Muzejs, kurā var plēst traukus un iegūt laimes amuletu. Pēc laimes uz Indru brauc pat no tālām zemēm 16
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uz laimi plēst traukus, neirolingvistiski ieprogrammēties savas labsajūtas vairošanai, uzzināt, ka endorfīnu jeb laimes hormonu pieplūdumu organismā var izraisīt arī smags fizisks darbs – to visu var redzēt, dzirdēt un pārbaudīt nevis rakņājoties pie datora globālā tīmekļa dzīlēs, bet tepat Latvijā, “Laimes muzejā Indrā”.
Iespējams, ka pirmā laimes sajūta latvieti varētu sākt pārņemt, uzzinot, ka tieši pie mums ir viens no trim kontinentā zināmajiem šāda veida muzejiem.
Bet jauni endorfīni organismā noteikti būs papildināti, nokļūstot kaut vai līdz muzeja vārtiem Indrā, jo tas atrodas Krāslavas novadā pie pašas Baltkrievijas robežas, apmēram 300 km no Rīgas.
Kā tas sākās
Pirms četriem gadiem, Saulgriežu dienā 21. jūnijā, Latvijas pierobežas ciematā svinīgā gaisotnē atzīmējot divu Krāslavas novada domes īstenotu projektu noslēgumu, Latgalē bija izveidots jauns tūrisma objekts “Laimes muzejs Indrā” – veltījums Latvijas valsts dibināšanas simtgadei.
Krāslavas novada dome jau 2016. gadā, atsaucoties uz vietējo iedzīvotāju iniciatīvu, bija sagatavojusi projektu “Laimes muzeja ēkas pielāgošana un rekreācijas objekta izveidošana Indras pagastā”. Indras pagasta pašizklaides centra ēku, kas kādreiz celta kā luterāņu baznīca, bija paredzēts pielāgot muzeja vajadzībām un izveidot vairākas ekspozīcijas.
Vēl viens projekts sagatavots 2017. gadā, lai papildinātu ekspozīciju klāstu, kas ļautu muzeja apmeklētājiem līdzdarboties un interesanti pavadīt laiku laimes meklējumos. Īsāk sakot, ar ES lauku attīstības fondu naudas atbalstu indrēnieši izveidojuši mūsdienīgu sabiedrisku iestādi ar plašām apmeklētāju līdzdarbības iespējām, nevis tikai statisku ekspozīciju apskati – kā muzejos ierasts.
Kopā ar pašvaldības līdzfinansējumu muzeja labiekārtošanā ieguldīti 100 000 eiro. Salabots ēkas tornis, grīdas, balkons, margas un sienas, ekspozīciju izveide uzticēta profesionālu mākslinieku komandai.
Tā tapuši vairāki “laimes ceļi” – sieviešu, vīriešu, gaismas, mūzikas, patriotiskais un citi, kur katram objektam ir kāda simboliska, tieši ar laimi saistīta nozīme.
“Laimes muzejs Indrā” apmeklētājiem ir atvērts katru dienu, izņemot pirmdienas. Turklāt tiem novada iedzīvotājiem un tūristiem, kuri muzeja apskatei neizvēlas personāla speciāli sagatavoto, apmēram stundu ilgo programmu ar klausītāju interaktīvo iesaisti, apmeklējums arī šogad joprojām vēl ir par brīvu.
Tomēr tūristu grupas parasti izvēloties programmu gida pavadībā, jo tā pie laimes sajūtām tiešām var tikt daudz ātrāk un – arī noturīgāk, par ko pārliecinājos arī pats. Par ieceri apmeklēt muzeju der informēt laikus.
Laimes stāsts ulmaņlaika baznīcai
Noklausoties programmu, top skaidrs, ka muzeja izveide īpaši laimīgs gadījums bijis arī staltajai un plašajai ēkai. Apmeklētāju gids laimes sajūtu labirintos ir muzeja vadītāja Ilona Kangizere, kura iepazīstina arī ar ēkas vēstures “īso kursu”: katoliskajā Latgalē sākta celt kā luterāņu baznīca Latvijas robežsargu vajadzībām pirmo ulmaņlaiku pašā izskaņā, 1939. gadā.
Latvijas okupācijas un pēc tam sekojošā kara dēļ pirmais un vienīgais luterāņu dievkalpojums baznīcā noticis tikai “vācu laikā” 1944. gadā. Tomēr pašai ēkai savā ziņā palaimējies arī padomju varas gados, jo pēc kara tā nav izmantota kolhozu noliktavu vai lopu turēšanas vajadzībām, bet tur ierīkota sporta zāle vietējai skolai un arī izklaides pasākumu rīkošanas vieta apkaimes iedzīvotājiem, īpaši kāzām.
Laikam ejot, ēka tomēr palikusi tukša. Indrā vai tās tuvumā nav arī luterāņu draudzes, kas šo ēku varētu pārņemt un uzturēt. Līdz ar Latvijas simtgades projektiem radusies iespēja jaunam lietojumam, un nu raibajam stāstam par ēkas likteni ir laimīgs turpinājums.
6000 maisiņi ceļotāju laimes amuletiem
“Muzejs man ir pilna laika darbs, lai gan apmeklētājus varam pieņemt tikai “starp salnām”, jo tagad skaistā un sakoptā ēka joprojām nav apkurināma. Rudeņos cenšamies, lai muzejs ir atvērts līdz 18. novembra svētkiem. Pēdējos divus gadus rēķināmies arī ar pandēmijas slēgšanu, jo muzeji, protams, nav pirmās nepieciešamības pakalpojumi, bez kā cilvēki nevarētu izdzīvot,” stāsta Ilona Kangizere.
Viņai esot divas palīdzes, kuras pilda arī apkopēju pienākumus, jo ēka ir liela. Pa ziemu darbinieces gatavo jaunas ekspozīcijas. Pērn apmeklētājiem izveidotas divas jaunas programmas, sašūti 6000 maisiņi ceļotāju laimes amuletiem, ko apmeklētāji paši sev sagatavo programmas laikā no dažādiem kaltētiem augiem – āboliņa, kliņģerītēm, neskaitāmiem citiem ziediem un pļavu zālītēm.
Šogad muzejam esot arī jaunums: āra kafejnīca – izbraukumu vagoniņš, kas patīkot ne vien tālākiem viesiem, bet arī vietējiem.
Piedāvājumā karstas pusdienas, pašgatavots biezpiens, siers, mājas saldējums u. c. To nodrošinot vietējā zemnieku saimniecība “Bagātības”, kas strādā ar zaļo sertifikātu un piedalās Latgales kulinārā mantojuma programmā.
Kolēģe ar “trakiem” projektiem
Ilona arī izstāstīja, kam un kā radusies “Laimes muzeja” izveides ideja: “Nosaukumu muzejam izdomāja kolēģe, vietējā kultūras nama direktore Andžela Kuzminska. Viņa jau iepriekš bija organizējusi dažādus citus “trakus” projektus, piemēram, zaptes svētkus. Pagastā esam trīs kultūras darbinieces: es, kultūras nama direktore Andžela Kuzminska un mākslas skolas direktore Ērika Zarovska, kura labi prot rakstīt projektu pieteikumus.
Muzeja programmu veidošana ir mans intelektuālais ieguldījums, jo esmu beigusi arī pasaules kultūras vēstures studijas.
Bijām izpētījušas, ka “Laimes muzeji” ir arī Londonā un Krievijā, Novosibirskā. Angļiem tas pasākums vairāk veidots kā ezoterikas piekritēju klubs, savukārt krieviem – pārsvarā ar jēdzienu saistītie suvenīri, dažādi eksponāti. Kopēt vai darīt kā citur – tas man nepatīk.
Jau skolas laikā biju lasījusi, ka mīlestības un laimes izjūtas cilvēkā rada ķīmiska reakcija, ko izraisa endorfīni. Šīs lietas zinātne ir diezgan daudz pētījusi un arī aprakstījusi. Laimi, labu garastāvokli varam “modelēt” ar krāsu, mūzikas, pat smaga darba palīdzību. Par to arī ir mūsu ekspozīcijas un stāstu savās programmās apmeklētājiem.”
Darbības otrajā gadā muzejā sākuši parādīties arī ārzemnieki: pat no Argentīnas, Amerikas un Austrālijas.
“Protams, pamatā viņi bija tādi ārzemnieki, kuriem tomēr ir kāds radniecības sakars ar Latviju – atbraukuši Latgalē uz kapusvētkiem, un tad radi atved arī uz muzeju. Nāk arī eiropieši. Pie mums Indrā dzīvo ļoti aktīva Lahtionovu ģimene – Dana un Aleksandrs.
Viņi rīko starptautiskas jogas un skandināvu nūjošanas nometnes. Pirms pandēmijas viņi uzņēma dalībniekus no Itālijas, Anglijas un citām valstīm.
Šīs grupas veda arī pie mums. Dana labi zina angļu valodu – viņa man palīdzēja programmas novadīt.”
Dzīvoja Rīgā, Maskavā, laimīga – tikai Indrā
Iedvesmu, kur un kā savu laimi meklēt, var smelties ne tikai muzeja programmās, bet arī tā vadītājas dzīvesstāstā.
“Pati esmu no Indras. Mācījos Daugavpils Universitātē. Mana pirmā specialitāte ir krievu valodas un literatūras pedagogs. Dažādos darbos esmu strādājusi Daugavpilī, Rīgā, trīs gadus dzīvoju arī Maskavā, kur darbs bija manam vīram, un tagad varu atzīt, ka Maskavas laiks manā dzīvē bija pats grūtākais – ļoti izteikti jutu, ka neesmu dzimtenē.
Jau Rīgā man ne visai patika, arvien gaidīju nedēļas nogales, kad varētu braukt uz Latgali, Indru.
Taču Maskavā mums bija jāpieņem lēmums – kur īsti dzīvosim, kādā skolā meitas sūtīsim?
Negribēju, lai maniem bērniem ir tādas pašas identitātes meklēšanas problēmas, kādas tās bija man. Saprotiet: pēc tautības esmu poliete, tomēr poliski nerunāju, jo padomju laikā Indrā bija tikai krievu skola un arī ģimenē runājām krieviski. Taču stingri ievērojām poļu tradīcijas – Ziemassvētki, Lieldienas pēc katoļu kalendāra. Plus vēl latviešu Līgo un citas svētku tradīcijas. Tieši tādēļ man Maskavā bija tik grūti, jo esmu no pavisam citas kultūras.
Beigās esmu skaidri sapratusi, ka pēc sajūtām piederu tikai Indrai. Tā arī ar vīru nolēmām, ka Indrā pirksim māju. No Maskavas uz šejieni pārcēlos pirms divpadsmit gadiem. Mūsu meitenes iet latviešu skolās. Vecākā ar panākumiem ir piedalījusies Latgales reģionālajā latviešu valodas olimpiādē.
Kaut arī ģimenē pamatvaloda ir krievu, mūsu meitām nav identitātes meklējumu problēmas. Bet man pašai ir sanācis tā, ka darbu savā mīļākajā arodā kā pasaules kultūras vēstures speciāliste esmu dabūjusi tieši dzimtajā Indrā,” priecīga par savas dzīves laimīgajiem pavērsieniem ir Ilona Kangizere.
Kā tas iedarbojas
Varbūt uz laimi saplēstā krūze, varbūt ar dusmu baļķēnā iedzīta sarūsējusi nagla un paša izvēlētās laimes krāsās ar košiem dzijas pavedieniem aizsiets, zālītēm pietūcīts ceļotāja laimes maisiņš, bet varbūt muzeja tornī apskatītie Baltkrievijas sili vai dziļās pārdomas, skatoties uz goda vietā eksponēto spīļarklu, ka smags darbs vienmēr atmaksājas, – noteikti, pavisam noteikti tas atstāja iespaidu, lai labsajūtai nepieciešamie endorfīni veidotos kaut vai nākamās divas dienas.
Muzejā biju kopā ar piedzīvojumu meklētājiem, kuri reizi mēnesī organizētā grupā ar kājām apceļo visu Latvijas pierobežu. Pirmajā dienā vairāk nekā +30 grādu karstumā ar izsutušām kājām noieti 26 km – štrunts!
Nakšņojot Piedrujā, dobji pērkona dārdieni un spalgi zibeņi virs Baltkrievijas robežupes Daugavas, lietus gāziens applūdina telti – vēlreiz štrunts!
Nākamā dienā gar likteņupi caur mežiem, pierobežas ciemiem un takām noieti 30 km līdz Krāslavai – laime!
Tik daudz pārsteidzoša redzēts un piedzīvots, ka nesāp ne kājas, ne mugura, ne arī karstumā pietvīkusī galva. Bet neviens jau tam neticēs, kamēr pats nepamēģinās!
