Māris Zanders: Pēc sestā oktobra būs septītais, astotais… 3
Neraugoties uz it kā visur pamanāmo priekšvēlēšanu gaisotni, pieļauju, ka liela daļa sabiedrības dzīvo ar savu dienas kārtību. Paša plānos tuvāko nedēļu laikā ir aprunāties ar cilvēkiem, kuri izveidojuši Latvijas Universitātē Lībiešu institūtu, un cilvēkiem, kuri gatavo izgudrojumiem veltīto izstāžu festivālu ciklu “MINOX 2018”. Savukārt ar kandidātiem – cik nu iespējams īsi. Tomēr tālākā teksta mērķis nav koķetēšana ar distancēšanos no politikas. Vēlos norādīt uz vairākiem elementiem, kas vedina domāt, ka vēlēšanu 6. oktobrī rezultāts nebūs, atvainojos par ironiju, sākums nedz visam labajam, nedz visam sliktajam. Dalība balsojumā ir svarīga, parlamentā iegūto vietu skaits arī, bet…
Jāsāk ar vienkāršāko: daudz atkarīgs no tā, kādi konkrēti cilvēki tiks ievēlēti. Nav runa tikai par to, ka partiju kandidāti, nonākot jau deputātu statusā, dažkārt izrādās ar savu un savu labvēļu specifisko dienas kārtību, kas tā īsti nesakrīt ne tikai ar vēlētājiem solīto, bet ar “dzimtās” partijas vēlmēm. Zināma akadēmiskā higiēna man liedz izplatīt minējumus, saucot konkrētas personālijas, tomēr vairāku partiju kandidātu sarakstos redzu cilvēkus, kuri tajos, ja tā var teikt, deleģēti no malas. Kā ikdienas valodā sakām, tur visādi brīnumi var gadīties.
Tāpat neaizmirsīsim, ka nākamgad vasarā Saeimā vēlēs Valsts prezidentu. Te uzreiz sakuplo virkne pagaidām nezināmo lielumu un iespējamo variantu. Vai Vējonis vēlēsies atkārtoti kandidēt? Ja vēlēsies, tā ir viena situācija, ja ne, pavisam cita. Tostarp prezidenta Vējoņa attieksmē pret jaun-ievēlēto parlamentu, kas – neatkarīgi no katra politiskajām simpātijām – solās būt diezgan raibs, attiecīgi koalīcijas un opozīcijas attiecības krietni nospriegotākas nekā šajā Saeimā. Var izrādīties, ka vairuma ieskatā diezgan jau simboliskajai Valsts prezidenta institūcijai izrādās liela nozīme. Ja runājam par premjera amata kandidāta(u) nosaukšanu, nosaukšanas reižu skaitu un, jā, pat atkārtotu vēlēšanu rosināšanu, tad skaidrs, ka situācija, kad līdz prezidenta vēlēšanām ir pusgads, atšķiras no tās, kurā runa būtu par ilgāku laika nogriezni.
Jāpatur prātā arī tas, ka politisko tirgu noteiks ne tikai vēlēšanu rezul-tāti, bet arī pašmāju varas ekosistēmai svarīgi citi notikumi. Kāds cilvēks tiks virzīts Latvijas Bankas prezidenta postenim un kāds varētu strādāt jaunajā Eiropas Komisijā? Ja mierīgiem civiliedzīvotājiem tie liekas salīdzinoši mazsvarīgi jautājumi, ticiet man, ka varas ekosistēmā tas tā nav. Galu galā nākamgad būs arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Un atkal – ja lasītāju vairumam tas nav gluži dienas kārtības pirmajā divdesmitniekā, tad par politisko vidi gan tā nevar teikt. Ja vienkāršojam aprakstu, tad Eiropas Parlamenta vēlēšanu tuvums var nozīmēt, ka virkne personāžu nevis, teiksim, novembra sākumā dodas ziemas miegā, bet tikai īsi iepauzē, lai turpinātu nākt klajā ar paziņojumiem, prasībām, solījumiem utt. Jāpiemetina arī, ka spēku samērs parlamentā ietekmē to, attiecībā uz ko sāk pukstēt mīlestībā vai atsalst pašvaldību vadītāju sirdis, kas savukārt sola pārmaiņas arī vietvaru līmenī. Citiem vārdiem sakot, garlaicīgi nebūs arī pēc 6. oktobra.
Mierīgie civiliedzīvotāji, protams, centīsies no tā visa sevi pasargāt, un pareizi darīs. Labprāt pievienotos modelim “nobalsošu, un viss”, bet ir viena problēma. Ja nu kādi subjektīvi secinājumi par līdz šim novēroto rodas, tad tie ir šādi: mums pietrūkst formālu vai neformālu platformu, kur domu apmaiņa notiek bez lamāšanās vai histēriskas visa vērtēšanas caur politiķu prizmu; pēc kārtējā balsu nodošanas rituāla mēs par šo pietrūkšanu aizmirstam, līdz pienāk kārtējās vēlēšanas un mēs atkal esam pie saduļķotas publiskās telpas, jo instinktīvi jūtam, ka varenajiem informācijas un viedokļu plūdiem, kas vienmēr izveidojas vēlēšanu priekšvakarā, tā īsti ticēt nevar. Tādēļ simboliskajā septītajā oktobrī ir vērts sākt domāt par to, lai tomēr būtu platformas, kurās kaut kāds veselais saprāts un pieklājība turētos arī laikā starp kārtējiem sinapšu atslābšanas uzliesmojumiem.
