Franks Gordons: Pēc parādes – paģiras? 16
Kā zināms, Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī pulksten piecos no rīta, kad vācu karakuģis “Schleswig-Holstein” sāka apšaudīt Dancigas (Gdaņskas) poļu tranzīta kontrolpunkta garnizonu. Un Vācijas faktiskā sabiedrotā – Padomju Savienība – 17. septembrī uzbruka Polijai no mugurpuses. Gdaņskā karš bija sācies, un šajā ostas pilsētā šī gada 7. maijā notika starptautisks pasākums, veltīts šim drausmīgajam karam, kas Eiropā beidzās 1945. gada 8. maijā. Gdaņskā Eiropas solidaritātes centrā atklāta izstāde, kuras eksponātu vidū bija redzams palielināts poļu pretestības kustības (AK) līdera, ģenerāļa Leopolda Okulicka attēls, kas 1945. gadā uzņemts padomju cietumā. Piemiņas akts Gdaņskā bija saviļņojošs. Kara upurus godināja Eiropas Padomes priekšsēdis, bijušais Polijas premjerministrs Donalds Tusks, kā arī Ukrainas, Lietuvas un Igaunijas prezidenti. Latvijas prezidents Andris Bērziņš “nez kāpēc” nebija ieradies. “The New York Times” korespondents īpaši citē to, ko viņam teica Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite: “Briestošā Krievijas agresija un pēcpadomju imperiālisms ir vislielākais drauds mūsdienu Eiropai.”
[wrapintext][/wrapintext]
Šie vārdi attiecināmi uz supergigantisko Uzvaras parādi Maskavā, kuras mērķis bija parādīt, ka Krievijas Federācija atkal ir dižvalsts, kas var mēroties ar ASV. Grandiozo parādi pieņēma Krievijas aizsardzības ministrs, ģenerālis Sergejs Šoigu. Pirms sveikt ierindā nostājušās kolonnas, viņš meta krustu. Zīmīga detaļa mūsdienu Krievijā. Piemetināsim, ka Šoigu ir tuvietis un tuvieši, tāpat kā mongoļi, pārsvarā ir budisti.
Šai kontekstā vērts pieminēt Maskavas laikraksta “Zavtra” galveno redaktoru Aleksandru Prohanovu, kurš savam apcerējumam devis virsrakstu “Uzvaras reliģija”. Viņa rakstu grezno glezna “Dievmātes dižvalstiskā (deržavnaja) svētbilde”: centrā stāv Staļins baltā mundierī, viņam apkārt sastājušies maršali un augšā, uz mākoņa, Dievmāte ar Jēzus bērniņu.
16 000 karavīru, 200 tanku, 150 lidmašīnu – neaprakstāma rīboņa, dārdoņa un žvadzināšana. Prezidents Putins savā uzrunā teica: “Pirmskara Eiropa ne uzreiz ieraudzīja draudu, ko nes nacisma ideoloģija. Un tagad, pēc 70 gadiem, vēsture atkal māca mūs būt modriem.” Kā to saprast? Ka “nezvēra midzenis” tagad nav Berlīne, bet Kijeva?
Viens no uzvaras parādes viesiem, kas visvairāk grozījās ap Putinu, bija Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs. Viņam ir par ko bažīties. Kā ziņo Londonas “Guardian”, Kazahstānas ziemeļos, kur krievu īpatsvars ir liels, aug separātisms, kas Putinam var derēt par ieganstu sarīkot “jaunu Donbasu”.
Kas būs pēc parādes – vai paģiras? Ļoti dīvaini iznāca ar tiem diviem helikopteru bāzes kuģiem “Mistral”, kurus Krievija bija pasūtījusi, bet nesaņems. Melš, ka tos nāksies nogremdēt vai pārvērst lūžņos, jo šo kuģu pārbūve Francijas vajadzībām būtu pārāk dārga, tāpēc ka tie konstruēti atbilstoši Krievijas specifiskajām prasībām. Un ko par radušos situāciju teicis prezidents Putins? “Savulaik šie kuģi tika pasūtīti, lai palīdzētu Francijai un noslogotu tās kuģu būvētavas. Šie kuģi nav nepieciešami mūsu valsts aizsardzības spēju nodrošināšanai.” Vārdu sakot – sagādāt darba vietas franču proletāriešiem…
Nācās vien norīt krupi. Pēc parādes – paģiras?
