Pēc lēciena ūdenī ar galvu pa priekšu smagas traumas guvusi vien 13 gadus veca meitene. Mediķi atgādina vecākiem izrunāt ar bērniem iespējamās sekas 82
Pēc lēciena ūdenī ar galvu pa priekšu smagas traumas guvusi vien 13 gadus veca meitene. Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari” Spinālo pacientu rehabilitācijas nodaļas vadītāja Dina Namniece uzsver: ”Riska vecums sākās jau no 12 gadiem. No tāda vecuma jau praktiski izstāvēt klāt nevar, un tad jau vairāk iestājas tā kopējo darbību aktualitāte.”
Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari” Spinālo pacientu rehabilitācijas nodaļā cilvēki mācās sadzīvot ar smagām traumām, kāda gūtas arī lecot ar galvu pa priekšu ūdenī. Pagājušais gads gan bijis izņēmums un ārkārtīgi smagā rehabilitācija pārgalvīgiem lēcējiem nav bijusi vajadzīga. Bet tas nebūt nenozīmē, ka valstī šādu cietušo nebija.
Nodaļas vadītāja Dina Namniece portālam LA.LV skaidro: “Pie mums cilvēki pēc šādas traumas uzreiz nenokļūst. Viņus atved pēc gana grūta etapa slimnīcā. Šobrīd ir tā, vismaz, cik man ir zināms, pie mums ir divi šādi gadījumi. Ir cilvēki, kuri vispār pie mums nenokļūst, kuri nonāk reģionālajās slimnīcās, rehabilitācijas nodaļās.“
Patlaban rehabilitācijas centrā ar gūtajām traumām un to sekām mācās sadzīvot divi gados jauni pacienti. Nodaļas vadītāja Dina Namniece portālam LA.LV stāsta, ka datu aizsardzības dēļ par situācijām, kas novedušas konkrētos pacientus līdz šādam, ļoti bēdīgam iznākumam, viņa nedrīkst stāstīt. Tomēr apstiprina, ka viena no cietušajām, pēc lēciena ūdenī, ir vien 13 gadus veca pusaudze.
Ārste atklāj, ka sievietes arī cieš no neveiksmīgām ūdens izklaidēm. Uz divdesmit traumu guvušiem vīriešiem viena būs daiļā dzimuma pārstāve. Diemžēl lēciens ar galvu pa priekšu bērnam ir kardināli izmainījis visu dzīvi.
“Sīkumos mēs īsti apstākļus apspriest nevaram, jo Latvija ir maza. Īstenībā tādi gadījumi, kad nepilngadīgas meitenes pēc tāda lēciena ūdenī pie mums nokļūst ar zināmi smagām sekām, ir tik maz, ka es nevaru minēt tuvākus apstākļus vispār. Es tikai varu apstiprināt, ka jā, mums ir nepilngadīgs bērns pēc lēciena ūdenī nodaļā un otrs pacients arī ir jauns cilvēks – ap gadiem 20.
Sadzīvot ar sekām ir rehabilitācijas pamatprincips. Ne tikai šādi pacienti, ne tikai pēc šādām traumām un ne tikai tik smagi. Es teikšu tā, ka tomēr notiek arī tā, ka, varbūt cilvēkam ir kādas fizioloģiskās rezerves vai kā, bet mums pēdējos gados ir bijuši divi pacienti, kuri pēc sākotnējās rehabilitācijas ir palikuši tādi ļoti smagi, asistējami, bet pēc kāda gada jau ir staigājoši cilvēki, bet pēc lēciena ūdenī tas procents neatgriezeniskuma ir daudz lielāks. Viennozīmīgi es nevaru dot kādas prognozes pirmajos mēnešos pēc traumas.“
Nodaļas vadītāja norāda, ka par sekām, kādas izcieš traumas guvušie lēcēji, jaunatni vajadzētu informēt daudz vairāk. Cietušie neskatās televīziju, viņiem saistošāka ir sociālo mediju vide. Arī traumas guvušo pacientu pieredzes stāsti ātri vien aizmirstas. Cilvēki dzīvo ar principu – ar mani jau tā nenotiks. Bet notiek, un sekas mēdz būt neatgriezeniskas.
“Es domāju, ka riska vecums sākās jau no 12 gadiem. No tāda vecuma jau praktiski izstāvēt klāt nevar un tad jau vairāk iestājas tā kopējo darbību aktualitāte. Ja parasti cilvēki pēc 20 gadu vecuma nonāk šādā stāvoklī alkohola reibumā, tad par pusaudžiem var teikt, ka tās ir tādas kopīgas izklaides, kuras netiek pārdomātas.
Man jāsaka tā, tās ir tikai manas pārdomas, bet tie, kas pie mums nokļūst, viņi varbūt neskatās ziņas, “Panorāmu”. Ja arī skatās kopā ar vecmāmiņu, tad neieklausās. Ļoti maz, teiksim, tie sižeti nokļūst pie šiem jaunajiem cilvēkiem. Es nezinu, ja mēs tiešām gribam ļoti nopietnu šādu gadījumu profilaksi, es domāju, ka par to runā arī bērnu ārsti, kaut gan bērniem tas vairāk ir saistīts ar vecāku uzraudzību, bet tieši pusaudži un jaunie cilvēki ir tie, kas parasti cieš no šādiem lēcieniem ūdenī. Tad man liekas, ka ir jāsāk ar vidusskolām, ar veselības mācību, es gan nezinu, vai tāda pastāv vairs. Ar varbūt pat informatīviem plakātiem populārākajos mūzikas festivālos. Varbūt tas ir skarbi teikts, bet es neredzu citu iespēju.”
Namniece uzsver, ka sezonai, kad cilvēki pārgalvīgi lec ūdenī, nav termiņa. Ir bijis pat gadījums, kad oktobrī cilvēks guvis nopietnas muguras un kakla skriemeļu traumas, lecot piemājas dīķī. Mēs aicinām izrunāt ar savas ģimenes jauniešiem sekas, kādas var rasties pēc pārgalvīga lēciena ūdenī. Un novēlam abiem pacientiem, kuri atgūst spēkus pēc traumas nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, piedzīvot brīnumu un atkal spēt nostāties uz savām kājām.
