Pēc svētkiem – gan priecīgas, gan dusmīgas pārdomas. “LA” lasītāju viedokļi 3
“Gribu izteikt savas domas par Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem,” raksta alūksniete Kokle Līviņa un arī vairāki citi “LA” lasītāji.
Līviņas kundze uzsver, ka “svētki kopumā bija ļoti skaisti”, un teic paldies visiem to rīkotājiem un dalībniekiem. Viņa bijusi pārsteigta par ministres lēmumu atsaukt svētku gājienu un jautā amatpersonai: “Vai jūs zināt, cik svarīgi bērniem ir piedalīties gājienā – pierādīt sevi kā svētku dalībnieku arī tieši gājienā gan saviem vecākiem, radiem, kaimiņiem? Pie mums bija ļoti daudz ārzemju viesu. Arī es ļoti gaidīju gājienu, jo tur piedalījās mans dēls kā pūtēju orķestru virsdiriģents un vedekla kā orķestru defilē vadītāja, kā arī muzicēja mazbērni.” K. Līviņa ierosina turpmāk mainīt svētku nosaukumu un dēvēt šo grandiozo sarīkojumu par “Dziesmu, deju un mūzikas svētkiem”.
Kritiski noskaņots ir vokālais pedagogs, pedagoģijas doktors Edgars Kramiņš: “Ikvienam ir skaidrs, ka, jo vairāk skolēni sēdēs pie datoriem, jo vairāk tie ģībs un mazāk izdziedās un izdejos latviešu tautas dziesmās ieliktās vērtības, kas spēcina.” Viņš uzskata, ka politiķi noveļ atbildību cits uz citu: “ZZS veselības ministrs Guntis Belēvičs, metoties “Vienotības” izglītības ministres Mārītes Seiles aizstāvībā, nāk klajā ar “sensacionālu atklājumu”, ka “mūsu bērnu veselība ir katastrofālā stāvoklī”, vienlaikus uzsvērdams, ka par bērnu veselības stāvokli jāatbild nevis viņa vadītajai Veselības ministrijai, bet gan Izglītības ministrijai.” Kramiņa kungs spriež, ka “Dziesmu svētki vairs nav domāti dalībniekiem, bet organizētājiem. Dalībnieki kļuvuši vien par līdzekli organizatoru un virsvadītāju ambiciozo mērķu sasniegšanai. Tāpēc arī repertuārs tik attālināts no pašu dalībnieku vēlmēm un nesniedz vairs vēsturisko gandarījumu.” Viņš vedina pārdomāt, kāpēc mājās labi sagatavotām dziesmām nepieciešams tāds mēģinājumu skaits: “Latvieši, tāpat kā citas tautas, pulcējoties pie ugunskuriem, mītiņos vai atceres pasākumos, skaisti dzied arī bez mēģinājumiem. Tas, ka reālie svētku organizētāji un virsvadītāji ar dalībniekiem nestrādā ikdienā un nepārzina viņu spējas un iespējas, tad arī ir esošo problēmu pamatā.”
Savukārt Uldis Kauliņš nobažījies par svētku dalībnieku drošību un noslodzi. Viņš uzskata, ka skolēniem atslodzei vajadzēja organizēt nelielas ekskursijas muzejos, pa Rīgu, uz Jūrmalu. Un ka svētku koncerti bija jāplāno, nepārsniedzot maksimāli pieļaujamo dalībnieku skaitu uz skatuves.
