Uldis Šmits: Latvijai jāliek malā “ko tad mēs, maza valsts” kompleksi 12
Pirms pusgada, kad bija pagājušas Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē pirmās nedēļas, premjere Laimdota Straujuma, tiekoties ar prezidentūru atbalstošajiem uzņēmējiem, jau izdarīja sākotnēju secinājumu, ka “mēs neizskatāmies slikti vai, drīzāk, mēs izskatāmies labi. Un mums jāizskatās labi sešus mēnešus un arī pēc tam”. Arī tagad jāatzīst – kopumā “mēs izskatāmies labi”, ko apstiprina gan ES augstāko amatpersonu sacītais, gan citas dzirdētas liecības, īpaši no Briseles puses. Protams, Austrumu partnerības nākotnes sakarā rodas jautājumi, uz kuriem atbildes ietekmēja un turpina ietekmēt Krievijas agresija Ukrainā.
Lai vai kā, tomēr prezidentūra bija nepārvērtējama pieredze un, kā pieņemts teikt, izaicinājums. Pagājušajā nedēļā stafete tika nodota Luksemburgai, kam ES prezidēšana drīzāk ir rutīna. Iepriekšējo reižu uzskaitījums iznāk pagarš, taču būtu atgādinājuma vērts – tie ir 1960., 1963., 1966., 1969., 1972., 1975., 1980., 1985., 1991., 1997. un 2005. gads. Runājot par visus interesējošajiem un Latvijā daudz apcerētajiem prezidentūras tēriņiem, jāpiezīmē, ka Luksemburga tiem atlicinājusi apmēram 93 miljonus eiro. (2005. gadā bija līdzīgs budžets – 90 miljoni.) Gluži vēsturiskā aspektā Luksemburgas prezidentūras kopš ES pirmsākumiem aptver dažādus politiskos laikmetus Eiropā. Šodien var sacīt – no iepriekšējās aukstā kara ēras līdz tagadējai. Varbūt citkārt šī ES dibinātājvalsts spētu kaut kādā ziņā sekmēt agresijas pārtraukšanu Ukrainā, ņemot vērā senās saites starp Luksemburgu un Krieviju jeb lielhercogistes un cara galmiem vai finanšu sakarus, kā arī Luksemburgas vadošo politiķu ierasto dialoga uzturēšanu un risinājuma meklējumu, ar ko savulaik izcēlās ilggadējais premjers, pašreizējais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers. Bet diez vai tas ko dod apstākļos, kad diplomātija tiek izmantota kā hibrīdkara sastāvdaļa. Tieši minētais karš un Grieķijas krīze var aizēnot vai padarīt par pilnīgi nebūtiskām eiropiešu izvirzītās prioritātes, ieskaitot tās, kuras ar zināmu pompu izziņo katra ES Padomes prezidentūru pārņemošā valsts. Tiesa, kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gadā un Eiropadomes priekšsēdētāja amata ieviešanas “rotējošās” prezidentūras ir zaudējušas agrāko svaru, lai gan to galvenokārt nosaka nevis uz sešiem mēnešiem iegūtais statuss, bet katras valsts varēšana un gribēšana ietekmēt situāciju.
Premjeres Straujumas pieminētais “pēc tam” ir iestājies, un nepavisam nav slikti, ka prezidentūru pārņēmusi valsts ar visumā konservatīvu dzīves uztveri un tādu pašu politiku, kuru maz iespaido fakts, ka tagadējo valdošo koalīciju vada liberāļi. Vai ka premjers Ksavjē Betels ir gejs, bet ārlietu ministrs Žans Aselborns skaitās sociālists. Lielhercogiste pārāk neuztraucas par savu izskatīšanos Eiropas presē, kur palaikam parādās neglaimojoši raksti par šo “fiskālo paradīzi”. Tāpat Brisele bieži ir kratījusi ar pirkstu. Tomēr luksemburgieši parasti neiet vis kaktiņā noraudāties, bet izvirza pretargumentus (gan ne grieķu stilā). Par tiem var strīdēties, taču arī Latvijai jāliek malā “ko tad mēs, maza valsts” kompleksi, lai kopā ar Igauniju un Lietuvu aizstāvētu Baltijas telpas attīstībai nozīmīgo. Lai, piemēram, neizčākstētu Latvijas prezidentūras laikā iedibinātais Enerģētikas savienības projekts un lai jaunā Eiropas drošības stratēģija, kas izstrādājama līdz nākamā gada jūnijam, būtu patiešām efektīvi lietojama stratēģija, nevis tikai kārtējais dokuments. Citiem vārdiem, “mēs” nedrīkstam atslābināties. Ir vajadzīga pastāvīga aktīva iesaistīšanās. Īpaši tagad, jo var gadīties, ka pēc tam būs par vēlu.
