Pēc lētākiem produktiem uz kaimiņvalstīm: beļģi izvērš “ēdiena tūrismu” 28
Agnese Rekšņa, “Tepat, Eiropā”, AS “Latvijas Mediji”
Straujš pārtikas cenu kāpums nebūt nav tikai ekskluzīva Latvijas vai Baltijas problēma. Arī citās Eiropas valstīs cilvēki inflācijas ietekmē saskaras ar pārtikas produktu iegādes izaicinājumiem un līdzīgi kā Latvijas iedzīvotāji cenšas kaut ko iegādāties par izdevīgākām cenām kādā kaimiņvalstī.
Uzskatāms piemērs šajā ziņā ir Beļģija. Jau iepriekšējie cenu kāpumi bija mudinājuši Beļģijas iedzīvotājus doties uz kaimiņvalstīm, lai iegādātos lētākus produktus, bet kopš 2022. gada tā rīkojas katrs astotais Beļģijas iedzīvotājs.
Viens no populārākajiem galamērķiem, kurp beļģi dodas lētākas pārtikas meklējumos, ir Francija. Pat no attālākajiem Beļģijas novadiem līdz Francijas robežai var nokļūt mazāk nekā divarpus stundās, tādēļ attālums nerada lielas problēmas. Turklāt blakus ir arī citas Eiropas valstis, kurās pārtika tāpat ir lētāka nekā Beļģijā.
Dažādu Rietumeiropas valstu rīcības plāni attiecībā uz samilzušajām pārtikas cenām ir krasi atšķirīgi, taču var prognozēt, ka “ēdiena tūrisms” starp Beniluksa valstīm vismaz tuvākajā laikā turpināsies.
Atšķirībā no Beļģijas Francijas valdība ar likuma spēku iesaistās cenu regulēšanā. Francijas tiesību akti paredz, ka vienošanās par iepirkuma cenām starp pārtikas ražotāju un tirgotāju ir jāpanāk trīs mēnešu laikā: no 1. decembra līdz 1. martam, atlikušo gada daļu cenas vairs nedrīkst tikt mainītas. Lai arī pēdējā sarunu periodā noteiktās fiksētās cenas ir augušas – tās ietekmējusi gan pandēmija, gan Krievijas iebrukums Ukrainā un izejvielu izmaksu pieaugums, Francijas valdība ir centusies risināt arī šo problēmu, panākot vienošanos ar vairāk nekā 70 pārtikas piegādātājiem, kuri ir piekrituši samazināt dažu produktu cenas, piemēram, cenas makaroniem, vistas gaļai un olām.
Turklāt Francijas Konkurences, patērētāju aizsardzības un krāpšanas apkarošanas birojs regulāri veic pārbaudes veikalos, lai uzraudzītu preču cenas.
Beļģijas atrašanās vieta iedzīvotājiem sniedz plašas iespējas izvēlēties, kurp doties iepirkties. Lai gan Francija ir populārākais “ēdiena tūrisma” galamērķis, dati liecina, ka Beļģijas iedzīvotāji gadā iztērē apmēram 141 miljonu eiro arī Nīderlandē un 126 miljonus eiro Vācijā un Luksemburgā. Pamudinājums iedzīvotājiem biežāk šķērsot robežu ir arī tas, ka minētajās kaimiņvalstīs degviela ir lētākā nekā Beļģijā.
Jūnijā arī Beļģijas valdība paziņojusi par plāniem ieviest līdzīgus cenu regulēšanas pasākumus, kādi ir Francijā, taču eksperti ir skeptiski par šādu pasākumu efektivitāti. Ekonomisti izsaka bažas, ka šāds rīcības plāns varētu novest pie tā, ka piegādātāji pamet Beļģijas tirgu. Tādēļ tā vietā tiek rosināts samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Kamēr Francijā un Beļģijā valdības aktīvi risina augošo lielveikalu cenu problēmu, Nīderlandes valdība ir ieņēmusi pasīvāku nostāju šajā jautājumā. Lai gan arī Nīderlandē pēdējā gada laikā pārtikas cenas ir augušas par aptuveni 13%, Nīderlandes valdība atturas no iejaukšanās un uzskata, ka šis jautājums ir patērētāju aizsardzības dienesta kompetencē, kam būtu jāiesaistās, ja konkrētām uzņēmējdarbības vienībām būtu dominējoša ietekme. Nīderlandes valdība arī uzskata par pietiekamiem jau veiktos iedzīvotāju atbalsta pasākumus, piemēram, minimālās algas palielināšanu un atbalstu energoapgādes maksājumu veikšanai.
