Monika Zīle: Krievijā joprojām augsts ar dzīvi apmierināto procents 23
Atsakoties piedalīties 9. maija pasākumos Maskavā, Eiropas valstu un ASV līderi pirmkārt pauž nosodījumu Krievijas agresīvajai politikai. Bet vēl viens iemesls, kuru pagaidām sevišķi neakcentē, ir acīmredzamā vēstures pārrakstīšana – to pie katras izdevības joprojām skaļi kritizēdams, Kremlis kopā ar savu mediju ruporiem patlaban aktīvi svītro sabiedroto lomu Otrā pasaules kara uzvarā, visus Hitlera sakāves nopelnus atdodot vienīgi Krievijai. Mans bijušais kolēģis no žurnāla “Ogoņok” laikiem rakstnieks Boriss Minajevs secina: to piesavināšanās mehānisms ir diezgan primitīvs – asiņainais divdesmitā gadsimta slaktiņš uzstājīgi jādēvē par Lielo Tēvijas karu, jānoklusē “otrās frontes” un sabiedroto ekonomiskā atbalsta nozīme un atbilstošais viedoklis gatavs. Turklāt vara visos līmeņos modri skatās, lai kopējā ierinda soļotu ar pareizo kāju, pēc Staļina laikos atstrādātas metodes represijām izmantojot līdzpilsoņu iniciatīvas. Spilgts piemērs tam nesen Jekaterinburgā notikušais. Tur muzejā slēdza atklāšanai jau pilnīgi sagatavotu izstādi par ASV, Lielbritānijas un Francijas pienesumu Otrā pasaules kara iznākumā, bet laikrakstā šo grūti izskaidrojamo cenzūru nosodījušo žurnālisti padzina no darba. Pamatojums: Lielā Tēvijas kara veterānu sašutuma rakstiska izpausme. Tās uzklausa un atbalsta visi vietvalži, pildot prezidenta aicinājumu celt patriotisma līmeni.
Lai cik skaļi Krievija daudzinātu demokrātiju, tās ļaudīm tīkamākais ir “kārtības” jēdziens – šī atziņa pieder Maskavas Karnegi centra programmu vadītājam Andrejam Koļesņikovam. Būdams vairāku starptautiski prestižu balvu laureāts žurnālistikā, viņš atļaujas secināt, ka tagad Kremļa piekoptā politiskā kultūra arvien vairāk sāk atgādināt pašpuiciskus izlēcienus: jā, uzvedamies slikti, bet kurš mums ko padarīs?! Pat PSRS drūmākajos periodos tās augstākās amatpersonas ievēroja starptautiski saistošus noteikumus. Mūsdienu Krievijas vicepremjers Dmitrijs Ragozins, kam liegts ieceļot Eiropas Savienībā, savas aviokompānijas čārterā aizlidojis uz Špicbergenu, pēc atgriešanās Maskavā norvēģu sašutumu par acīmredzamo politisko huligānismu izsmējīgi komentē publiski pieejamā ierakstā krievu valodā: “Pēc kautiņa kulakus nevicina.” Augstā amatpersona zina, ka pretī saņems savējo aplausus. Par spīti Rietumu sankciju radītajai ekonomiskajai spriedzei, dzīves dārdzības celšanos ieskaitot, un daļējai starptautiskai izolācijai, vēl nekad Krievijā nav bijis tik daudz ar dzīvi apmierināto – martā veiktajā socioloģiskajā aptaujā sevi par tādiem atzinuši 83 procenti iedzīvotāju. 71 procents izvaicāto ir naidīgi noskaņoti pret Eiropas Savienību, 57 procenti Staļina gadu represijās nesaskata nozieguma pazīmes, bet puse aptaujas dalībnieku atbalstītu Vladimira Putina lēmumu uzsākt kodolkaru. Šis fons ir Krievijas propagandas līdzekļu pamatīgi būvēts cietoksnis, kura aizvēnī Kremlis jūtas droši, uzvedoties pēc saviem noteikumiem. Precīzāk sakot, tik neprognozējami kā vēl nekad agrāk.
Grūti saprast, uz kāda pamata šajā situācijā darbības koncepciju tapina Latvijas cittautiešiem savu tālrādes kanālu iecerējušie. Arguments, ka pēc tā izveidošanas krievvalodīgie saņemšot izpausmju tribīni, neiztur kritiku. Tā kā patiešām esam demokrātiska valsts ar stipri brīvi traktētu viedokļu dažādību, tad šajā tribīnē obligāti sprauksies un izpaudīsies arī pravieši no apmēram simta – ciparu minējis iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis – Latvijai naidīgajiem veidojumiem. Šā kanāla izveidošanas gadījumā pastāv lielas iespējas pieredzēt, ka notiks nevis Krievijas propagandas apkarošana, bet smalka tās izplatīšana ar mūsu valsts finansējumu.
