Pēc pusdienām vairs nevelk uz miegu! Pasaules izcilnieks frīstaila skrituļslidošanā Nils Jansons aicina uz akciju “Neapēd zemeslodi” 13
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Arvien vairāk ļaužu izvēlas “neapēst zemeslodi” jeb uzturu bez dzīvnieku valsts produktiem. To vidū arī pašas augstākās klases sportisti, kas apgāž pieņēmumu, ka bez gaļas trūkst spēka smagai fiziskai slodzei. Vegānu kompānijai pievienojies pasaules frīstaila izcilnieks Nils Jansons, kuram skrituļslidošana līdzās dzīvesveidam ir pilna laika darbs.
Pirms sešiem gadiem krustenisko saišu traumas dēļ sportošana Nilam bija jāpārtrauc. Kā jebkuram aktīvam cilvēkam arī viņam šis laiks bija grūts, taču atlika vairāk vaļas grāmatām, filmām, kas pavēris plašāku un atbildīgāku skatu uz pasauli un savu vietu tajā. Lēmums mainīt ēdienkarti, atsakoties no gaļas un citiem dzīvnieku valsts produktiem, nenācis grūti. Palīdzēja reāli paraugi, sākot ar tādām sporta slavenībām kā pasaules labākais tenisists Novaks Džokovičs vai “Formulas 1” spicākais autobraucējs Luiss Hamiltons un beidzot ar paša draugiem, arī sportistiem, skrituļslidotājiem, kas būšanu par veģetārieti vai vegānu uzskata par pašsaprotamu. Turklāt Nila izvēli atbalstīja viņa ģimene un draudzene Ieva, ar kuru nesen saderinājušies.
Šogad viņš uzņēmies akcijas “Neapēd zemeslodi”* vēstnieka pienākumus un mudinās ikvienu janvārī samazināt vai pilnībā atteikties no dzīvnieku izcelsmes pārtikas, lai saudzētu dabu, uzlabotu savu veselību un palīdzētu dzīvniekiem.
Kā mainījusies jūsu ēdienkarte, piemēram, ko brokastīs gatavojāt, pirms kļuvāt par vegānu, un – tagad?
Iepriekš mazāk aizrāvos ar gatavošanu un radoši neizpaudos – varēju vienkārši uzcept olu, un miers. Tagad ceļos agri, patrenējos, pirmās piecas stundas padzeru ūdeni, tasi kafijas un tikai pēc tam ķeros pie brokastīm. Ēdu auzu pārslu putru, citreiz svaigus salātus ar griķiem un ceptu tofu. Brīvdienās patīk uzcept pankūkas vai tofu plācenīšus, ko gatavoju, arī dodoties ciemos pie ģimenes, un pasniedzu kā biezpiena plācenīšus, un visiem garšo! Plānajām pankūkām izvēlos auzu vai zirņu miltus, “baltos” (domāti kviešu milti. – I. P.) lietoju mazāk, olas aizstāju ar nogatavinātu, samīcītu banānu vai maltām linsēklām, kas kopā ar siltu ūdeni izveido saistvielu. Jāatzīst, ka ceļojums pa augu valsts virtuvi ir atklājumiem bagāts!
Un pusdienās?
Vakar (saruna notiek vēl pirms Ziemassvētkiem. – I. P.) mazliet “norāvāmies” – ēdām picu, taču ne jau šādu vai tādu, bet no drauga ceptuves “Čau” Grīziņkalnā, kur no produktiem 86% izmanto tikai vietējos. Biežāk gatavoju svaigus salātus, makaronus ar tofu un dārzeņiem vai graudaugus kokosriekstu pienā ar dārzeņiem, Āzijas virtuves ēdienus ar karijiem. Man ir svarīgi redzēt ķēdīti aiz katra produkta – no kurienes nācis, kur un kā audzēts, lai mazāk ļaunuma videi. Cits mans draugs tepat Rīgā no Latvijā audzētām sojas pupiņām ražo tofu. Zinu, ka šis siers nav ceļojis no kaut kurienes, kā arī pupiņu dēļ nav izcirsti meži.
Kā vērtējat bioloģiski audzētu pārtiku?
Esmu pilnīgi par vietēju, bioloģisku produktu! Tas ir pāri visam, bet ne vienmēr izdodas dabūt. Varbūt pēc desmit vai piecpadsmit gadiem man būs savs rančo, kur varēšu audzēt pats savus dārzeņus.
Vai tad velk pie zemes?
Lai gan esmu audzis Jūrmalā un tagad dzīvoju Rīgā, reizi nedēļā cenšos pazust uz laukiem, kur nav steigas, dzīve ir nomierinoša un iedvesmojoša.
Bet jūsu sporta veids nav piemērots lauku ceļiem vai takām.
Skrituļslidošanai vajag asfaltu, bet pilsētā ir cits ritms, cilvēki vairāk steidzas, ierāvušies sevī, un nenovērtē mirkli, kas ir te un tagad.
Par gatavošanu jābūt kaut kādai saprašanai. Kā to apguvāt?
Tā noteikti nākusi no mammas – viņa ir labākais pavārs, kam vienmēr viss izdodas. Mamma nav vegāne, bet ir pielāgojusies un spēj pagatavot supergaršīgi arī vegāniskas maltītes. Ģimene vienmēr mani atbalsta, iedvesmo un ir devusi pašu labāko.
Vai ar uzturu bez gaļas un piena produktiem sportošanai enerģijas pietiek?
Mans sportiskais sniegums ir atkarīgs arī no tā, cik labi gulēšu naktī, kā varēšu atjaunoties utt. Tagad pēc maltītes jūtos viegli, vairs nevajag atgulties dīvānā un nevelk uz miegu. Trenējos divas vai trīs reizes dienā, spēka un enerģijas ir pietiekami. Esmu atklājis ēdienu, kas liek justies labi un palīdz sportā, taču necenšos nevienu pārliecināt, ka katram tas derēs.
Jums arī skrituļslidas ir videi draudzīgas – no kukurūzas.
Esmu pateicīgs, ka varu sadarboties ar zīmolu, kas cenšas iet līdzi laikam un attīsta gan ražošanu, gan izvēlas iepakojumu no videi draudzīgākiem materiāliem. Skrituļslidu materiāls puse uz pusi ir no kukurūzas un otrreiz pārstrādātas plastmasas. Gribētos, lai tās izgatavotu tikai no dabiska materiāla, ko nākotnē varētu kompostēt, tāpēc vēl ir kur attīstīties. Tagad katrs slidzābaks vairs netiek iesaiņots atsevišķā plastmasas maisiņā, kā tas bija iepriekš, bet ievietots kartona kastē. Man ir prātam neaptverami šie plastmasas maisiņu un vienreizlietojamo kafijas krūžu kalni, kas krājas atkritumu poligonos. Ko ar to visu darīsim?
Vai arī jūsu saderinātā skrituļo?
Ieva brauc ar skrituļslidām.
Tad jau jālaulājas uz skrituļiem!
Diez vai viņa par to būs sajūsmā. Es gan kāzu dienas rītā ar draugiem gribēšu izmest kādu aplīti.
Kur Rīgā ir labākās vietas braukšanai?
Kad sāku nodarboties ar skrituļslidošanu, vēl nebija tādu skeitparku kā tagad. Varu ieteikt parku starp Krišjāņa Barona un Aleksandra Čaka ielu, sarežģītus trikus labāk apgūt “Spot” centrā uz speciālas rampas, kur piezemēšanās nebūs tik traumējoša. Man patīk braukt pa ielām un laukumiem, kur ir kāpnes, margas, var būt arī pieminekļi, ir izmēģināts Andreja Upīša piemineklis pie Kongresu nama. Par patīkamu vietu kļuvis laukums pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas, kad to pielāgoja braukšanai un mūs vairs nedzen projām.
Kāda ir garāmgājēju reakcija – vai reizēm arī dabūjat pa mizu?
Pārsvarā pozitīva, bet tas lielā mērā atkarīgs no braucēja attieksmes – vai tā ir cieņpilna pret jebkuru cilvēku, arī omīti, kas varbūt mūs redz pirmo reizi. Tāpēc ar viņiem jāparunājas, jāpastāsta, ko darām. Parasti mums saka, ka esam super un malači, jo protam arī krist un celties.
Vai sporta veidam ir kāda vecuma robeža?
Robežu nav, jāieklausās savā ķermenī un ar gadiem jāsamazina triecieni uz locītavām. Instagramā redzēju, kā 75 gadus vecs kungs no Kalifornijas skeitparkā mauc pa rampām. Mans mērķis ir aktīvi braukt arī 40 un 50 gadu vecumā, bet par to jādomā jau šodien.
Tomēr bez traumām neiztikt.
Šobrīd jūtos gana drošs un pārliecināts par sevi, kritieni gadās lielākoties tādi, kur veiksmīgi piezemējos. Es māku krist, kas ir pats svarīgākais un vērtīgākais arī dzīvē, ko esmu no skrituļslidošanas iemācījies – krist un celties kājās. Arī uz Rīgas slidenajām ielām man iet jautri, bet pārņem šausmas, redzot, cik apdraudēti ir veci cilvēki.
Vai nākotnei ir arī plāns B?
Domāju, ka būšu saistīts ar skrituļslidošanu arī tālākā nākotnē, ir dažādi veidi, kā to darīt, – trenēt bērnus, radīt savu preču zīmolu, sadarboties ar kompānijām, radīt sociālo tīklu saturu utt. Ar vecāko brāli Mārtiņu kopā radām videodarbus, Ieva palīdz ar projektu menedžmentu. Esmu izvēlējies īsto virzienu, tāpēc paplašinu savu prasmju klāstu, starp citu, jau tagad varētu vadīt soctīklus visaugstākajā līmenī jebkurā uzņēmumā.
Ja būtu teikšana vides lietās, ko gribētu izdarīt?
Redzot, ka tik daudziem ir liekais svars, veidotu tādu vidi, lai visiem ir ērti, droši un patīkami gan iet kājām, gan braukt ar velosipēdu vai citu līdzekli, kura darbināšanai jāizmanto savi muskuļi. Cilvēki biežāk satiktos viens ar otru, būtu vairāk smaidu, un visi justos laimīgāki.
* Vairāk par akciju “Neapēd zemeslodi” www.neapedzemeslodi.lv
Uzziņa
Nils Jansons ir atzīts par 2020. gada frīstaila disciplīnas gada skrituļslidotāju pasaulē un guvis uzvaru vēl šādās nominācijās: “Gada stilīgākais” un “Gada ietekmīgākais skrituļslidotājs”, “Gada filma”: Nila Jansona un Bobija Spasova filma “Got Game”, “Gada komanda”: Nila Jansona pārstāvētā “Roces”, “Gada produkts”: kompānijas “Roces” skrituļslidu modelis un “Gada video” “Fifth Element Nils Jansons Breeze”. Balsošanu par sportistiem rīkoja pasaules vadošais frīstaila skrituļslidošanas medijs “Be Mag”.
