas bija vēl viens izšķirīgs faktors, kāpēc tik liela daļa ukraiņu izvēlējās Zelenski par prezidentu.
Bažas rada arī fakts, ka Ukrainā un ne tikai Ukrainā ir izveidojies jauns politiskas personas atbalstītāja tips, kas atgādina reliģiozo fanātiķi – līdzīgu tiem, kuri pirms kāda pusgadsimta Dienvidamerikas džungļos dzēra limonādi ar indi, paklausot sava sprediķotāja aicinājumam. Jebkuras šaubas par to, vai tiešām Zelenskis būs tas, kurš vedīs tautu uz paradīzi zemes virsū, viņos izraisa iracionālas dusmas.
Protams, gribētos cerēt uz to labāko. Tā nav, ka šīs cerības būtu galīgi bez pamata.
Arī politikā viņš iesaista daudz jaunus, uz reformām vērstus, eiropeiski domājošus cilvēkus. Viņa komandā ir redzēts bijušais ministrs no premjera Jaceņuka valdības (2014–2018) – lietuvietis Aivars Abramāvičs, daudzi pazīstami ekonomisti un juristi. Oleksandra Daniļuka, kādreizējā finanšu ministra, iecelšana par Drošības padomes vadītāju arī liecina par labu reformām.
Viennozīmīgi tika paziņots par sadarbības turpināšanu ar Pasaules valūtas fondu – arī nomierinoša ziņa. Savā pirmajā ārzemju vizītē prezidents Zelenskis šonedēļ devies uz Briseli, kas ir apsveicams politisks signāls. Viņš ir atjaunojis Mihailam Saakašvili nelikumīgi atņemto Ukrainas pilsonību. Nav slikti.
Pats Kolomoiskis sniedz intervijas medijiem, ir atgriezies Ukrainā un paziņojis, ka ir gatavs palīdzēt Zelenskim cīnīties ar korupciju. Jāatzīmē, ka Kolomoiska saistība ar jaunievēlēto prezidentu daudziem šķiet visai aizdomīga, tāpat arī bijušā Kolomoiska jurista iecelšana par prezidenta administrācijas vadītāju. Vai Kolomoiskis tiešām vēlās, lai tagad viss notiek pēc likuma? Lai nu tā būtu.
Ukrainā atgriezies arī kādreizējais Prezidenta Janukoviča administrācijas vadītāja vietnieks Andrejs Portnovs un jau paspējis iesniegt tiesā prasības par Porošenko un pret Maidana līderiem. Gaisā jūtama revanša piesmaka. Acīs krīt sajūsma, pat eiforija, ar kādu Zelenski uzņēma Radā atlikušie Janukoviča atbalstītāji.
To zinot, kļūst saprotams samulsums, ar kādu daudzi mani paziņas Kijevā uztvēra Zelenska ievēlēšanu, piesardzība, ar kuru viņi vēro jaunā prezidenta pirmos soļus. Ukraiņiem ir nācies pārāk daudz vilties. Jā, vairākums cer uz labāko. Ļoti gribētos, lai šoreiz nenāktos vilties.
Labāka veida, kā uzzināt patiesību par to, kas mums ierādīts Kalna sprediķī, nav – “Pēc viņu augļiem jūs viņus pazīsit”. Kalnā tika runāts par viltus praviešiem, bet tikpat labi šie vārdi attiecināmi arī uz īstajiem. Ja augļi ir labi, tad pravietim var ticēt. Galu galā tautas ilgas pēc pozitīvām pārmaiņām, kas noveda pie prezidenta Zelenska ievēlēšanas, izjūt arī prezidents un viņa komanda. Redzēsim, ko viņi būs gribējuši un spējuši paveikt. Bet mūsu atbalsts Ukrainas tautai nemazināsies jebkurā gadījumā.