Pēc septiņu gadu darba Dānijā atgriežas dzimtajā pusē. Dārznieces Ivetas Vilnes stāsts 0
Iveta Vilne septiņus gadus nostrādāja Dānijas pilsētā Bilundā, pirms trim gadiem iegādājās īpašumu dzimtajā pagastā Nīcas novada Otaņķos un šoziem ir atgriezusies mājās. Nu viņai ir pašai sava dārzniecība ar plašām siltumnīcām, bet, kā saka Iveta, tas vēl tikai sākums, plāni ir lieli. Ivetai ļoti svarīga ir dzimtene, savi mīļie cilvēki un iespēja paveikt ko labu mājās. Dānijā viņa jutās kā svešumā.
Apvienoja vairākus darbus
“Esmu dzimusi, augusi otaņķniece. Beigusi Rudes pamatskolu, pēc tam Nīcas vidusskolu. Vēlāk devos uz toreizējo Bulduru Dārzkopības tehnikumu un izmācījos par dārznieci. Tur apguvu augļkopību, lopkopību, augkopību, puķkopību – visu kopā. Biju lauku bērns, visa bērnība pagāja pa dārziem, tāpēc arī izvēlējos dārzkopja specialitāti. Piedzima meita, pēc tam strādāju gan skolā par apkopēju, gan konservu cehā, gan par grāmatvedi – esmu pabeigusi arī Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiāli, iegūstot pirmā līmeņa profesionālo izglītību kā grāmatvede. Tad māsīca pirms septiņiem gadiem piedāvāja braukt uz Dāniju. Bija darba vieta un bija kur dzīvot. Iepriekš teicu – ja kādreiz braukšu uz ārzemēm darbā, tad tikai ne uz Angliju zemenes lasīt. Ļoti agri rīti, smags darbs. Domāju – Dānijā palikšu uz diviem gadiem, bet iznāca septiņi,” smej Iveta.
Svešajā zemē pa naktīm izvadājusi pastu. Divos naktī sākusi un beigusi septiņos, astoņos vai desmitos no rīta.
“Strādāju naktīs un izgulējos dienā, jo diena brīva – dari, ko gribi. Labāku un vieglāku darbu savu mūžu neesmu darījusi. Ar auto man patīk braukt, un plus vēl par to maksā – tas bija lieliski. Taču pēc sešiem gadiem vienkārši izdegu – vairs nevarēju. Naktīs jāstrādā, un klāt vēl nāca otrs darbs bioloģiskajā lauksaimniecībā – stādījām, ravējām, vācām salātus un kukurūzu. Visu ar rokām. Grūti bija apvienot. Līdz pulksten 11 pārbraucu no pasta, bet uz saimniecību devāmies, kad varējām, tur noliktavas priekšnieks bija lietuviešu izcelsmes. Taču laukus drīz likvidēja, jo saimnieki saprata, ka nav izdevīgi pašiem audzēt. Pārcēlās uz citu vietu, un mēs gājām līdzi – uz noliktavu, fasētavu. Tur iepazinu tādu lauksaimniecisko ražošanu, uz kādu cenšos arī tagad pati iet – nogādāt izaudzēto preci patērētājam līdz durvīm,” stāsta otaņķniece.
Dānijā cilvēki pasūtījuši visdažādāko ekoloģisko produkciju.
Tur bijuši tomāti, gurķi, paprika, melones, zemenes, avenes, ķirši, arī olas, piens, gaļa un daudz citu preču, un to visu vajadzējis nogādāt tieši līdz pasūtītājam.
Apvienot abus darbus Ivetai Dānijā kļuvis aizvien grūtāk, jo strādāt nācies gan dienā, gan naktī.
Ielauzījās dāņu mēlē
“Bilunda ir klusa, kaut arī industriāla pilsēta. Tā ir tīra, skaista, zaļa. Jau septiņos no rīta braukā mašīnas, ar kurām slauka, uzkopj un mazgā. Bilundā ir lego rūpnīca, lidosta. Man dzīves apstākļi bija ļoti labi – īrēju vienistabas dzīvokli. Bija iekārtota virtuve un viens skapis, pārējās mēbeles nopirku pati. Bilundā reizi gadā ir tāds pasākums “Loppemarket”, kad dāņi savas vēl aizvien derīgās, bet pašiem nevajadzīgās lietas noliek otrreizējai lietošanai. Šādi nopelnītie līdzekļi tiek Sarkanajam un Zilajam Krustam, Pestīšanas armijai. Es visas mēbeles par lētu naudu tur arī nopirku – gultu, galdu, krēslus. Iekārtojos mājīgi un par samērā zemām izmaksām. Īre bija apmēram 15% no algas,” atklāj Iveta un atzīst, ka alga bijusi laba – abos darbos strādājot, sanāca pietiekami.
Dzīvodama svešajā zemē, gājusi skolā, lai mācītos dāņu valodu. Ar to gan grūti klājies. Izvadājot pastu, mašīnā katru nakti skanējis radio, bet Iveta sākumā nevienu vārdu nav sapratusi.
Pēc tam jau sākusi atšķirt radiostaciju nosaukumus, izrunu un to, cik pulkstenis – apguva vārdu pa vārdam.
“Dāņu valoda nemaz nav līdzīga latviešu valodai, ļoti daudz burtu viņi raksta, bet tos neizrunā. Dāņi turklāt vēl ļoti ātri runā, un dažreiz tāpēc paši sevi nesaprot. Kāds, piemēram, atbrauc no Kopenhāgenas, bet Bilundā neviens viņu lāgā nesaprot. Mēs latgaliski vismaz kaut ko aptveram, bet tur – ne,” stāsta enerģiskā sieviete.
Valodas kursi esot bijuši bez maksas, un skola atradusies apmēram desmit kilometru attālumā no Bilundas. Pirmos trīs gadus drīkstēja izmantot iespēju bez maksas mācīties dāņu valodu. Maksa ir ieviesta pirms pāris gadiem.
“Dāņu valodu es iemācījos sarunvalodas līmenī. Varēju aiziet uz pašvaldību un lauzītā dāņu valodā paskaidrot, ko es vēlos. Varēju arī pie ārsta aiziet un pastāstīt, kas man sāp. Ikdienas dzīvei tas ir pietiekami,” saka Iveta.
Sava zeme Otaņķos
Pirmajos divos gados dāņu zemē bijusi nepieciešama pašai sava automašīna, bet, lai to nopirktu, vajadzīga nauda. Arī īrei līdzekļus vajadzēja, un Ivetai nācās aizņemties.
Pusotra gada laikā nauda bija jāatdod. Iveta atceras, ka sākumā dažkārt pietrūcis pat degvielai.
“Cilvēki Dānijā ir ļoti smaidīgi, laipni. Bet tu tomēr nezini, kāda kurā situācijā var būt viņu reakcija. Kaimiņi draudzīgi runājas, bet, kad gadījās, ka mašīnu biju pusotru dienu novietojusi neīstajā stāvvietā, mani sagaidīja pie auto stikla pielikta zīmīte, ka nav pieklājīgi turēt mašīnu cita vietā, zem svešiem logiem. Lai gan arī mani logi bija tur pretī. Dāņi ir laipni, bet aizrāda. Veikalā vienmēr pateiks labdien, lai arī neesat pazīstami. Arī pašvaldības visur pretimnākošas,” novērojusi otaņķniece.
“Laika apstākļu ziņā Latvija ar Dāniju ir vienādas. Tas pats lietus, vēji, vienīgi tur ir daudz siltāks. Lai gan neesmu ceļotāja pēc dabas, Dānijā tuvākās vietas izbraucu. Bijām pie māsīcas Norvēģijā – tur gan auksti, bet ļoti skaisti kalni, fjordi, vispār brīnišķīga zeme. Dzīvot tomēr tur negribētu, esmu siltummīle,” atzīst Iveta.
Viņa vērtē, ka Dānijā visi pakalpojumi ir ļoti dārgi. Muzejos, teātros neesot bijusi, bet labprāt braukusi baudīt dabu Bilundas apkārtnē, arī apskatīt Dānijas pilsētas un interesantākās šīs valsts vietas. Romo sala ļoti patikusi – tur pa pludmali var braukt ar mašīnu, un tā ir kilometriem gara.
Turklāt var vērot paisumus un bēgumus – pa tiltu uzbrauc uz salas un netiec atpakaļ, jo tilts paisuma laikā paliek zem ūdens.
“Man ļoti patika arī Ribe – vecākā Dānijas pilsēta. Vecpilsētā tur logi tik zemi kā pagrabā, ieliņas ļoti šauras, mājiņas zemas. Savdabīga ir Odense – pasaku meistara Hansa Kristiana Andersena dzimtā pilsēta. Skagena rags, tālākais ziemeļu punkts, kur Ziemeļjūra satiekas ar Baltijas jūru. Ļoti skaisti. Protams, pa septiņiem gadiem daudz kur būts, bet salīdzināt ar mājām es negribu, mājās vienmēr ir vislabāk,” cieši pārliecināta ir Iveta Vilne.
Atvaļinājumos reizi gadā Iveta no Dānijas vienmēr braukusi uz Latviju. Brīvdienas ieplānotas zemeņu laikā – tad jābūt mājās un jālasa ogas.
Jau Dānijas periodā Iveta Otaņķos iegādājās īpašumu “Saulesziedi” – dzīvesvietu sev, kad beigs pa pasauli klaiņot. Izdomājusi, ko tieši saimniecībā darīs, protams, saistībā ar dārzkopību!
“Noskatīju Otaņķos īpašumu, kas pat nebija izlikts pārdošanā. Sameklēju saimnieku un jautāju, vai viņš nebūtu ar mieru pārdot. 2015. gadā nopirku, un tajā brīdī tas nebija dārgi. Nu man pieder arī vēl kolhoza laikā celtās siltumnīcas – ap 1984.–1986. gadu būvētas. Dānijā sakrāju naudu dzīvošanai Latvijā. Jāatzīst, viss ir par svešā zemē nopelnīto nopirkts. Otaņķos man ir gandrīz hektārs zemes,” stāsta Iveta un palepojas ar saviem stādījumiem – gurķi, salāti, paprika, dilles, loki, podu puķes, zemenes, kartupeļi un vēl daudz kas.
Vairāk esot zaļumu. Viena gan visu nevarētu apkopt – daudz palīdz mamma Aija un brālis Indulis ar sievu Santu, kuri gan dzīvo Liepājā. Brāļa ģimene arī paši sev kaut ko izaudzē.
Pati saimniece!
“Mans atgriešanās process no dāņu zemes sākās jau tad, kad nopirku īpašumu dzimtajā pagastā. Tomēr vēl nezināju, kurā brīdī atgriezīšos pavisam. Šogad februārī braucu mājās, manai meitai Renātei bija tikko piedzimusi meitiņa, mana mazmeitiņa – Viktorija. Viņas tagad ir Dānijā, un meita ir mazuļa kopšanas atvaļinājumā. Tad nu, dodoties uz Latviju, es gandrīz ar žēlumu skatījos atpakaļ – Dānijā paliek meita, mazmeita, tomēr mans mērķis ir iegūt pašai savu!” pārliecināti saka Iveta.
Iveta atzīst, ka tagad, kad jāapstrādā zeme un tik daudz kas jāaudzē, neesot viegli, bet zina, ka noteiktas lietas jāizdara un tad arī būs brīvāks laiks.
To varēs pavadīt, kā pašai tīk. Pati sev esi saimniece!
Dzīvoklī Iveta audzē mikrozaļumus – dīgļlapas pirmajā stadijā, kuras nogriež un ēd, tajās ir visvairāk vit-amīnu. Dānijā tās ļoti iecienījuši.
“Dāņu zemē, jo ekoloģiskāka prece, jo produkcijai lielāks noiets. Tirgu Latvijā un Dānijā pat salīdzināt nevar – pie mums iedzīvotājiem nav pirktspējas. Dānijā, ja veikalā būs baziliks un parastais podiņš maksās sešas kronas, bet ekoloģiskais 15 kronas, cilvēki pirks ekoloģisko,” pieredzē dalās Iveta.
Napoleona plāni
Iveta ļoti cer, ka darbs Otaņķu siltumnīcās, audzējot zaļumus, viņai būs visu gadu, jo martā tika ievilkta apkure. Ja tomēr neizdosies, strādās sezonas laikā ar zemenēm – jau iestādītas šķirnes ‘Zefīrs’ un ‘Polka’. Pirmās ienākas mazliet agrāk, bet otrās vairāk iecienītas garšas ziņā. Zemenes aug 0,2 ha platībā.
“Tagad tiešām es esmu kā zirneklis uz visām pusēm, un tad nu darbu plānošana mazliet pieklibo. No rīta un vakaros ar mammu sarunājam, kas ir obligāti jāpaveic. Zemenēm pirmos gadus, kad vēl pati biju Dānijā, sedzām plēvi apakšā, jo tad ravēšana pulka mazāka. Bet nepieciešama laistīšana, un man iekārtota pilienveida laistīšanas sistēma,” par ieviestajiem jauninājumiem stāsta dārzniece un teic, ka ar ietirgoto naudu varot iztikt.
Redzēs, kas būs ziemā. Konservus gan viņa nepārdošot, gatavošot tikai ģimenes vajadzībām.
“Iztikt es varu, nākamajiem pirkumiem iekrāt līdzekļus varu – pagaidām viss izdodas. Ziemā ir plānots tirgot arī mikrozaļumus. Tā kā dillēm un salātiem vajag gaismu, domāju izvietot lampas. Man tādi Napoleona plāni, bet iespējams, ka tā īsti vēl neapzinos reālo situāciju Latvijā. Tomēr ļoti gribu cerēt, ka izdosies. Esmu dzimtajā vietā un tik kolosāli jūtos, kad no rītiem pieceļos. Nav jāiet pie kāda strādāt, nav tās sajūtas, – uh, vai tik atkal nenokavēju! Esmu sirdsmieru atguvusi. Protams, nedēļas nogales ir tādas ašākas, agrākas un vēlākas, bet nav tomēr tie apjomi, kad jāstrādā no pieciem rītā līdz 12 naktī. Tagad ap sešiem no rīta ceļos un 11 vakarā eju gulēt, bet tas nenozīmē, ka visu dienu tikai strādāju,” saka Iveta un bilst, ka atliekot laiks arī koncertiem un teātriem.
Nav jāuztraucas, ka nesapratīs
Iveta gan uzsver – viņa neesot teikusi, ka vairs nekad neatgriezīsies Dānijā, ja mājās neveiksies. Tomēr ļoti cerot, ka paliks dzimtenē.
Pagājšruden siltumnīcai uzlikts jumts, bet zeme saimniecībā tiek apstrādāta kopš 2016. gada.
“Brālim un mammai teicu – kamēr es neesmu mājās, varat te darīt, ko gribat. Lai zeme nestāv dīkā. Bet, kad pārbraucu, tad dalīsimies! Siltumnīca šobrīd gan vēl patukša – ne trešdaļa nav apgūta. Bet visu palēnām,” nākotnes plānus izklāsta uzņēmīgā sieviete.
Savus audzējumus viņa piedāvā kafejnīcām un pircējiem ar piegādi mājās. Bijusi arī tirdziņos. Iveta teic, ka viņai ļoti patīkot tirgoties un varētu ar to vien nodarboties. Bet, ja nav pircēju, azarts zūd.
Pašas audzēto produkciju viņa vedot arī pasūtītājiem uz Saldu. Izveidots īpašs maršruts, un pa ceļam Iveta piestāj arī Skrundā.
“Man nav oficiāla bioloģiskā sertifikāta produkcijai, bet no sirds un dvēseles varu teikt, ka izaudzētais ir ekoloģisks. Kas ir ekoloģija dārzkopībā? Kūtsmēsli un jūras mēsli. Kūtsmēslos slāpekļa ir vairāk nekā minerālmēslos. Minerālmēslus lietojam, bet ne pārmērīgi. Tas nav tā vērts. Bet jāņem vērā – tāpat kā cilvēks grib ēst, augs arī grib. Tukšā zemē nekas neizaugs,” saka dārzniece.
Iveta ir savas zemes patriote, Latvija ir dzimtene un mājas.
“Latvija ir visskaistākā un viszaļākā, visjaukākā. Galvenais, šeit man ir mana valoda un nav jādomā, ka kāds tevi nesapratīs. Ja būtu braukusi Dānijā uz palikšanu, tad būtu citādi. Bet es jau sākumā domāju doties prom vien uz diviem gadiem. Zemapziņā biju ar vienu kāju Dānijā, ar otru Latvijā. Strādāju un pelnīju naudu Dānijā, bet domāju par dzīvi Latvijā,” rezumē Iveta Vilne.
