Tik ilgi teātrī, cik alga 1994.gadā. Saruna ar aktrisi Indru Burkovsku 10
Citugad “Spēlmaņu nakts” uzdzina žāvas, bet šoreiz pat izsmieties varēja no sirds. Vispārējās atzinības gaisotnē tīmekļa komentētāji nominēja “Spēlmanim” sarīkojuma vadītājas – un pelnīti. Indra Burkovska bija viena no tām – pašai esot vēl grūti noticēt, ka pirmspensijas gados kas tik spārnojošs var gadīties. Laimes sajūta gan viņā mijas ar skumjām, jo šogad aizsaulē devusies māte, kā arī pārdomām par aktiera mūžu – kā nekā uz skatuves pavadīti gandrīz 40 gadi.
Interneta komentāros jums ne tikai balva, pat jauns seriāls novēlēts.
Ziniet, kā aktieri dara – ja filma vai iestudējums izdodas labi, tad viņi saka – es arī tur piedalījos! Ja neizdodas – režisors vainīgs. Lai kā man gribētos “Spēlmaņu nakts” sedziņu pavilkt uz savu pusi, Mārtiņš Meiers* ir ģēnijs – lai viņam visi labie gari stāv klāt.
Ir laimes sajūta un pat grūti noticēt, ka tas ar mani noticis. Ja tā padomā, kas ar teātri nesaistītos varētu interesēt “Spēlmaņu naktī”, bet tā nav – cilvēki veikalā nāk klāt un saka paldies, vēstules raksta. Draugi teica, ka jau folklorizējies teksts no sarīkojuma – cik gadus esi teātrī? Nu, vai tu atceries, cik tev liela alga bija 1994. gadā? Tik arī esmu.
Lai vēl kāds saka, ka latviešiem pietrūkst humora izjūtas.
Ļoti daudz kas atkarīgs no režisora. Biju uz “Comedie la France” teātrī Parīzē un skatījos vienu Moljēra lugu, kur publika sāka smieties, pirms vēl bija atvēries priekškars. Domāju, par ko viņi smejas? Vienkārši priekškars nevērās vaļā un to kāds tirtināja, tirtināja… Kad beidzot atvērās, puse nokrita zemē. Tur bija tādas “štukas” sadomātas, publika smējās kā bērni. Pie mums tomēr nāk līdzi pārlieku liela nopietnība.
Ienāca prātā bēru diena manai omammai, kad naktī viņu vāķējām Kuldīgas mājas verandā, fāters visu laiku atcerējās dažādus atgadījumus un mēs smējāmies. Cik gaiši viņu pavadījām! Man ir ļoti laimējies, jo tēvs tik labi prata stāstīt notikumus no dzīves.
Nacionālajā teātrī joprojām tiek rādīts visnotaļ jautrs gabals “Latgola.lv”, kur stāsta notikumus “iz dzīves”. Tikpat labi tādus kāds varēja sarakstīt nevis latgaliešu, bet tāmnieku mēlē.
Pati neredzēju, bet Kuldīgas kaimiņiene stāstīja, ka skatījusies Alsungā tāmnieku dialektā iestudētu “Latgolu.lv”. Tur ir kaut kāds superkods uzķerts. Kā tā izrāde dzīvo laukos! Piedaloties dažādās žūrijās un redzot, kā pašdarbnieki to spēlē, priecājos, ka ir arī cits skats. Esmu lepna par Danskovīti, ka viņa, būdama skolotāja Baltinavā, pie Krievijas robežas, savāca tādus stāstus.
Šovakar jums izrāde “Žilbinoši!” – par amerikānieti, kura ar sliktu muzikālo dzirdi un balsi mērķē uz solokoncertu slavenajā Kārnegi zālē. Delikāts temats, kad cilvēks nespēj objektīvi novērtēt savu varēšanu.
Šajā lugā esmu vienīgais izdomātais tēls, kuru autors ielicis kā kontrapunktu, pārējie visi ir dokumentāli personāži. Esmu šīs dziedātājas kalpone, kas briesmīgi nevar ciest, kā viņa dzied, un visu laiku lamājas. Bet slikti nodziedāt arī ir liela māksla. Andrim Freidenfeldam taču bija “Dziesma manai paaudzei”, kad jebkurš varēja kāpt uz skatuves un dziedāt. Mēs esam tik kompleksaini. Ja tev vienreiz tiek dota iespēja stāvēt uz skatuves un dziedāt, un tu to ļoti gribi, tad – dari! Taču jābūt gatavam, ka par tevi var arī smieties.
Aktieriem mēdz būt veiksmes brīdis, kad viņus pamana režisors.
Ar režisoriem ir dažādi. Tagad lasu Austras Skudras** grāmatu par Jāni Samauski*** – kā tur katrs režisors tiek analizēts! Es līdz šim diezgan vienkārši piegāju – vai nu patīk, vai nepatīk. Katram nāk līdzi kāds virsuzdevums un ir patīkami kopā strādāt ar gudriem cilvēkiem.
Ir kāds režisors, ar kuru ļoti gribētu strādāt kopā?
Nu, es pagaidīšu, kad Meiers iestudēs izrādi…
Vai ar šodienas saprašanu jūs arī būtu kļuvusi par aktrisi?
Man grūti teikt. Biju kārtīga lauku meitene, mācījos Kuldīgā, Rīgu maz biju redzējusi. Skolā mums bija ļoti labs pašdarbības kolektīvs, atceros, ka spēlējām “Rungu iz maisa”, “Kaķu namu” u. c. izrādes. Pēc tam – Silaines muižā pie savas kolēģes Lāsmas Kugrēnas tēva Raimonda, kurš bija atsūtīts uz Kuldīgu, lai teātrim iepūstu elpu. Viņš tiešām spēja aizraut, bija ļoti labs organizators, tagad lasu viņa piezīmes – supergudrs vīrietis. Mums ļoti labi gāja, bijām liels kolektīvs, braucām viesizrādēs.
Kad konservatorijā pirms iestājeksāmeniem gāju uz konsultācijām, pavīdēja doma, ka eksāmenā vajag izskatīties ļoti meitenīgi, nu tad es matos iesēju tādu milzīgu banti. Dzidra Ritenberga pēc tam teica – tevi nevarēja nepamanīt. Sākumā man vēl nāca līdzi mazvērtības kompleksi – ko nu es –, bet pēc pirmā gada Rīgā sapratu – ja ko grib panākt, vajag mēģināt. Nākamgad man būs četrdesmit gadi uz skatuves.
Daudzos teātros esat spēlējusi, ar ko Nacionālais, kurā tagad strādājat, ir īpašs?
Jau studiju gados kursabiedrene Ruta man uzdāvināja kartīti, uz kuras bija Nacionālais teātris un priekšā sarkans “Žigulis”, ar vēlējumu – lai ar katru gadu šis teātris tev kļūst tuvāks un tuvāks – no aktieru ieejas puses. Var teikt, ka piepildījies kaut kāds mans jaunības dienu sapnis.
Kad no Kuldīgas mūzikas skolas, kur mācījos klavierspēli, mūs divreiz gadā veda skatīties operu un baletu, bet no skolas gadījās, ka aizbraucām uz Jaunatnes teātri, es vēl nodomāju, ka tas nu gan nav teātris, bet kaut kāds šķūnis – ne tur samta krēsli, ne lustra. Nacionālajā tas viss bija, kā pirmo izrādi tur redzēju “Lolitas brīnumputnu” un pēc tam “Ar būdu uz baznīcu”.
