Voldemārs Krustiņš: Griezīgs briesmu signāls TV3 raidījumā (Video) 18
Vai noskatījāties pagājušās svētdienas, 20. aprīļa, TV3 pārraidi “Nekā personīga”? Es to noskatījos, un, ja jums, cienītie “LA” lasītāji, tas iespējams, ieteicu ar šīs pārraides saturu iepazīties. Jo tā mūsu pierastajā mediju telpas klusināti kušinātajā parastībā, manuprāt, noskanēja kā spalgs, griezīgs briesmu signāls. Par to, kas notiek Kijevā, Krimā, visā Ukrainā, mediju telpā netrūkst ziņu un prātojumu. TV3 šīs svētdienas (un arī citu) pārraide izcēlās tieši ar to, ka rādīja, kas notiek tepat, Latvijā. No redzētā varēju secināt, ka briesmas nav jāgaida no Ostrovas helikopteru bāzes vien, bet arī tepat, Latvijā, no netraucēti darbīgām melu laboratorijām, melu institūtiem, melu centriem un citiem tamlīdzīgiem iestādījumiem. “Nekā personīga” parādīja virkni atbaidošu skatu un pastāstīja jaunus faktus, un ne tikai par bruņotiem draudiem. Piemēram, Liepājas osipovieši gatavojas iet pret NATO spēkiem, ja tādi parādīšoties pilsētā! Par kaitnieku saucamais Gapoņenko pie citiem meliem Norvēģijas ziņu vīram sastāstījis, ka Rīgā šaušot uz krievu sievietēm un bērniem… TV3 kamera parāda, kas īsti notiek Izglītības un zinātnes ministrijas apmeklētā “vecāku pasākumā”. Tāpat, kādu “darbu” veic uz Rīgu no Maskavas speciāli uzaicināti propagandisti – melu plūdi.
Šī naidīgā propaganda “LA” lasītājiem nav nekāds jaunums, par to esam publicējuši desmitiem rakstu. Par naidīgās propagandas netraucēto patvaļu uztraucas mūsu lasītāji un patrioti. Piemēram, arī tie, apmēram tūkstoš cilvēku, kas kļuvuši par Ievas Lešinskas-Geiberes atklātās vēstures līdzautoriem (“LA”, 17. aprīlī) Valsts prezidentam.
Par TV3 svētdienas pārraidi rakstu un mūsu avīzes lasītāju uzmanību piesaistu ne vien tāpēc, ka “Nekā personīga” izrādīja iecirtību un nepaklausīja vienā citā, dienas, avīzē priekšā teiktam padomam, ka vajagot apzināti ignorēt kaut kādas provokatīvas izdarības, kas vedinātu izdarīt “iespējams, pārsteidzīgus secinājumus” (“Diena”, 14. aprīlī). Man šķiet, ka tāds nav vienīgi šīs avīzes un tās autora viedoklis. Bet kaut kur no augšas, jo tad var saprast, kāpēc dažādas izdarības notiek bez sekām. Kaut vai tādu “speciālistu” kā, piemēram, Giļmans un Buzajevs konsultācijas Izglītības un zinātnes ministrijā. Pie varas personu dīvainību sērijas vajadzētu pieskaitīt arī ministru – kā ārlietu, tā iekšlietu – centienus jokdari Zadornovu ieskaitīt nevēlamo ceļotāju “melnajā sarakstā”, kamēr ne Gapoņenko, ne Guščins, ne citi par apgrūtinājumiem nesūdzas.
Varas personas un to aparāts aiziet no atbildēm, tāpat kā politiskie “spēki”, kas sapņo par vietām Eiroparlamentā un Saeimā. Bet vai nevajadzētu vismaz mēģināt atbildēt? Prestižais žurnāls krievu valodā “Otkritij gorod” aprīļa numuru sāk ar jautājumu – “Uz kuriem šaus Latvijas krievi kara gadījumā ar Krieviju?”. “Saskaņa” atbild, ka problēma neesot vis krievos, bet nabadzībā (no pirmsvēlēšanu saukļa). Ne jau trūcības dēļ Krimu pievienoja Krievijai, taču prezidents Putins ne bez iemesla atzina, ka pirms Krimas aneksijas viņa cilvēki aptaujājuši Krimas krievus. Saprotams, par ko – vai viņi gaida pievienošanu? Jā, gaidījuši. Tāpēc, manuprāt, pareizs un savlaicīgs ir filozofa A. Sveces teiktais, ka Latvijas krievu kopienai agrāk vai vēlāk būs jārisina tās identitātes jautājums – vai viņi grib būt Latvijas un Eiropas krievi vai impērijas arjergards (“KD”, 16. aprīlī).
