“Pēc nedēļas aizčamdījos līdz virtuvei un sapratu, ka galva reibst, neturos kājās” – konsīlijs neatzīst sievietes smagu saslimšanu, iesakot vērsties pie psihiatra 82
Šoreiz mums ir ienācis pavisam garš un jau atkal ļoti sāpīgs stāsts par saskarsmi ar mediķiem. Tā autore Edīte (redakcijai ir zināms arī viņas uzvārds) to detalizēti aprakstījusi pati, norādot, ka nozīme ir arī detaļām. Publicējam stāstu turpinājumā.
2013.gada 21.janvāra (pirmdienas!) rītā Latvijas radio informēja par kritisko masu, kas var salauzt jumta konstrukcijas un ikvienu aicināja tīrīt jumtus. Pusdienlaikā izskrēju uz tuvējo veikalu. Plkst. 13.20. atrados pie nama Elizabetes ielā 77, trotuāra teritorija nebija norobežota.
Priekšā divas sniega kaudzītes liecināja par jumta tīrīšanas darbiem. Nolēmu, ka mājas otrā pusē, kas ir aiz balkona, paskatīšos augšup – vai tik netiek tīrīts jumts. Paskatīties augšup nepaspēju, jo jumta tīrītāji ilgstoši snigušo un atkusnī sablīvējušos, iepriekšējā naktī bargajā salā sasalušo masu uzšķūrēja man virsū.
Pēc ilgstošiem un spēcīgiem bliezieniem sekoja vēl un vēl. No sāpēm aizvēru acis un gaidīju, kad lavīna beigsies. Trotuāra malā esošajā mašīnā sēdošais kungs izkāpa apraudzīt savu sasisto mašīnu un aicināja mani iet prom.
Tā kā nespēju pakustēties, vīrietis pienāca man klāt un mani aizvilka prom no trotuāra, tuvāk ceļa malai un tā iekustināja manu sasisto miesu. Liecinieks noteica – ja tas būtu bijis ledus, sekas būtu bijušas letālas. Tas bija ledus!
2 slimnīcas
Uz slimnīcām mani veda vīrs, jo valsts aicināja taupīt budžetu un pie mediķiem braukt pašiem vai doties pie ģimenes ārsta. Traumu slimnīcā cilvēku jūra, šķiet, ka rinda nekust no vietas. Krūtis sāp, piebriedušas, sen jau laiks barot mazo… Galva reibst, paliek sliktāk, informācijas lodziņā man saka, ka būšot jāgaida vēl 3-4 stundas un ar galvas traumām ar ātrās palīdzības mašīnu pārvedot uz Stradiņiem. Traumu slimnīcas reģistratorei nebija iebildumu, ka vīrs mani aizvedīs uz Stradiņiem, un pēc nepilnām 30 minūtēm jau biju Stradiņos.
Pēc 4 stundu gaidīšanas rindā, veicot sasisto kaulu grozīšanu un muskuļu staipīšanu un masāžu, gāju meklēt taisnību. Kamēr ieveda uz ielām salasītos sasalušos cilvēkus dažādās reibuma pakāpēs un pieņēma ārpus kārtas un bez maksas, par mani esot padomājuši, ka es esot aizgājusi prom, tāpēc mani neesot saukuši!
Nākamo 10 minūšu laikā mani pieņēma dežurējošais ārsts – gastroenterologs. Gastroenterologs zinot, kāpēc es esmu gaidījusi 4 stundas – jo es gribot dabūt brīvu dienu darbā, lai mājās uztaisītu pedikīru (man pat manikīrs nekad nav bijis!). Sniegs nemaz tik ciets neesot, nekādi nopietni sasitumi man diezin vai ir bijuši. Sūtīja uz datortomogrāfiju – tās dēļ nācās pārtraukt laktāciju.. Galvaskausa lūzumus nekonstatēja un tas pierādot, ka bijuši tikai „viegli sasitumi”!
Samaņas zudums man arī neesot bijis, jo tad esot jānokrīt uz zemes. Es ne tikai nenokritu, es pat pakustēties nespēju un pēc sajūtām es vispār biju aizgājusi pie dieviem. Pārjautāju ārstam vēl sešas reizes ar cerību, vai mani nevar izmeklēt neirologs vai kāds cits, kurš kaut nedaudz saprot fiziku (ka ledus nav vate), diemžēl gastroeneterologa atbildes bija tik pārliecinošas, ka es pat mazliet sāku ticēt, ka četru dienu laikā krītošo ledus gabalu triecieni izgaisīs kā nebijuši.
Dakteris būšot labs, iedos zīmi, ar kuru es 4 dienas varu padzīvot pa māju un piektajā jau varēšu iet uz darbu. Atvadoties dakterim teicu, ka man tomēr nemaz nav labi, viņš kaut kādas tabletes ieteica padzert.
Bonusā – ārsta konsultācija un izmeklējumi ir jāapmaksā man.
Pēc tam..
Kaut Stradiņu slimnīcas gastroenterologs teica, ka piektajā dienā man jāiet uz darbu, es nespēju aiziet ne tikai uz darbu, bet ar grūtībām piecēlos sēdus, lai aizčamdītos līdz labierīcībām – tā bija vienīgā vieta, līdz kurai apstākļu dēļ biju spiesta aiziet.
Pēc nedēļas aizčamdījos līdz virtuvei un sapratu, ka galva reibst, neturos kājās, viss sāp un devos atpakaļ uz gultu. Reiboņi nedomāja rimties, kādu dienu iedzēru Tanankan tableti, pēc kuras man palika slikti. Pēc otras tabletes mainīju agregātstāvokli – biju transā, kaut kas līdzīgs bezsamaņai. Atslēdzos un nejutos pārliecināta, ka kādreiz pamodīšos. Daudzus gadus vēlāk uzzināju, ka Tanankan zemo asinsspiedienu pazemināja vēl vairāk.
Trakās sāpēs pavadīju daudzas nedēļas. Bija jāpiemeklē poza, kurā varu sēdēt un obligāti vajadzēja atspiest galvu. Gulēt bez sāpēm nespēju nevienā pozā. Nespēju paelpot un šķita, ka ir lauzta riba. Katru vakaru vīrs mani tina māla maskās un eļļās. Ikrīta kakla iekrakšķināšanu sāku papildināt ar acu plakstu atvēršanu ar roku – arī šis fakts mediķiem vēlāk bija iemesls par mani paņirgāties. Tā esot psihiska saslimšana.
Dakterei un Googlei sūdzos par nespēku. Daktere sūta uz analīzēm, kuras saka, ka nedaudz vajag „pacelt” dzelzi. Dzeru dzelzi, bet spēks kā nerodas, tā nerodas. Google raksta vārdu miastēnija, kuru ignorēju, jo daktere mani sūta pie neirologiem.
Gandrīz visi neirologi apgalvo, ka sasitumi neko neizraisa un man nekādas saslimšanas nav, ir depresija, ko katrs ir gatavs dakterēt ar antidepresantiem. No deviņiem neirologiem tikai divi izrādīja sapratni.
Sāpju neiroloģe deva pildīt depresijas testu ar muļķudrošiem un vienam otru izslēdzošiem jautājumiem, kura rezultāts garantēja depresiju, ka atteicos to testu pildīt līdz galam.
Torņakalna poliklīnikas neiroloģe man centās ieskaidrot, ka padomju laikā šinī valstī dzima krievi un mana dzimtā valoda ir krievu un man viņa ir jāsaprot.
Vairāk kā pusi apmeklējuma laika bija diskusija, ka man ir jāsaprot krievu valoda, jo daktere runāja krieviski, bet es daļu viņas teiktā nesapratu. Angliski mums saruna nevedās. Vismaz šai savu dzimto valodu cienošajai dakterei Uzvaras monumenta pakājē nebija ņirdzīgā attieksme, kādu saņēmu no Stradiņu slimnīcas neiroloģijas novirzes mediķiem!
2015.gadā par savu naudu nolēmu nopirkt veselības apdrošināšanas polisi privātpersonām un noskaidrot, kas man kaiš. Devos pie Stradiņu neirologiem. Viņi varētu sacensties savā starpā pacientu pazemošanā!
Trīs reizes apmeklēju Stradiņu slimnīcas neiroloģes. Pēc pirmās neiroloģes apmeklējuma biju „sabradāta”. Pēc otrās dakteres biju tādā afekta stāvoklī, ka reģistratūras darbinieces, mani ieraugot, bija gatavas izsaukt ātro palīdzību un steidzami mani pierakstīja pie nodaļas vadītājas.
Poliklīnikas neiroloģe mani bija nosūtījusi pie Stradiņu neiroloģes, lai viņa lemj par botula injekcijām. Stradiņu dakterei poliklīnikas neiroloģes rakstītais nebija ievērības cienīgs. Drīz vien biju vizītē pie nodaļas vadītājas, kas mani sūtīja pie psihiatra, man esot novecošana un centās apskaidrot, ka visi cilvēki ir nesimetriski un izsists žoklis nav izsists, bet pierāda psihiatra nepieciešamību novecošanas ārstēšanā, turklāt tas viss tika pasniegts ārprātīgā „iepakojumā”- nepārspējams profesionālisms
Pēc šīs dakteres apmeklējuma es vēl ilgi pēc iziešanas no Stradiņu slimnīcas kviecu, kaucu un pat lēju asaras no saņemtās pazemojuma devas un nosolījos turp vairs neiet. Kārtējo reizi nodomāju, ka šīs sarunas ir jāieraksta.
Kad sapratu, ka neirologi neko vairāk par izņirgāšanos un antidepresantiem nespēj piedāvāt, tad devos pie reimatoloģes. Rentgens un USG apliecināja, ka ir bijusi trauma, žoklis izsists… Turpināju ar Stomatoloģijas institūtu. Pirmā daktere mani aizsūtīja pie ķirurģes, kura man nolasīja lekciju, ka man ir simetriska galva un man ir novecošana – klimakss. Ieteikums- izraut gudrības zobu! Tas, ka no sasitumiem žoklis man izsists – dakterprāt – dubults neplīst, rausim ārā zobus. Ja varētu, žokli laikam arī izrautu.
Mutes un žokļu dakterim nepatika mana āda – pleķi un pumpas traucēja ieraudzīt to, ko dakteris vēlējās ieraudzīt un tādēļ nesmukumu aizlīmēja ar skoču.
Traumatologi un izmeklējumi
Ja viens traumatologs apšauba, vai, uzgāžot virsū visu jumta saturu, varētu būt kāda trauma, tad jāmeklē nākamais. No pieciem traumatologiem/ vertebrologiem viens mediķis bija zinošs homeopātijas jomā un atrada preperātu, kas man bija dzīvības glābējs, jo viņa izrakstītais preperāts noņēma ārprātīgās sāpes, kuru iemesls bija mugurkaula skriemeļu protrūzijas.
Cits dakteris aizsūtīja uz muguras magnētisko rezonansi, kur uzrādījās divas protrūzijas mugurā tajā vietā, kur man bija mugursoma un bija izsists kakla skriemelis – to katru rītu ar krikšķi iekrakšķināju vietā. Kaut šķita, ka ir lauztas ribas, tās man nav izmeklētas. Žokli man izmeklēja pēc tam, kad muti nevarēju atvērt vaļā. Ne paēst, ne padzerties, ne lāga parunāt. Reimatoloģe arī centās palīdzēt un bija jauka attieksme.
Kaut bija sasisti mīkstie audi, man iedeva nosūtījumu pārbaudīt ceļa locītavas. Naktī pirms izmeklējuma man iesāpējās sasistais apakšstilbs. Pēc izmeklējuma dakteri lūdzu apskatīt mīkstos audus. Daktere pāris reizes atteica. Kad piekrita, tad izmeklējumā secināja, ka man 4 mēnešus pēc traumas kājā zem muskuļa ir 4 cm liela neuzsūkusies hematoma.
Acu daktere
Triecieni bija tik smagi, ka man sabirza tas materiāls, kas veido acis un dažus gadus pavadīju „kā akvārijā”.
2016.gada pavasarī beidzot izlasīju to, kas man meklētājā izmetās ik reizi par nespēku un ar to saistīto slimību – miastēniju. Ģimenes ārstei lūdzu nosūtījumu, lai varu uztaisīt analīzes Beļģijā. Tās apstiprināja, ka esmu seropozitīva. Nevienam veselam cilvēkam šīs analīzes nekad nebūs pozitīvas.
Devos uz Stradiņu slimnīcas konsīliju, kur daktere uzdeva tikai vienu jautājumu – kas secināja diagnozi? Pateicu, ka to izsecināju es pati. Konsīlijs lēma, ka „diagnozi var noteikt tikai ārsts” un tāpēc „pozitīvas analīzes neko nenozīmē” un sekoja atzinums, ka man jāārstējas pie psihiatra. Vai patiešām neviens no 10 konsīlija locekļiem nespēja izdomāt, ka cilvēks ar pozitīvām analīzēm tomēr varētu sirgt ar slimību, kuru pierāda analīzes?
Ja konsīlijs domā, ka pēc konsīlija lēmuma miastēnija pazuda un parādījās kāda psihiska kaite – tā nenotika. Protams, ka konsīlijs bija ar izģērbšanos un jautājumiem, kuri nevedināja uz slimību. Vai konsīlijs lēma, ka man nepieciešama psihiatriska ārstēšana, jo es protu lasīt?! Konsīlijam nav IT izglītības, bet gan jau kāds pa kluso piesēž pie datora, bet par slimībām noteikti lasa enciklopēdijas.
Ģimenes ārste ieteica kārtot invaliditāti atbilstoši Stradiņu konsīlija lemtajam. Tas nozīmē, ka veselības problēmu gadījumā mani ārstētu kā psihiatrijas pacienti. Atteicos to darīt. Arī Gaiļezera slimnīcas neiroloģe sākotnēji ieteica kārtot dokumentus uz invaliditāti ar P.Stradiņa slimnīcas konsīlija lēmumu. Dakteri aicināju draudzēties ar skaidro saprātu un nu esmu ar daktera atzītu retu saslimšanu.
Par konsīlija lēmumu iesniedzu pretenziju Veselības inspekcijā un Veselības ministrijā. Tā vietā, lai inspekcija izpurinātu konsīliju, inspekcija izpurināja ģimenes ārsti, ļaujot Stradiņa slimnīcas visvarenajiem turpināt izpausties.
Neiromidīns – aprobežojos ar vienu tableti dienā un nespēju lietot ilgāk par 2-3 dienām. Kāpēc šī ķīmiskā viela vēl nav aizliegta un tiek dota cilvēkiem Latvijā? Kur vēl pasaulē to lieto, izņemot Latviju, Krieviju un Baltkrieviju?
Kopsavilkums
Pumpa uz pieres ir jāārstē, nevis jācenšas iestāstīt, ka tur tās nav. Ir medicīnas jomas, kur analīzes vai izmeklējumi ļauj noteikt diagnozi un ārstēt. Tikmēr neirologiem ir visas iespējas pārliecināt, ka pacientam tikai šķiet, ka kaut kas nav labi..
9 neirologi un 10 konsīlija dakteri, 5 locītavu/ mugurkaula dakteri, reimatologs, dermatologs, balss dakteris, stomatoloģijas institūtā – divu nodaļu speciālisti, acu ārsts – tie ir apmeklētie speciālisti. Nav uzskaitīti izmeklējumu veicēji – ultrasonogrāfijas, magnētiskās rezonanses, rentgeni, acu izmeklējumi utt.
Vienīgais mediķis, kas plātīja rokas un atzina, ka viņam nav ne jausmas, kas man kaiš, bija E.Vītols Gaiļezerā. Ģimenes ārsts ir vienīgais, kas pārzin situāciju kopumā, kamēr par svarīgāko atzīst speciālista atzinumu, kas problēmā neiedziļinās un pacientu redz labi ja padsmit minūtes… Paldies manai ģimenes ārstei, kas gadiem ticēja man un sūtīja, sūtīja un vēlreiz sūtīja pie speciālistiem, kamēr tika noskaidrota patiesā kaite! Kauns Veselības inspekcijai, kas pieļauj un atbalsta konsīlija ņirgāšanos un soda ģimenes ārsti.
Esmu ar retu saslimšanu, kuras izpausmes parādījās jau 3 nedēļas pēc traumas. Kā tas var būt, ka esmu seropozitīva, ar saslimšanas gaitu „kā pēc enciklopēdijas” (tādēļ nav lietderīgi izvērsties ar izpausmju aprakstu), bet Stradiņu konsīlijs neatzina diagnozi ar „pozitīvas analīzes neko nenozīmē, jo diagnozi var noteikt tikai ārsts”? Ar ko ir jāsirgst, lai ko tādu izdomātu? Dažkārt jābrīnās, ka mediķi pieļauj, ka cilvēks drīkst sevi nosvērt, drīkst sev nomērīt temperatūru vai izmērīt vidukli. Tikmēr ārsti sēž pie datoriem, kaut viņiem nav IT izglītības.
Vislabāk dakteru veikumu var novērtēt pēc pacienta iznākšanas no dakteres kabineta. Ja pacients ir izmisis, pazemots, otrreiz pie tā paša daktera nav dabonams, tad dakteris ir īpaši pacenties! Ne visi pēc pārciestā pazemojuma spēj saņemties, lai gājienu pie ārsta atkārtotu vēlreiz.
Mediķi pacientam saka vienu, bet dokumentos raksta pavisam ko citu, šokējoši, bet mediķa teiktais dokumentos var neparādīties.
Dzīvojot Latvijā, nākas aizmirst, ka pasaulē ir cilvēki. Normāli cilvēki, kas ir pieklājīgi, laipni, smaida. Man kļuva skaidrs, ka kaut kas nav labi, kad nevarēju pasmaidīt.. Laikam smaids jau vien nosaka diagnozi, bet tā nav mantkārīga psihopātiska izspiešana.
Piebildes
1) Miastēnija ir neiromuskulāra saslimšana, kas izpaužas kā impulsu trūkums muskuļos. Vispirms tas parādās īsajos muskuļos – acu plakstiņos (nevar atvērt acis), acīs (diplopija – ar katru aci sava bilde un neredz ne ar vienu, ne ar otru aci, ne ar abām kopā), vaigos (nevar pasmaidīt), rīklē (nevar norīt ēdienu). Vēlāk pieslēdzas garie muskuļi – rokas un kājas. Slimība mēdz parādīties profesionāliem sportistiem, parasti ir izmaiņas tīmusā un to izoperē. Man tīmuss ir vesels. Tika sasisti kauli un muskuļi un organisms nekavējoties reaģēja uz muskuļu sasitumiem, saražojot acetilholīna receptoru antivielas. Kaut slimības pirmās izpausmes bija jau 3 nedēļas pēc traumas, diagnozi izlasīju tikai pēc vairāk nekā 3 gadiem, jo ikviens mediķis teica, ka man saslimšanas nav un tāpēc lieki netērēju laiku un par miastēniju nelasīju. Diemžēl ar pozitīvām analīzēm un slimības izpausmēm Latvijā nav pietiekami, lai Latvijas vadošās slimnīcas mediķu konsīlijs saslimšanu atzītu, jo saslimšanu izsecināja pats sirdzējs.
2) “Bezmaksas advokātu dienās vērsos pie medicīnas advokāta, kas mediķa izglītību papildinājis ar juridisko izglītību. Atbalsta un ieteikumu vietā advokāts atbalstīja Stradiņu neirologu konsīlija ieteikumu un ieteica ārstēt “psihopātisku izspiešanas māniju”. Latvijā par traumām un to ietekmi sāka runāt tikai pēc Maximas traģēdijas. Pirms Maxima traģēdijas mediķi un arī advokāts dziedāja pavisam citu dziesmu.
