Pēc “saldas” sarunas paliek mieles? Pasīvā agresija. Kā to atpazīt un pretoties 0
Pasīvā agresija ir kā aisberga zemūdens daļa. Tā var būt daudz bīstamāka par atklātu uzbrukumu, jo to ir grūtāk pamanīt un laikā aizstāvēties. Pasīvais agresors reizēm pats nesaprot, ko viņš dara, attaisno sevi: “Es taču vienkārši pajokoju!”, “Par patiesību neapvainojas!” Bieži vien manipulators slēptos uzbrukumus iztēlo kā neitrālu attieksmi vai pat labvēlību! Kā atmaskot tādu rīcību? Raksta psiholoģe Irina Solovjova portālā Psyh.ru.
Toksiskās sekas
Pasīvo agresiju var salīdzināt ar indes izplatīšanos: tā ir tā saucamā “toksiskā” uzvedība.
Upurim samazinās pašvērtējums, parādās noturīga nepilnvērtīguma sajūta, bojājas garastāvoklis, veidojas pesimistisks noskaņojums un negatīvi nākotnes scenāriji. Diezgan bieži pasīvā agresora ietekmē atsakās no saviem plāniem: saskaroties ar devalvāciju, vairs netic, ka izdosies un pat nevēlas mēģināt.
Tā pēc “draudzīgā” kolēģa padoma, es uz gadu atteicos no idejas izdot grāmatu, bet vēlāk grāmatai bija panākumi.
Kā atpazīt
Droši vien esat saskārušies ar sekojošām situācijām:
• Pēc šķietami “saldas” sarunas jums palikušas rūgtas mieles.
• Sarunu partneris nepateica neko atklāti negatīvu, bet sajutāties bezvērtīgi.
• Pēs sarunas sākāt šaubīties par sevi (justies kā muļķis, resns, neveiksminieks utt.).
• Pēc “draudzīgā padoma” un “atbalsta” atmetāt perspektīvus plānus un idejas.
• Jūs lūdzāt padomu, bet saņēmāt tikai norādes par kļūdām.
• Jūs lepni dalījāties ar saviem panākumiem un pēc sarunu dalībnieka reakcijas pārstājāt uzskatīt tos par sasniegumiem.
• Cerējāt saņemt atbalstu, bet saņēmāt kritiku.
• Sarunu partneris sāka runāt par tevi un tavu dzīvi bez tava pieprasījuma un darīja to kritiski.
• Satiki kādu, kurš nokaitē atmosfēru. Bieži vien šādi cilvēki nepievēršas kādam konkrēti, bet izsaka vispārīgas replikas: “Drīz viss būs vēl sliktāk”, “Pēdējā laikā tikai sliktas zīmes”. Parasti frāze sākas ar vārdiem “Es ceru, ka tu neapvainosies”, “Es negribu nevienu aizvainot” u.tml. Ja sarunu biedrs izmanto šādas konstrukcijas, noņemiet daļiņu “nē”, un jūs sapratīsiet patiesos nodomus.
Kurš un kā kļūst par agresoru?
Agresija ir dabiskas, iedzimtas emocijas, kas mums tiek dotas, lai aizsargātu sevi un mūsu intereses. Bet, ja dzīvnieks uzbrūk tikai konkrētās situācijās, mums, cilvēkiem, ir daudz sarežģītāk, un agresija no instinktīvā pašaizsardzības līdzekļa bieži kļūst par neveselīgu iznīcināšanas mehānismu. Kāpēc?
Instinkts liek mūsu naidīgumam meklēt izeju caur ķermeni: kliegt, sist un kost apvainotāju. Bet šādas izpausmes no agras bērnības kavē audzināšana. Cilvēks ir sociāls dzīvnieks, un viņa uzvedībai jābūt kontrolējamai un sociāli pieņemamai.
Ir svarīgi, lai pieaugušie iemācītu bērnam, kā rīkoties ar viņu agresiju, tas nozīmē – laikus to apzināties un izteikt sociāli pieņemamos veidos vai savaldīties. Veselīgs modelis ir runāt tieši par savām jūtām. Bet ne visās ģimenēs tas ir iespējams, un rezultātā bērns, kurš nav iemācījies tieši izteikt savas dusmas un aizvainojumu, pats kļūst par agresoru.
Dažās ģimenēs ir vārdos neizteikts tabu agresijai un varbūt pat jūtu izpausmēm vispār.
Ģimenes locekļi savas emocijas pauž netieši: piemēram, “Es dusmojos uz tevi” vietā saka: “Mācies, citādi atkal apkaunosi sevi.” Pasīvās agresijas mehānisms tiek fiksēts bērnībā: sāk veidoties pirms skolas, nostiprinās pusaudža gados. Tāpēc cilvēks reizēm patiešām nesaprot, ka ir destruktīvs: kopš bērnības viņš ir pieradis nomākt agresiju. Un viņš nezina, kā rīkoties citādi.
Daudzveidīgās emocijas
Psiholoģijas profesors un agresijas eksperts Arnolds Bass identificējis vairākus tās veidus:
Fiziskā – spēka pielietošana pret citu cilvēku.
Netiešā – netiešā vai netieši virzītā.
Verbālā – formāla (kliedziens, spiedziens) vai jēgpilna (nolādēšana, draudi).
Aizkaitinājums – gatavība izpausties negatīvi.
Negatīvisms – pasīva vai aktīva pretdarbība noteikumiem.
Apvainošana – tostarp par izdomātiem nodarījumiem.
Aizdomīgums – līdz pat slimīgam un kaitējumu nodarošam.
Vainas sajūta – vērsta uz sevi.
Kā cīnīties?
1. solis
Legalizēt agresiju, tas ir, skaidri norādīt, ka uzbrucējs atbild par savu rīcību. Palīdzēs tādas frāzes kā: “Tā, kas tagad notiek?”, “Ko tu tagad dari?”, “Vai tu gribi nodarīt man sāpes?”, “Kādā nolūkā tu to saki?”, “Kādu reakciju tu no manis gaidi? ” Tā ir iespēja pārveidot attiecības.
2. solis
Ja legalizācija nepalīdz un sarunu partneris noliedz agresiju, jāaizstāv sevi: vai nu distancēties vai nostiprināt robežas. Dažkārt distancēšanās vai pat komunikācijas pārtraukšana ir labākā izeja.
Kristīne un Tija draudzējās no bērnības. Tija agri apprecējās, Kristīne bija “meklējumos”. Kristīne kādā brīdī sāka pamanīt, ka Tija noniecina visus viņas pielūdzējus, vienlaikus minot kā pozitīvu piemēru savu vīru un viņu attiecības. Tija paskaidroja, ka vienkārši rūpējas par draudzeni, patiesībā viņa izjuta konkurenci attiecībās un izturējās pasīvi agresīvi.
Kad Kristīne apprecējās, viņa saprata, ka draudzene noniecina viņas laulību un cenšas to iznīcināt, radot šaubas par vīru un viņa mīlestību. Lai cik sāpīgi būtu, Kristīne pārtrauca komunikāciju ar bērnības draudzeni un izglāba savu laulību.
3. solis
Ne vienmēr ir iespējams norobežoties no pasīvā agresora: viņš var būt kolēģis, kaimiņš, radinieks… Tad, saglabājot ierasto komunikāciju, iespējams mainīt savu attieksmi pret situāciju: stiprināt psiholoģiskās robežas, attīstīt noturīgumu, neņemt pie sirds šī cilvēka vārdus, neļauties provokācijām. Tādā gadījumā dialoga vietā jālieto teicieni – īsas piezīmes: “Ak, izskatās, ka tev ir slikts garastāvoklis…”, “Paldies, ka izteici savu viedokli…”, “Es tevi sadzirdēju…” “Nu, šķiet, mēs to redzam dažādi”.
Alīnai neveicās attiecībās ar vīramāti: viņa jau sākotnēji bija pret mīļotā dēla laulībām, uzskatot, ka tikai “princese” ir viņa cienīga. Alīnai pastāvīgi bija jāsaskaras ar noniecināšanu, kritiku. Atklātu uzbrukumu nebija, jo vīramāte uzskatīja sevi par “inteliģentu” un tēloja pieklājību. Kad Alīna vairs nepakļāvās provokācijām, vīramāte bija pārsteigta un pēc vairākiem mēnešiem mainīja savu uzvedību.
Kāds esmu es?
Iespējams, ka pasīvā agresorā jūs atpazināt…sevi. Kā izkļūt no šīs lomas? Biežāk uzdot sev jautājumus: “Ko es tagad jūtu?”, “Ko es ar to gribu teikt?”, “Kādu reakciju es gaidu?”. Mācīties runāt par savām negatīvajām jūtām tieši: “Es apvainojos uz tevi”, “Ļoti dusmojos”, “Mani tas kaitina”, “Es apskaužu tevi.”
Atrast citus kanālus, pa kuriem novadīt agresiju, piemēram, caur ķermeni, kustībām: pastaigas, sports, dejas un citas fiziskās aktivitātes. Mainot sevi, jūsu reakcijas un uzvedību, jūs maināt apkārtējo pasauli: tuviniekus, paziņas; demonstrējiet bērniem veselīgākus uzvedības modeļus.
Ekspertes, ģimenes psiholoģes Helgas Aleksandrovas, viedoklis
Diemžēl ar pasīvo agresiju mēs varam saskarties visur: mājās, darbā un sabiedriskajās vietās. Tas notiek pēkšņi, un visbiežāk mēs morāli neesam tam psiholoģiski gatavi. Divdomīgi skatieni, izsmiešana aiz muguras, nicinošas grimases un smīni, īsas frāzes, kas noniecina sasniegumus un nopelnus, joki, “labsirdīgi padomi” par to, kā dzīvot pareizi, un vēl daudz vairāk – viss, kas izsit mūs no garīgā līdzsvara, sagrauj mūsu iekšējo stabilitāti un ticību sev, mūsu spēkiem un rītdienai.
Pretošanās, neļaušanās ietekmēties noslēpums ir attīstīt stabilu psiholoģisko imunitāti pret “indīgiem” cilvēkiem! Atcerieties: jūs pirmkārt esat cilvēks, personība, individualitāte, unikalitāte! Esi pats, nebaidies no sevis. Jūsu dzīve ir jūsu individuālais rokraksts, jūsu unikālais stils. Ne visi to pieņems, ne visi sapratīs, tāpēc salīdzināt sevi ar citu uzskatiem un reakcijām ir velta nervu tērēšana. Salīdziniet sevi ar sevi, un ar to, ko jūs zināt par sevi, un tad neuzķersieties uz pasīvās agresijas āķa.
