Kā jaunieši raugās uz bēgļu krīzi? 11
Vairāki desmiti Rīgas, Liepājas un Saldus jauniešu kopā ar dažiem ārvalstu vienaudžiem piedalījās interaktīvajā spēlē “Iejūties bēgļa ādā”. Tās mērķis bija parādīt patvēruma meklētāju un bēgļu ikdienas grūtības, gūt plašāku izpratni, attīstīt empātiju un globālo atbildību. Ko spēle deva tās dalībniekiem?
Aleksandrs Vabelis, Liepāja: “Valda uzskats, ka, ierodoties Allāha sekotājiem, uzreiz te notiks kaut kas šausminošs. Lai gan musulmaņu emigrēšana tik tiešām ir drauds, ne visi viņi ir radikāli noskaņoti. Turklāt jāņem vērā, ka bēgļu starpā ir arī spēcīgi prāti. Ienākot šim darbaspēkam, viņi var paveikt lielas lietas. Un viņiem tiešām ir vēlme to darīt. Mums jāgūst maksimālais labums no šīs situācijas un jāatceras, ka cilvēce vienmēr ir migrējusi. Galu galā, pēc katras krīzes tā augšāmcēlusies divtik spēcīga.”
Sofija Jakovļeva, Rīga: “Kad pasaulē notiek kas ļauns, liekas, ka ar mums tā nevar gadīties. Bet, lasot ziņas, pārliecināmies par pretējo. Arī mēs kādreiz varam piedzīvot teroristu uzbrukumus un citas nelaimes. Parasti nelaime satuvinājusi ģimenes, tautas un valstis, bet mūsdienās tā šķeļ. Mums sevi jāsakārto, mācoties labo ES pieredzi un pielāgojot to Latvijas vajadzībām. Veselā valstī būs veselīgi risinājumi. Manus Latvijā studējošos draugus no Indijas, Azerbaidžānas un Šrilankas apsaukā, ir mēģinājuši apmētāt un piekaut. Par ko? Par tumsnējāku ādas krāsu! Latvijas iedzīvotājiem ir pārāk daudz stereotipu un pārāk maz zināšanu un tolerances.”
Emilia Croce, brīvprātīgā darba veicēja no Itālijas: “Nāku no Itālijas ziemeļiem, kur jau ilgstoši ir daudz imigrantu un bēgļu. Esmu pieradusi komunicēt ar tiem, kuri dzīvo manā pilsētā. Nebaidos no bēgļiem, toties baidos no rasisma un aizspriedumiem. Uzturos Liepājā kā brīvprātīgā biedrībā “Radi vidi pats”, kur notika šī interaktīvā spēle. Tādēļ pievienojos. Esmu Latvijā tikai dažas dienas un vēl nezinu vispārējo sabiedrības noskaņojumu. Kā šķita, spēles dalībnieki bija ne pārāk labi informēti par to, ko nozīmē būt bēglim un kāda ir situācija tajās valstīs, ko viņiem nākas pamest.”
Lauma Buša, Rīga: “Organizatoru izvēlētās metodes ļāva spēles dalībniekiem iejusties patvēruma meklētāju un bēgļu lomās. Dažkārt šķita, ka pārāk daudz tiek izlemts, balstoties uz nejaušībām. Tomēr patiesībā daudziem no kara bēgošiem cilvēkiem viss ir kā laimes spēlē. Uzskatu, ka katra patvēruma meklētāja lieta ir pienācīgi jāizskata un lēmums jāpieņem, balstoties uz iegūto informāciju un tiesību normām.”
Līva Kupfere, Liepāja: “Simulācijas spēlē “Iejūties bēgļa ādā!” man bija interesanti uzzināt vairāk par situāciju Sīrijā, Irākā, Afganistānā un Eritrejā. Par spēli uzzināju Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras mājaslapā. Pieteicos, jo vēlējos uzzināt vairāk par bēgļu krīzi. Turklāt pēc izglītības esmu sociālā darbiniece. No šo jautājumu risināšanas Latvijā izvairīties neizdosies. Izprotu Latvijas valsts nogaidošo un piesardzīgo attieksmi pret bēgļu uzņemšanu, jo mums visiem ir bail no nezināmā. Es ļoti ceru, ka agresīvie komentāri internetā un dzīvē neatspoguļo Latvijas sabiedrības reālo attieksmi. Tāpat ceru, ka, saskaroties ar bēgļiem, latvieši viņus vērtēs nevis pēc ārējā izskata vai stereotipiem, bet gan pēc tā, kāds ir konkrētais cilvēks.”
Lea Ovala, brīvprātīgā darba veicēja no Francijas: “Es pilnībā atbalstu bēgļu ielaišanu Eiropā, sniedzot viņiem palīdzību, kādu ir pelnījis jebkurš cilvēks. Mums jāatrod nauda, lai atvieglotu viņu ierašanos, ar robežu atvēršanu jāpārtrauc kontrabandistu darbība un jāuzbūvē pienācīgas mītnes viņu uzņemšanai. Latvijā sešus mēnešu strādāju kā brīvprātīgā. Es jūtu, ka šeit sabiedrība neapzinās šī jautājuma reālo dabu. Vairākums Latvijas iedzīvotāju domā, ka viss ir kārtībā, ja viņi paši dodas uz ārzemēm veidot labāku dzīvi, bet liedz šo sapni īstenot cilvēkiem no karadarbības zonām.”
