Bīstami, ja nav emociju: kā pasargāt bērnu no psiholoģiskas traumas, šķirot laulību 0
Laulības šķiršana – tas vienmēr ir grūti. Bērni pārdzīvo tēva un mātes šķiršanos – galu galā katrs bērns vēlas, lai divi viņam vissvarīgākie cilvēki būtu ar viņu un dzīvotu kopā “ilgi un laimīgi”. Kā palīdzēt bērnam pārdzīvot sarežģīto laiku un nepieļaut nevajadzīgas kļūdas? Portālā matrony.ru ģimenes psiholoģe, daudzu grāmatu vecāku auditorijai autore Irina Česnova sniedz savus ieteikumus.
1. Paziņojiet par savu lēmumu šķirties
Vislabāk, ja abi vecāki (vai katrs atsevišķi) bērnu viņam saprotamā valodā informē par lēmumu vairs nebūt pāris. Vārdu jēga apmēram tāda: “Mēs pieņēmām lēmumu šķirties, un (tētis vai mamma) vairs nedzīvos kopā ar mums. Mēs šķiramies kā vīrs un sieva, bet vienmēr paliksim tavi vecāki. Mēs tevi ļoti mīlam, tu esi mums dārgs un tev, tāpat kā iepriekš, būs gan mamma, gan tētis. Tikai tētis (mamma) dzīvos citā vietā.” Ir jāsaprot: laulības šķiršana iespējama tikai starp laulātajiem, nevis vecākiem. Būt vecākam – tas ir uz visiem laikiem.
Bērnam tas var būt pārsteigums, un jābūt gataviem atbildēt uz jautājumiem – “Bet kāpēc?”, “Vai tas ir manis dēļ?” Bērns var raudāt un protestēt.
“Dažreiz divi cilvēki saprot, ka vairs nevar dzīvot kopā un nolemj šķirties, tas ir mūsu pieaugušo lēmums, tev ar to nav nekāda sakara,” jūs varat atbildēt. “Mūsu dzīve neapšaubāmi mainīsies, un nav iespējams nekavējoties un nesāpīgi pierast pie pārmaiņām. Taču viss labais, kas bijis agrāk, uz visiem laikiem paliks ar mums. Turklāt mūsu jaunajā dzīvē – tu redzēsi – būs daudzi citi ļoti labi notikumi.”
2. Runājiet ar bērnu par nākotni
Vecāku šķiršanās bērnam nozīmē visa ierastā zaudēšanu un ziņa par to izraisa milzīgu trauksmi un nestabilitātes sajūtu. Var rasties pamestības, bezpalīdzības, neaizsargātības, paša nevērtības sajūta (“viņi mani nemīl tik daudz, lai būtu kopā”), tāpēc svarīgi parādīt bērnam perspektīvu. Jāizstāsta, kāda būs viņa dzīve tuvākajā nākotnē, kas tajā mainīsies, un kas paliks nemainīgs, kur viņš dzīvos, kad un kā tiksies ar aizgājušo vecāku.
Dalies savos plānos, padari dzīvi kopā ar bērnu paredzamu un saprotamu. Tas samazina trauksmi.
3. Nekautrējieties par savām jūtām un atzīstiet bērna jūtas
Laulības šķiršanas laikā visiem dalībniekiem ir grūti, visiem nepieciešams atbalsts. Ja ļoti pārdzīvo, nekautrējies par savām emocijām. Neuzliec vienaldzības vai pārspīlētas labsajūtas masku. Visefektīvākā pozīcija ir: “Jā, man ir grūti un skumji, bet tas pāries.” Tā tu parādi bērnam, ka viņš nav vientuļš savos pārdzīvojumos, ka raudāt, ja tev sāp, jūties aizvainots vai bezspēcīgs – tas ir normāli un par jūtām nav jākaunas. Saki, ka ir grūti, bet jūs tiksiet galā – tu esi liels un stiprs pieaugušais un varēsi palīdzēt gan sev, gan atbalstīt bērnu.
Atceries, ka bērns var dusmoties, vainot tevi (vai abus vecākus) par to, kas noticis, skumt pēc aizgājušā vecāka. Centies to izturēt, nesniedzot vērtējumus, un mierināt bērnu. Ja bērni skaļi, vētraini un redzami pauž savas jūtas par notikušo – tas ir labi.
Daudz bīstamāk, ja tādu emociju nav – bērns demonstrē vienaldzību, neiesaistīšanos, it kā situācija uz viņu neattiektos.
Citi satraucoši simptomi: saasinājušās bailes, pastiprināta agresivitāte vai raudulība, bezmiegs vai, gluži pretēji, miegainība, obsesīva uzvedība (grauž nagus, izrausta matus, sūkā pirkstus), tiki, runas traucējumi un problēmas ar koncentrēšanos. Noteikti konsultējieties ar speciālistiem.
4. Ja esi tas, kurš aizgājis no ģimenes, regulāri satiecies ar bērnu
Vēlme satikties, būt blakus, pavadīt laiku kopā izaug no kopīgām emocijām, kopīgām darbībām un vienam otra iepazīšanas. Jo biežākas tikšanās – jo lielāka pieķeršanās; jo retākas un formālākas – jo mazākas emocionālās saites un lielāka vienaldzība. Par tikšanos biežumu daudz svarīgāka ir to regularitāte un piesātinātība (piesātinātība nozīmē, ka ne tikai ved bērnu uz atrakciju parku, bet runā ar viņu, spēlējies, izrādi patiesu un dzīvu interesi par to, kāds viņš ir, kā dzīvo, kas viņam svarīgs).
Regularitāte padara bērna dzīvi paredzamu, palīdz izturēt atšķirtību un laika gaitā kliedē iespējamo pamestības sajūtu.
Varat radīt savus rituālus: piemēram, tētis (mamma) atbrauc divas reizes nedēļā pirms gulētiešanas, lai papļāpātu vai palasītu grāmatu, bet nedēļas nogalē piedāvā doties uz parku, kafejnīcu vai pikniku.
Novērtē reālo iespēju satikties ar bērnu un to arī apsoli. Esi atbildīgs un konsekvents, neatcel vai nepārcel tikšanos bez ļoti nopietna iemesla. Neizgāz savu emocionālo stāvokli, savu nogurumu un aizkaitinājumu pār bērnu. Nesagrauj viņa ticību tev, nedomā, ka viņam “vajadzētu saprast”, ja tu pastāvīgi maini plānus. Nevajadzētu. Tu esi viņa pasaules stabilitātes garants un atbalsts, nevis otrādi.
Viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem: ko tad, ja aizgājušais vecāks nevēlas tikties, nepilda solījumus, pat neapsveic bērnus dzimšanas dienā? Ko teikt bērnam, viņš jautā un cieš! Atbildi vienkārši: “Man ļoti žēl, ka tā notiek, bet tu neesi pie tā vainīgs. Tavs tēvs (mamma) tā rīkojas, jo tā ir viņa izvēle un atbildība, pieaugušie var kļūdīties un darīt nesaprotamas lietas.”
5. Centieties kļūt par sabiedrotajiem bērnu audzināšanas jautājumos un neiesaistiet savās attiecībās
Šķiršanās atmosfēra mēdz būt atšķirīga, taču labāk visas pieaugušo attiecības skaidrot, ne bērnu klātbūtnē, bet aiz slēgtām durvīm. Neskatoties uz iespējamiem savstarpējiem aizvainojumiem, jāatrod spēki pakāpeniski, soli pa solim veidot jaunas – mierīgas, konstruktīvas, cieņas pilnas attiecības un bērnu audzināšanas jautājumos kļūt par sabiedrotajiem un rīkoties saskaņoti. Tas ir labākais risinājums bērna psiholoģiskajai veselībai. Diemžēl bieži vien vecāki, aizbildinoties ar rūpēm par bērnu, turpina cīnīties par varu, mēģinot “sodīt” otru vai parādīt, kurš ir labāks un vairāk domā par bērna interesēm.
Civilizēta šķiršanās nozīmē, ka bijušie laulātie neapvaino viens otru, nesaka, ka viens rīkojās cēli, bet otrs – zemiski. Bērns mīl abus vecākus un viņām ir sāpīgi, ja mamma runā sliktu par tēvu, un tētis slikti izsakās par mammu.
Tāpēc: neliec bērnam izvēlēties, nenoskaņo pret otru vecāku, nekonkurē par viņa mīlestību, neliec nostāties savā pusē, neuzpērc ar dāvanām, nežēlojies par dzīvi un aizgājušo laulāto, neprasi tevi pažēlot, nesaki: “tētis mūs pameta, tu viņam neesi vajadzīgs”, nesagrauj viņa pasauli! Mazajam cilvēkam nav jābūt pieaugušo atbalstam, drošības vestei, tiesnesim vai padomdevējam. Atbalstu vari lūgt draugiem, vecākiem, psihologam.
Ja redzat, ka bērns mēģina jūs apvienot, pasakiet, ka viņa uzdevums nav mēģināt samierināt vecākus. Viņam ir savi nozīmīgi bērna uzdevumi – augt, attīstīties, atklāt pasauli un savus talantus, bet vecāki paši savā starpā var atrisināt visas grūtības.
Ja vecākiem parādās jauni dzīvesbiedri, bērns bieži vien demonstrē greizsirdību un sāncensību. Neprasi, lai viņš uzreiz pieņemtu jauno partneri, tas prasīs laiku (pieņemšana pat var nenotikt nekad). Pasaki viņam: lai arī kas notiek tavā personīgajā dzīvē, viņš paliks tavs brīnišķīgais, neatkārtojamais, nenovērtējamais bērns, kuru tu mīli vairāk nekā dzīvi. Un tas ir uz visiem laikiem.
