Inga Gromova: Toreiz pajuka viss, lai es uzkāptu uz pareizā ceļa 0
Valmierieti Ingu Gromovu lielākoties pazīst kā sejas jogas pasniedzēju, taču patiesībā par viņu var pateikt daudz vairāk – pēdējos astoņos gados, kopš Inga nodarbojas vienīgi ar atveseļošanās praksēm, viņa apguvusi dažādas alternatīvās terapijas metodes, nenogurstoši meklē dziļāk un savas zināšanas nodod ikvienam, kurš gatavs ieguldīt enerģiju, lai atgūtu veselību un veselumu.
Rakstot alternatīvās terapijas, ar to domāju su-džok, akupresūru, ko Inga attīstījusi tālāk – pa savai modei, un prānisko elpošanas tehniku. Pēdējā laikā viņa pēta un popularizē folijas terapiju, taču arī šis uzskaitījums ir nepilnīgs – tā vien šķiet, ka arvien jaunas zināšanas un tehnikas Ingu atrod pašas.
Kā pie tevis nonāca alternatīvās terapijas?
Caur pašas problēmām. Pirms desmit gadiem pajuka viss, kas var pajukt: ģimene, finanses, mīlestība, un tas bija grūdiens, lai es uzkāptu uz sava pareizā ceļa. Tobrīd es to īsti nesapratu, man šķita, ka esmu kādam nodarījusi kaut ko sliktu un par to tieku sodīta. Bija viena tāda šausmu pilna nakts, kad es raudāju un lūdzu visiem piedošanu un pati piedevu saviem pāridarītājiem. Tas bija tik patiesi! Līdz tam es nekad nebiju dzirdējusi par tādām tehnikām, nesapratu, ka tā ir karmas izlīdzināšana pa nullēm, nezināju neko par Visumu un dievišķajiem likumiem un kā tie darbojas. Ķermenis rīkojās intuitīvi. Tā jau mūsu ķermenis dara…
Tās nakts lūgšana nostrādāja ātri, saveda mani kopā ar vajadzīgajiem cilvēkiem, iedeva attiecīgo informāciju. Apguvu sejas jogu – iepazinos ar reiki meistari un akupunktūras terapeiti no Singapūras, viņa man iemācīja. Braucu uz kursiem, pie meistara, uz prānajāmu. Man paveicās iepazīt jogas meistaru no Ukrainas, kurš man iemācīja elpošanas tehnikas un to, kā tās apvienot ar sejas jogu. Tolaik tas bija sev pašai, nedomāju, ka to rādīšu citiem cilvēkiem. Parādīju tuviniekiem, sākām darboties, vingrot kopā ar mammu, un tieši viņa bija tā, kura mani pamudināja: Inga, tev tas jādod tālāk!
Nekādas medicīniskās izglītības man nav, esmu finanšu grāmatvede, senāk strādāju Valmieras novada domē par sekretāri-lietvedi, biju dzimtsarakstu nodaļas vadītāja. Lūk, štatu samazināšana noveda pie tā visa. Man caur visiem dzīves smagumiem vajadzēja iziet, lai ieraudzītu, kā šie cilvēki mani ir mācījuši. Pat nežēlīgie. Varu pateikt lielu paldies!
Vai esi apguvusi netradicionālo medicīnu?
Kad mani noīsināja, sāku mācīties kosmozofijas institūtā Saskarsme.
Liela priekšrocība ir tā, ka varu mācīties to, ko gribu, nevis kādas instances sastādītu programmu – kā medicīnas institūtā. Mācos pie tiem cilvēkiem, kas mani uzrunā.
Tad manā dzīvē viss ļoti strauji mainījās – cilvēku loks un arī es pati. Ieraudzīju, ka dzīve ir daudz interesantāka!
Rodas iespaids, ka tev uz mācīšanos ir īpašs klikšķis!
Visu, ko mācos, apgūstu padziļināti. Ja par elpošanu, tad gribu visās niansēs saprast, kā tieši tā darbojas, kāpēc un kā tā palīdz. Mācīties ne tik daudz medicīniskā, cik zinātniskā līmenī. Es ļoti daudz un ar lielu aizrautību lasu zinātniskās grāmatas un pētījumus, piemēram, par šūnu uzbūvi. Nav tādas dienas, kad es neko nemācītos. Viss, ko mācu cilvēkiem, ir izlaists caur personīgo pieredzi, pārbaudīts, vai tiešām darbojas.
Vēl man ļoti patīk skatīties dokumentālās filmas par zinātnes atklājumiem. Piemēram, varbūt tev šķitīs smieklīgi, viena bija par to, kā bojājas gaļa. Cits tādu neskatītos, bet mani ieinteresēja.
Tiešām, kas gan tur interesants? Riebīgi taču, vai ne!?
Toties noderīgi. Kad gaļa sāk pūt, tā piebriest, pietūkst, kļūst lillīga – līdzīgi kā mūsu sejas āda! Kad šūna atmirst, notiek mikrosprādziens. Jautājums – kur pēc sprādziena paliek šķidrums, ar kuru tā bija pildīta? Starpšūnu telpā, protams! Ja mūsu limfātiskā un venozā sistēma halturē, mēs atmirušās šūnas nespējam izskalot ārā. Un loģiski – jo vairāk atmirušu šūnu, jo vairāk tūskas.
Tūska kājās rada muskuļu spazmas un sāļu nosēdumus. Protams, vēnām ir grūti pretēji Zemes pievilkšanas spēkam pumpēt asinis uz augšu, tāpēc pirmais, kur krājas sāļi, ir kājas.
Inga daudz labprātāk skaidro norises organismā, nevis stāsta par sevi, tāpēc saruna atkal un atkal novirzās uz anatomiskiem tematiem. Veids, kā Inga to skaidro, ir tik saprotams, ka negribas viņu pārtraukt. Pēc triju stundu sarunas mēs ar fotogrāfi Lauru jutāmies kā dienas seminārā pabijušas.
Kad tu skaidro, šķiet – viss taču ir tik elementāri!
Ir jau arī. Cilvēks domā, ka ir apaļīgs no tā, ka viņam ir tauki, bet īstenībā… Tievētāji zina: pirmajā laikā var zaudēt daudz kilogramu, bet tad process it kā apstājas uz vietas, ilgi nekas vairs neizdodas. Atliek iziet no diētas, lai dabūtu visu zaudēto svaru atpakaļ. Tas tāpēc, ka pirmais, kas aiziet, ir ūdens. Vēderā var būt uzkrāts līdz pat litram ūdens. Vēderiņš var veidoties nevis no taukiem, bet no tūskas.
Ikdienā es to arī daru – stāstu cilvēkiem par veselības praksēm. Sākumā gāja grūti un smagi, jo es nezināju, vai daru to pareizi. Ja esi audzis reliģiozā ģimenē un pēkšņi sāc darīt kaut ko tādu, tuvinieki neizprot. Ar vecomammu mums smagi iet, arī meitas sākumā to nepieņēma, vecākā pat draudēja mani uz klīniku sūtīt. Tagad ir pilnīgi pretēji – viņa ved pie manis savus paziņas un iesaka visiem.
Ja pareizi saprotu, dziedniecība un apmācības ir tavs vienīgais iztikas avots jau astoņus gadus.
Kad cilvēki tevi vēl nepazīst un šis darbs ir tavs vienīgais iztikas avots, ir grūti, tāpēc es gribēju darīt vēl kaut ko, iesaistīties kaut kādā biznesā. Vīzijā no augšas saņēmu vēstījumu, ka nevajag. Tas bija zvans no numura 33377333 – skaists numurs, vai ne!? –, un diezgan barga, bet patīkama balss jautāja – tu zini, kas tev zvana? Smaidīju, jo zināju gan. Mani pamatīgi nostrostēja, ka mēs, cilvēki, esot lieli materiālisti… Bet es staroju, arī vēl tad, kad viņš sarunu beidza. Šī balss man teica, ka man biznesā nav jālien, parādīja arī pāris nepatīkamu kadru, kas notiks, ja tomēr ielīdīšu, un es paklausīju. Iztikas minimums gan ir, kāds nu ir, un radi bija ļoti pret, arī tētis dažkārt nesaprot. Tā es savā nodabā dzīvoju astoņus gadus…
Te jāpaskaidro, ka daļu informācijas, impulsus dziļākai izpētei Inga saņem vīzijās – no saviem garīgajiem skolotājiem, kā viņa tos dēvē. Cits varbūt baidītos žurnālam par to stāstīt, bet Inga, šķiet, ne druskas.
Saproti, ka tā ir vīzija: hop, sapnis pārtrūkst, un tajā it kā ielaužas. Pirmoreiz bija trīs tādi solīdi, varētu pat teikt – mūsdienīga izskata kungi baltās drēbēs. Viņi vienmēr nāk gaišās drēbēs. Toreiz mēs pārrunājām arī manas privātās lietas. Man ļoti patīk, ka viņi nekad nesaka tieši, – viņiem patīk alegorijas. Viņiem gribas, lai mēs paši domājam!
Garīgie skolotāji man ir devuši zināšanas un mācījuši.
Kā tas notiek? Ielādē kā tādas informācijas paketes vai paver resursu – norāda uz cilvēkiem, grāmatām?
Dažādi. Dažreiz ir tiešām kā paketes. Nesen bija smieklīgi – pamostoties pirmais teksts, ko dzirdu – tavai meitai vajag henkeļa tēju. Viņas zīdainītim ir gāzītes. Meklējam, kas tas tāds – nu, nav! Beigās sapratu, ka neesmu pareizi saklausījusi, runa bija par fenheli, kas tiešām palīdz pret gāzēm.
Mans skolotājs vīzijā teica – mēs tev ieslēdzam oranžo gaismu, un tu gūsi bagātības. Tas bija vesels rituāls – kā viņš, nometies uz viena ceļa, man šo informāciju nodeva. Es nodomāju – o, bagātības! Un kas tās būs? Materiālās? Tas bija mans ritenis, caur kuru es gāju un meklēju, kas tad ir šī oranžā gaisma. Kad nācu laukā no vīzijas, vēl saucu – kur es tās bagātības dabūšu, izrakšu, vai? Draugi teica – ej, pērc loterijas biļetes!
Protams, pagāja savs laiks, līdz sapratu, ka oranžā gaisma ir zināšanas. Tā ir mūsu bagātība. Tāpēc man zināšanas tiek dotas. Es tieku ar tām barota, viņi man tās dod. Sniedz tās gaišzināšanu formātā, dažkārt iedod arī cilvēkus, grāmatas. Nekas nav nejauši. Un tad es roku dziļāk. Nav tā, ka tu esi guru uz burvja mājienu.
Saki, ka guru neesi. Bet kas tad? Dziedniece?
Jautājums – kas tad ir dziednieks?
Cilvēks, kurš spēj atjaunot dabisko veselumu.
Jā! Kāpēc ne? Tas ir tieši tas, ar ko es nodarbojos. Ne tik daudz dziedinu, darbojos ar rokām, atjaunodama enerģijas plūsmu (kaut gan arī to es šad tad daru), mācu cilvēkiem, kā viņiem pašiem risināt savas veselības problēmas. Katram pašam ar sevi jāstrādā, nevar gribēt, lai dziednieks vai ekstrasenss pieskaras ar roku un sakārto tavā vietā. Esam pieraduši iedzert ripiņu un… Bet tas ir kā ar izdegušu spuldzīti: ja vadā ir īssavienojums, varam nomainīt kaut simt spuldzīšu, tās nedegs. Tikai tad, kad salabosim vadiņu. Ar dziedniekiem tāpat – viņš varbūt tiešām uz goda izdara savu darbiņu, sakārto cilvēkam enerģiju. Bet cilvēks aiziet savā dzīvesritmā, un atkal viņam ir plīsiens – turpat vai citā vietā. Un cilvēks saka – draņķīgs ekstrasenss bijis, man viss ir atpakaļ. Problēma nav dziedniekā, problēma ir pašā. Dziedniekam ir jādod instruments – jāpasaka, par ko, kāpēc tā krika mugurā iemetusies.
Kā pašai izdodas sekot saviem padomiem? Iztiec bez ripiņām?
Nu jau astoņus gadus ne es, ne mani bērni nelieto medikamentus.
Jo nekas nesāp?
Vislielākā muļķība, ko cilvēki mēdz darīt, – kad ir paaugstināta temperatūra, dzer paracetamolu vai ibuprofēnu. Bet 37–38 grādi ir imūnās sistēmas temperatūra: notiek tāda kā fotosintēze, no viena leikocīta veidojas trīs, tie ir mūsu kareivji, kas izķer infekcijas. Ja ir temperatūra, tātad kaut kur ir savairojušies mikroorganismi. Bet ko mēs darām? Nobloķējam imūnsistēmu, apstādinām ar zālēm. Ļaujam svešajiem strādāt uz pilnu klapi! Ja nervi dod signālu ar sāpi, tas nozīmē, ka organismam nepieciešama palīdzība. Cilvēki dzer pretsāpju līdzekļus. Bet vai tas atrisina problēmu, atjauno cirkulāciju? Nē, vienkārši izslēdz signālu!
Ja kaut kas sāp – izelpojiet uz sāpošajām vietām, tā es mācu saviem klientiem. Tā var tikt vaļā no sāpēm, ar kurām esi divas nedēļas cīnījies. Tas nav nekāds brīnums – elpojot mēs atslābinām muskuļus un, elpojot uz konkrētu vietu, nervu impulsus sūtām uz šo vietu, tā atslābst. Spazmas pāriet, muskulis ieņem normālo stāvokli. Ar zobu sāpēm tāpat.
Var teikt, ka visas mūsu slimības ietekmē trīs lietas. Ja mēs iemācāmies tās savā organismā regulēt, mums nav slimību. Tas par maz tiek stāstīts, lai cilvēkus paturētu atkarībā no zālēm. Ja palasa blakņu sarakstu, pēc tam dabū ārstēt ar citām zālēm to, kas sabojāts ar šīm.
Kas tās par trim brīnumlietām?
Asins pieplūde (arteriālā asinsrite), asins attece (limfātiskā un venozā sistēma) un nervu sistēma, kas to visu regulē. Kā visu laiku skaidro mediķi? Visas slimības ir no nerviem! Tieši tā! Kā tas notiek? Nervu impulsi saīsina muskuļus, muskuļi attiecīgi savelkas, rodas spriedze. Kas nervu impulsus iedarbina? Stress! Katram asinsvadam vienmēr blakus ir nervs, tā tie pārī iet cauri muskuļiem. Ja muskulis saīsinās, tas tehniski saspiež asinsvadu (un nervu). Iznākums – nepietiekama asinscirkulācija, asinis nespēj apgādāt šūnas.
Ja hemoskenēšanā aplūko asinis, katram eritrocītam apkārt var redzēt spožu enerģijas lauku. Kad šī enerģija nav pietiekama, eritrocīti salīp čupiņās. Ja tā ir pietiekama – tie atgrūžas un skaisti plūst. Asinis transportē visu dzīvībai nepieciešamo: minerālvielas, vitamīnus, aminoskābes, taukskābes un skābekli. Bet kapilārā vienlaikus var ieiet tikai viens eritrocīts – ja eritrocīti ir pa čupiņām, asinis tajā netiek iekšā, un iestājas šūnu bads. Šūnas sāk atmirt. Laimīgā kārtā tās arī atjaunojas.
Uz vecumu šo bloku ir tik daudz! No tā arī stīvums… Ja ir limfātiskā vai venozā stāze, izveidojas tāds kā purvs – paradīze mikroorganismiem, un sāk pro-gresēt slimības.
Sāpīgas vietas var labi ārstēt ar foliju – tā atspoguļo mūsu enerģiju desmitkārtīgi. Vietās, kur ir savilkums, kur salipušas asinis (es tās saucu par nāves saliņām), neplūst enerģija. Folija ir kā tiltiņš, enerģija apakšā atjaunojas, sāk cirkulēt.
No malas vērojot Ingas rosīšanos sociālajos tīklos, man izveidojies iespaids – kolīdz pie Ingas atnākušas jaunas zināšanas par kādu metodi, viņa pamatīgi to izpēta, pārbauda ar sevi un sarīko meistarklasi vai vebināru. Tā bija ar su-džok, ar dažādiem acu vingrinājumiem un citām tehnikām, no kurām folijterapija ir Ingas jaunākais atradums. Izmēģināju – darbojas!
Ko tu dari brīžos, kad neko jaunu neapgūsti?
Nekas no tā, ko man dod, nav nejauši. Lai dotu kaut ko citiem, līdz tam ir jānonāk. Man šī informācija visu laiku pieplūst.
Bija viena reize, kad apstājās, – nekas nenāk. Nesapratu – kas notiek, kāpēc tā? Izrādās, jau biju savākusi šo informāciju, taču nebiju devusi tālāk. Izrādās – nedrīkstu to atstāt pie sevis! Kolīdz iedevu, sāka nākt jauna.
Kāpēc tev nav savas dziedniecības skolas?
Līdz tam vēl jāizaug… Esmu gandarīta, ka pie manis mācās ļoti daudz dakteru, klausās manus vebinārus. Tu nevari iedomāties, kāds ir gandarījums, ja pie tevis atnāk ķirurgs ar savainotu kāju iemācīties, kā to ātrāk sadziedēt. Un liels prieks, ka ir ļoti daudz gudru dakteru, kuri ir aizdomājušies arī par enerģiju lietām. Mediķiem ir viegli saprotams tas, kā es stāstu.
Pēc vebināriem saņemu ļoti daudz vēstuļu. Cilvēki patiešām raksta! “Paldies, Inga, man kļuva labāk, tas un tas pārgāja.” Tas dod stimulu mācīties tālāk, apgūt vēl vairāk. Ja man nebūtu šā atbalsta, nezinu, kā būtu.
Miljonus tas, visticamāk, nenes…
Zini, kāpēc cilvēkiem nav naudas? Jo viņi nezina, ko ar to darīt. Ja man būtu, teiksim, pieci miljoni, es nezinātu, ko ar tiem iesākt. Izdarītu šo un to, uzdāvinātu meitai, bet… es neko savā dzīvē nemainītu, dzīvotu turpat, nepirktu nekādas dārgās mašīnas. Varbūt izremontētu savu māju. Esmu tur jau tik daudz savas enerģijas ielikusi! Ko tik es darīju – sākot ar siltināšanas vati un rīģipša likšanu, špaktelēšanu, krāsošanu. Tur visur ir mans darbs.
Ja man būtu tie pieci miljoni, es neprasītu naudu no cilvēkiem, dotu viņiem visu informāciju par brīvu. Finansiālais aspekts daudziem liek pārtraukt nākt uz nodarbībām. Bet tas ir viens no Visuma likumiem – enerģijas apmaiņai jābūt. Katrā ziņā tas, ko daru, ir mana sirdslieta, un, ja vēl par to maksā, tas ir superideāli!
Vēl tava sirdslieta ir saulstāvju rituāli, ko organizē kopā ar tolteku komandu: Ivo Puriņu, Guntu Dauģi un citiem. Esi apguvusi arī tolteku astroloģiju?
Man vienkārši patīk šie cilvēki, tāpēc darbojos kopā. Mūs apvienoja Dzīves elpa – apmācību projekts interneta vidē. Palaikam sarīkojam nometnes, saietus, saaicinām savējos.
Ļoti gribas noorganizēt, lai sanāk daudz cilvēku un izveido vienotu enerģētisko sistēmu, – tad mēs varam tādu spēku radīt! Izmainīt lietas pasaulē! Pērn vasaras saulgriežos Lauvaskalnā bija pirmais, ziemas saulgriežos – otrais lielais rituāls. Šogad atkal būs. Kā sakārtosies, to tikai Visums zina.
Pastāsti, lūdzu, kas būtu jāiekļauj ikdienas rutīnā cilvēkam, kurš grib uzturēt savu veselību!
Pats pirmais būtu skābeklis, elpošanas ritma maiņa. Atverot acis, uzreiz sāku elpošanas vingrojumus – apskābekļoju (apelpoju) plaušas. Te svarīgi izprast fizioloģiju – ja augšdaļu kustināt mums palīdz sirds, tad apakšgalā ir tikai muskuļi, kas guļot nekustas, tāpēc notiek venozā un limfātiskā stāze (jau atkal atgriežamies pie trim svarīgajām lietām), un tāpēc mēs nereti pamostamies tūskaini. Visa šī sistēma iet caur diafragmu, un, kad sākam elpot ar vēderu, diafragma sāk darboties kā pumpītis – pumpē asinsriti un skalo laukā pa nakti atmirušās šūnas (tā arī ir tā tūska).
Nākamais no rīta, kas ir obligāts, – ūdens. Es izdzeru puslitru silta ūdens. Kāpēc? Citi uzskata – tās ir blēņas, cik nu organismam vajadzēs, tik paņems no šūnām un asinīm. Var jau paņemt, bet problēma ir skābju un sārmu līdzsvarā. Ūdens ir šķidrais kristāls, kam piemīt informatīva spēja, atmiņa (ne velti dziednieki to strukturē). Organismā nepārtraukti norit ķīmiski procesi – tā pati reducēšanās, oksidēšanās, krājas skābes, pienskābe, urīnskābe un citas, pH līdzsvars mainās uz skābo pusi. Lai tas atkal būtu normāls, vajadzīgs magnijs, kalcijs, kālijs un nātrijs. Ja cilvēks maz dzer, viņš kļūst skābs, un viņam šo elementu nepietiek, organisms sāk sevi apzagt. Un tad mēs brīnāmies, ka kaulu blīvums samazinās, mati lūst, zobi bojājas… Savukārt magnijs tiek nozagts no asinsvadu sieniņām, tās kļūst trauslas, plīst, veidojas infarkti un insulti. Ja dzeram pietiekami daudz ūdens, mēs līdzsvarojam skābes un sārmus. Tam pat naudas nevajag, tas ir elementāri!
Ja slāpst – tas nozīmē, ka organisms jau ir ieslēdzis trauksmes signālu, ka tajā ir daudz atmirušu šūnu. Jādzer, pirms slāpst.
Kafija, melnā tēja vai saldinātie dzērieni, kam, līdzībās runājot, jau ir pilnas kabatas. Šie šķidrumi vairs nevar neko paņemt līdzi, izskalot. Savukārt tīrs ūdens var savākt toksīnus un šlakvielas. Ideālais izdzeramā ūdens apjoms katram ir individuāls. Universālais – cik dienas laikā atstāj ≠tualetē, tikpat daudz būtu jādabū atpakaļ.
Stiepšanās vingrinājumi būtu trešā no rīta iesakāmā lieta. Pastiepiet katru muskuli divas minūtes, ar to jau būs gana.
Ja zinām, kā pareizi lietot foliju vai elpošanu, daudz ko var mainīt bez salīdzinoši lieliem kapitālieguldījumiem, vai ne? Un ja vēl varētu tikt vaļā no ikdienas stresa…
Zini, kas notiek stresa brīdī? Sašaurinās visi asinsvadi ar vienu domu – lai saražotu glikozi un izmētātu pa muskuļiem, lai cilvēks varētu vai nu cīnīties pret stresa izraisītāju, vai arī aizbēgt no tā. Cukurs uzkrājas muskuļos, jo mēs to neizlietojam – ne cīnāmies, ne bēgam. Tāpēc stresa brīdī jāsāk kaut ko darīt – jāiet skriet vai šķūnītis jāsakārto. Darbā jāizliek!
Mājupceļu mērojam, uzlādētas ar Ingas enerģiju, dažbrīd šķietami naivo pozitīvismu un veselu informācijas kalnu. Šķiet, Inga varētu pastāstīt par jebkuru norisi organismā un biolaukā, ar ko tas viss saistīts. Tādi cilvēki iedvesmo, jo nekad neapstājas, nekad neieslīgst pašpietiekamībā, piesedzoties ar grādu, diplomu vai sertifikātu.
