Jums ir izskaidrojums, kāpēc latviešus tik ļoti piesaista dzīve uz skatuves? 10
Padomju laikā tā bija savas identitātes apzināšanās. Tagad situācija nav tik labvēlīga. Zinot, ka teātri skatās no 18 līdz 20% iedzīvotāju, teātris ļoti izjūt, ka pusmiljons iedzīvotāju aizbraucis projām. Jāsaražo nenormāli daudz izrāžu, lai piesaistītu skatītāju. Taču kaut kādā ziņā jūtams arī lielu pārmaiņu laiks – cilvēki grib nākt uz teātri un domāt.
Mainās publikas attieksme?
Skatītājs kļuvis brīvāks, jo gados jaunāks un jaunībai nāk līdzi brīvība.
Teātra “gēns” no kā mantojumā ir nācis?
Paps Ķimalē spēlēja pašdarbības teātri, atradu kara laika brošūras, kurās pierakstīts, ka viņš piedalījies “Skroderdienās Silmačos”, “No saldenās pudeles”, laikam arī “Zagļos”. No papa māsīcas uzzināju, ka viņš spēlējis kopā ar savu draudzeni Hertiņu, pavadījis uz mājām pēc mēģinājuma, pat kāvies viņas dēļ. Noskaidroju to tēva dzīves posmu, kas man iztrūka un kuru mamma nekad nebūtu stāstījusi.
Domājot pa saviem senčiem un arī par saviem bērniem, varu teikt, ka viņiem ir tas, kā man nav, – pacietība. Bet dzīvē ir svarīgi būt pacietīgam. Man patīk darīt ļoti daudzus darbus, bet tur arī vajadzīga šī īpašība, taču man tās pietrūkst.
Radu saime jums kupla – noskatījos filmu par jūsu dzimtu “Tēvs, radi un kuļmašīna”, kur aizkadrā stāstāt, ka dēls saskaitījis pāri par 800 radinieku!
Tas jau tikai no atmiņām, ja izpētītu arhīvu, būtu vēl vairāk. Omammas ģimenē bija septiņas meitas un viens dēls – jau sanāk pa 16 un 17 māsīcām un brālēniem katram.
Manai mammai bija trauku komplekts, lai galdu var uzklāt sešdesmit cilvēkiem – ar dziļajiem, pusdienu un saldā ēdiena šķīvjiem, zupas terīnes bija vai desmit. Padomju laikā radu sanākšana bija neatsverama dzīves sastāvdaļa, tā cilvēki uzturēja cieņu – brauca viens pie otra ciemos, biežāk tikās. Atceros bērnībā gadījumu, kad kaimiņmājās sanākšanu rīkoja par godu radiniecei, kas bija beigusi māsu skolu. Tiku sapucēta no Latvijas laika pāršūtā smalkā, baltā kleitā, sēžam visi pie liela galda, un saldajā ēdienā pasniedz augļu zupu, manā šķīvī ir tikai viena plūme, bet pārējiem to plūmju daudz. Izeju ārā pie malkas šķūnīša un raudu skaļā balsī. Nāk prasīt, kāpēc raudu, es saku – nebija plūmes. Iegāju iekšā, skatos, mans šķīvis pilns ar kaudzi ar plūmēm, kuras visi radi no saviem traukiem bija salikuši manējā.
Sanākšanās daudz dziedāja, pieaugušie gāja arī rotaļās – neiztrūkstoši spēlējām “Ādamam bij’ septiņ’ dēli”, “Kumeliņi, kumeliņi”, “Pēdējais pāris šķiras”, dejoja “Plaukstiņpolku”, “Tūdaliņ, tāgadiņ”. Cilvēki priecājās! Man tagad tā pietrūkst.
Kad atnācāt uz Rīgu, lauku nepietrūka?
Kad vairs nav mammas – pietrūkst. Nenoliedzami, vērtība ir pašai vietai, taču labi, ka tur arī dzīvo cilvēki.
Par saviem bērniem varu teikt, ka viņiem bijusi ideāla bērnība, jo visu laiku pa laukiem dzīvojušies. Meita ir slaukusi govis, puika jūdza zirgu, brauca papam līdzi uz traktora, un viņiem tas patika. Bija arī romantika – sienā varēja gulēt. Mans paps ar zirgu mazbērnus veda ekskursijās pa tuvējo apkārtni, kur galvenais viņiem bija pikniks – izklāja deķus un ēda līdzpaņemtos gardumus.
Jūsu mazbērniem lauku vairs nav?
Par to būs jādomā. Ne jau velti visa mūsu rakstnieku plejāde nāk no laukiem, sākot ar Blaumani, Jaunsudrabiņu un visiem pārējiem.
Nupat vai katram jājautā – kāds darbs valsts simtgadei padomā?
Man liekas, ka no mums nezin ko gaida, bet tie, kas tur augšā lemj, ko viņi?
Nu ko, es varētu uztaisīt simtgadu dobi un turēt to izravētu.
Nez ko jūsu vecaistēvs, kas, kā lasīju, piedalījies Brīvības cīņās, tagad teiktu par Latviju?
Brīvības cīņās piedalījās abi mani vectēvi un abi no Latvijas valdības saņēma zemi, viens – Ķimalē un otrs – Īvandē. Kārtojot mammas dokumentus, vienam no viņiem atradu arī apliecinājumu, ka apbalvots ar Atzinības krustu. Vēstulēs no armijas viņš vecaimammai rakstījis: “Tu tikai izturi, tikai izturi!” Saprotu, ka viņa gribējusi no vienas māsas aizņemties naudu, bet vecaistēvs saka, lai neaizņemas, lai iztur, sola, ka strādās no rīta līdz vakaram. Teksti tādi kā filmās rāda.
Par Latviju viņi teiktu, ka noteikti varēja būt labāk. Savā laikā Jaunatnes teātrī spēlējām Oskara Lutsa “Pavasari”, kur darbība notiek 19. gadsimtā, bērni skatās globusu un viens saka – šeit būs Baltijas savienotās valstis. Ja būtu Baltijas savienotās valstis un visas nostātos pretim Krievijai, kā to izdarīja Somija, arī mēs būtu citādāki. Lūk, tas ir jautājums – ja sapņu valsts ir Somija, tad arī šeit tā varēja būt.
Jūsu vecāki Latvijas atjaunoto brīvību tomēr piedzīvoja.
Man žēl, ka tik vēlu. Papam jau bija pāri 60 gadiem, un viņš metās tādos darbos! Visu mūžu bija zemes mīlestība, zirgi, taču veselība neturēja.
